Zāles no indes atšķiras tikai ar devu – teicis renesanses laika ārsts, botāniķis un alķīmiķis Paracelzs (1493–1541). Daudzas zinātnieku paaudzes pēc viņa pētījušas dažādu vielu izraisītos efektus atkarībā no devas, un mūsdienās neviens medikaments nedrīkst nonākt apritē bez atbildīga un nopietna šā aspekta izvērtējuma. Arī mūsu tautas teiciens pauž to pašu domu: kas par daudz, tas par skādi. Ikdienā gan tas reizēm piemirstas, jo sevišķi tad, ja ir runa par pašārstēšanos, pārlieku aizraušanos ar tautas medicīnas līdzekļiem vai aklu sekošanu veselīga dzīvesveida influenceru ieteikumiem.
Nekontrolēts un bezatbildīgs visparastāko produktu patēriņš var novest pat pie saindēšanās. Akūtas saindēšanās pazīmes parādās ātri, tās ir izteiktas, un cilvēks saprot, ka jāārstējas. Grūtāk ir atpazīt hronisku saindēšanos, kad organisms ilgākā laika posmā sistemātiski saņem nelielas kaitīgās vielas devas, kas tiek ieelpotas, apēstas vai uzņemtas caur ādu.
Lai gan viens no visbiežāk dzirdētajiem veselīga dzīvesveida ieteikumiem ir dzert vairāk ūdens, katram jāsāk ar to, ka jāizvērtē savs reālais ūdens patēriņš. Tipiskam mūsdienu cilvēkam tas parasti ir jāpalielina, tomēr nederēs princips “jo vairāk - jo labāk”. Pārmērīgs ūdens patēriņš īsā laika posmā noved pie bīstama stāvokļa - hiponatriēmijas - samazinātas nātrija koncentrācijas asinīs, kas izpaužas ar galvassāpēm, lielu nogurumu, apjukumu, uzbudinājumu, sliktu dūšu un vemšanu, jo nieres netiek galā ar savu darbu. Visbiežāk no tā cieš sportisti - maratona skrējēji, futbolisti, triatlonisti, militāro sporta spēļu un dažādu ekstrēmu izdzīvošanas pasākumu dalībnieki u.c. Daži tievēšanas entuziasti aizraujas ar “ūdens diētu”. Krasi samazinoties uzņemto kaloriju daudzumam, svars strauji krītas, taču zaudēti tiek nevis tauki, bet galvenokārt muskuļu masa. Paradoksāli, ka, arī lietojot uzturā vienīgi ūdeni, var notikt organisma atūdeņošanās. Parasti 20-30% ūdens tiek uzņemti ar pārtikas produktiem, un šī proporcija saglabājas arī tad, ja dzer daudz ūdens, bet neko neēd. “Ūdens diētas” piekritējiem novēro arī ortostatisko hipertensiju - jūtamu asinsspiediena pazemināšanos, tāpēc var gadīties, ka, piemēram, straujāk pieceļoties, sākas reibonis un cilvēks var pat noģībt.
Ļoti liela uzmanība jāpievērš dzeramā ūdens kvalitātei un dažādu minerālvielu saturam tajā. Piemēram, lietuviešu zinātnieki brīdina par bīstamību, ko ikdienā pārtikā lietojamā ūdenī rada augsts nitrātu saturs. Nitrāti organismā pārtop nitrītos, kas var piesaistīties hemoglobīnam, un rezultātā tiek traucēta audu apgāde ar skābekli, var sākties galvassāpes, nespēks, slikta dūša. Latvijas pazemes ūdeņu dabisko sastāvu visbiežāk raksturo augsts dzelzs savienojumu daudzums, kā arī palielināta mangāna un atsevišķās vietās sulfātu un fluorīdu koncentrācija. Iedzīvotājiem piegādātā dzeramā ūdens kvalitāte lielākoties ir pieņemama, bet riskanti ir lietot nepārbaudītu dzeramo ūdeni no akām, avotiem un dažādām ūdenstilpēm.
Pēdējā laikā arvien lielāku popularitāti pasaulē iekaro jauns dzīvesveida virziens, kas aizgūts no dāņiem un ko pazīst ar nosaukumu “hygge”, kas burtiski nozīmē - mājīgums, labāka pašsajūta, spēja saskatīt un izbaudīt mazos dzīves priekus. Lielākajai daļai dāņu “hygge” cita starpā saistās ar sveču gaismu, jo siltās, mirgojošās sveču liesmiņas sniedz daudz patīkamāku sajūtu nekā asā un aukstā elektriskā gaisma. Arī Latvijā sveces ir cieņā, un daudzi izvēlas aromatizētās parafīna sveces, kas plašā sortimentā atrodamas katrā lielveikalā. Diemžēl tās satur dažādus ķīmiskus savienojumus, kas degot izdala gaisu piesārņojošas vielas. Viena šāda reizēm iedegta svecīte būtisku kaitējumu veselībai nerada, bet, ja aromatizētās sveces deg augu dienu, turklāt telpa nav labi vēdināta, tas var veicināt alerģijas un astmas attīstību un pat paaugstināt vēža risku. Alternatīva aromatizētajām parafīna svecēm ir dabiska bišu vaska svecītes, ko piedāvā daudzi Latvijas biškopji, kā arī sveces no dabiskā sojas, kokosriekstu vai rapšu vaska.
Kosmētikas un higiēnas līdzekļos, ko piedāvā lielražotāji, jau kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem tiek izmantoti parabēni - sintētiski konservanti. Tie palielina šampūnu, kondicionētāju, krēmu, dezodorantu, dušas želeju, losjonu un dažādu dekoratīvās kosmētikas produktu uzglabāšanas un drošas lietošanas laiku, jo efektīvi novērš sēnīšu un baktēriju augšanu. Diemžēl noteiktiem parabēniem piemīt spēja, nonākot organismā, imitēt sievišķā dzimumhormona - estrogēna iedarbību un šāda iejaukšanās organisma endokrīnajā sistēmā var veicināt vēža attīstību. Eiropas Komisijas regula aizliedz noteiktus parabēnu veidus (izopropilparabēns, izobutilparabēns, fenilparabēns, benzilparabēns, pentilparabēns). Atļautā parabēnu koncentrācija kosmētikas līdzekļos ES ir 8 grami uz kilogramu. Citās pasaules valstīs normatīvi ir atšķirīgi, tāpēc, ja kāds vēlas iegādāties kosmētiku no individuāliem izplatītājiem, kas to ieved, piemēram, no ASV vai Krievijas, viņam pašam jāizpēta produkta sastāvs un jāizlemj, vai to akceptēt. Datu apkopošana un pētījumi par parabēnu ietekmi turpinās. Arvien vairāk cilvēku izvēlas dabiskās kosmētikas zīmolus, kuros nav ne parabēnu, ne citu diskutablu sastāvdaļu.
Pasaulē ir vairāk nekā miljards smēķētāju. Pēc Pasaules veselības organizācijas šā gada maijā publicētajiem datiem, tabaka ik gadu nogalina vairāk nekā 8 miljonus cilvēku, turklāt 7 miljoniem no viņiem nāves cēlonis ir saistīts ar tabakas tiešu lietošanu, kamēr aptuveni 1,2 miljoni mirušo paši bijuši nesmēķētāji, bet tikuši pakļauti smēķējošo līdzcilvēku tabakas dūmu ietekmei. Smēķētājiem ir gandrīz 20 reizes lielāks plaušu vēža risks, smēķēšana novājina imūnsistēmu, ir viens no lielākajiem sirds slimību un elpceļu slimību riska faktoriem, kā arī izraisa citas veselības problēmas. Smēķējot cigaretes, vidē izdalās vairāk nekā 4000 ķīmisku savienojumu, no kuriem vairāki simti uzskatāmi par veselībai kaitīgiem, turklāt aptuveni 40 no tiem ir apstiprinātas karcinogēnas īpašības, kas nozīmē, ka šīs vielas vai nu pašas izraisa vēzi, vai veicina tā attīstību.
Patērētāji tiek brīdināti par smēķēšanas kaitīgumu, uz cigarešu paciņām redzami šausminoši attēli. Gandrīz visi pīpmaņi piekrīt, ka vislabāk būtu smēķēšanu atmest, tomēr ir ļoti grūti pārvarēt nikotīna atkarību. Jau ilgāku laiku ražotāji cenšas atrast veidu, kā mazināt tabakas nodarīto kaitējumu veselībai. Šo meklējumu rezultāts ir tabakas karsēšanas ierīces, kurās tabaka tiek nevis dedzināta, bet, varētu teikt, tvaicēta. Pētījumi rāda, ka tabakas karsēšanas gaitā izdalās pietiekams nikotīna daudzums, kaut arī netiek sasniegta parastā cigaretes degšanas temperatūra (800 grādu). Tabakas karsēšanas ierīcē tiek sasniegta 350 grādu temperatūra, tāpēc kopā ar nikotīnu izdalās par 80‒90% mazāk citu kaitīgo vielu. Praktiski nav dūmu un smakas, tikai viegla specifiska smarža. Smēķētāju līdzcilvēki to novērtē ļoti atzinīgi.
Gan savvaļā ievāktas, gan dārzā izaudzētas tējiņas ir ļoti iecienītas, varētu pat teikt - tās nākušas modē līdz ar visiem dabiskajiem produktiem. Tomēr, pievēršoties šai modes tendencei, vajadzīgas kaut nelielas pamatzināšanas par augu īpašībām. Maldīgs ir uzskats, ka tos var lietot bez ierobežojumiem. Ja zāļu tējas ilgāku laiku dzer vairākas reizes dienā, organismā var nonākt pārāk daudz vielu, ko satur šo augu ēteriskās eļļas, un tad sāk izpausties alerģiskas reakcijas: sejas ādas apsārtums, mutes gļotādas iekaisums, galvassāpes. Tas attiecas pat uz tādiem iecienītiem augiem kā timiāns vai piparmētra. Timiāns ir sevišķi bagāts ar ēteriskajām eļļām, izmantojams gan kā garšaugs, gan kā tēja, kas nomierina un palīdz tikt galā ar klepu. Bet, ja timiāns lietots jau nedēļu, tad farmaceiti iesaka ieturēt vismaz trīs dienu ilgu pauzi. Arī piparmētra var izraisīt veselības problēmas, ja to lieto par daudz. Īpaša piesardzība jāievēro cilvēkiem, kuri cieš no atviļņa slimības un paaugstināta kuņģa skābes daudzuma, jo piparmētrās esošās vielas atslābina kuņģa slēdzējmuskuli. Tādā gadījumā jāgatavo vājāka tēja vai piparmētra jāiekļauj maisījumā kopā ar citiem augiem.
