Bijušā Šveices advokāta Rudolfa Meroni kontrolēto uzņēmumu valdes sākušas Uzņēmumu reģistram deklarēt, ka Aivars Lembergs vairs nav patiesais labuma guvējs šajos uzņēmumos.
Jau šā gada 8. maijā AS “Ventbunkers” valdes locekļi Aivars Gobiņš un Ivars Landmanis iesnieguši Uzņēmumu reģistram paskaidrojumus “Par Aivara Lemberga Patiesā labuma guvēja statusa neesamību”. Bet pirms dažām dienām A. Lembergs pazuda arī no AS “Kālija parks” un AS “Ventspils tirdzniecības osta” patiesā labuma guvēju sarakstiem - liecina Uzņēmumu reģistra informācija vietnē “Firmas.lv”. Arī ievērojamā dzelzceļa kravu pārvadātāja - AS “Baltijas ekspresis” - patieso labuma guvēju sarakstā A. Lembergs vairs nav minēts.
Jāatgādina, ka nesen R. Meroni Augstākās tiesas Senātam iesniedza kasācijas sūdzību (skat.), kurā norāda, ka arestētā un konfiskācijai pakļautā manta - tostarp “patiesā labuma guvēja tiesības” augstāk minētajos
Latvijas uzņēmumos - nemaz nepieder Aivaram Lembergam, nedz arī Anrijam Lembergam.
AS “Ventbunkers” valdes locekļi paziņojumā, kuru “Neatkarīgā” izprasīja no Uzņēmumu reģistra, skaidro, ka esot izvērtējuši “esošo tiesisko stāvokli” un secinājuši - “Aivars Lembergs neatbilst patiesā labuma guvēja statusam”, jo nekontrolē AS “Ventbunkers” kā “Lembergu ģimene”. Proti, Aivars Lembergs “nekontrolē akcionārību” pār Anriju un Līgu Lembergiem, tādējādi viņa kontrole nesasniedz 25% no AS “Ventbunkers” (25% kapitāla kontrole ir likuma prasība, lai būtu jādeklarē par patieso labuma guvēju).
AS “Ventbunkers” valdes locekļi atsaucas uz Rīgas apgabaltiesas pasludināto apelācijas instances spriedumu, kurā norādīts, ka A. Lembergam AS “Ventbunkers” piederot tikai 9,76% “patiesā labuma guvēja tiesību”. Ņemot to vērā, AS “Ventbunkers” valde lūgusi Uzņēmumu reģistru dzēst A. Lembergu no patieso labuma guvēju saraksta, kas arī izdarīts.
Attiecīgi AS “Ventbunkers” šobrīd ir vairs tikai divi patiesā labuma guvēji - pats Šveices pilsonis R. Meroni, kā arī austriete, R. Meroni grāmatvede Urzula Haranda (Harrand Ursula). “Neatkarīgā” pirms vairākiem gadiem jau rakstīja, ka arī šādu patiesā labuma guvēju deklarēšana liecina par kādu blēdību.
Jāatgādina, ka A. Lembergs jau kopš 2019. gada, kad R. Meroni kontrolēto uzņēmumu valdes sāka deklarēt viņu kā patieso labuma guvēju, publiski ir paudis - šī informācija ir nepatiesa.
Tomēr jau kopš 2019. gada viņš valsts amatpersonas deklarācijās norāda, ka viņam piederot “patiesā labuma guvēja tiesības” vairākos vārdā nenosauktos uzņēmumos - katra viena centa vērtībā. Kā A. Lembergs skaidroja, piemēram, 2020. gada maijā LTV raidījumam “De facto” - Valsts ieņēmumu dienests esot norādījis, ka valsts amatpersonas deklarācijā jāiekļauj visa informācija, kas ir publiskos reģistros, lai arī tās patiesums tiek apšaubīts. Tāpēc viņš arī deklarējot to visu, deklarācijas nepubliskojamā daļā paskaidrojot, kā šī absurdā situācija ir radusies.
Piemēram, valsts amatpersonas deklarācijā par pagājušo gadu A. Lembergs deklarējis “patiesā labuma guvēja tiesības” 14 uzņēmumos kopumā 14 centu vērtībā.
Tāpat publiski tika pausts, ka A. Lembergs tiesājas ar Uzņēmumu reģistru par tajā atspoguļoto nepatieso informāciju. Nav gan zināms, ar ko šī tiesvedība beigusies - ja vispār maz ir beigusies.
Būtiski ir tas, ka tieši pēc R. Meroni sastādītā saraksta un viņa nodiktētās terminoloģijas (piemēram, termins “patiesā labuma guvēja tiesības” nebija un joprojām nav Latvijas likumos) 2007. gada decembrī tika arestētas “patiesā labuma guvēja tiesības” un “turētāja akcijas” vairākos ārvalstu uzņēmumos, jo tās piederot “Lembergu ģimenei”. Šī arestētā “manta” tika nodota glabāšanā R. Meroni. Nedaudz vēlāk pēc tā paša principa tika arestētas “patiesā labuma guvēja tiesības” (ar precizitāti līdz pat trim cipariem aiz komata!) vairākos Latvijas uzņēmumos, tostarp šeit minētajos.
Nu pēc daudziem, daudziem gadiem R. Meroni, šķiet, ir ataususi apskaidrība, kas kam patiesībā pieder un kas nepieder; kas ir un kas nav jādeklarē par patiesā labuma guvēju, un vai A. Lembergs var vai nevar kontrolēt savu pieaugušo bērnu “akcionārību”.
****
Kad šis raksts jau bija nopubliskots vietnē nra.lv, saņēmām atbildi no iekšlietu ministra Riharda Kozlovska. Pievienojam šo atbildi pilnā apjomā:
Par informācijas sniegšanu
Iekšlietu ministrijā 2024. gada 26. jūnijā saņemta Jūsu 2026. gada 26. jūnija vēstule, kurā saistībā ar 2020. gada 17. augusta Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas pieņemto lēmumu lūdzat sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem:
1) Vai Nodrošinājuma valsts aģentūra ir izpildījusi Rīgas apgabaltiesas 2020. gada 17. jūnija lēmumu (domājams 2020. gada 17. augusta Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas pieņemtais lēmums) un pārņēmusi savā glabāšanā Jūsu vēstulē minētajā kriminālprocesā arestēto mantu?
2) Ja šis Rīgas apgabaltiesas lēmums nav izpildīts, tad kas ir traucējis to izdarīt pat neskatoties uz to, ka arī Latvijas valdība ir iesaistījusies šā tiesas lēmuma izpildē?
3) Ja tiesas lēmums nav izpildīts, tad kādos gadījumos, pēc Jūsu domām, tiesas lēmumi nav jāpilda?
Iekšlietu ministrija ir informēta par 2020. gada 17. augusta Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas pieņemto lēmumu par R.Meroni atcelšanu no attiecīgās arestētās mantas glabātāja un R.Meroni noteiktā pienākuma nodot attiecīgās arestētās vērtības Nodrošinājuma valsts aģentūrai.
Iekšlietu ministrijas rīcībā nav informācijas, ka minētajā lēmumā norādītās vērtības Nodrošinājuma valsts aģentūrai būtu nodotas.
Iekšlietu ministrija nav procesa virzītājs un Iekšlietu ministrijas rīcībā nav kriminālprocesa materiālu, Iekšlietu ministrijai nav Kriminālprocesa likumā noteiktās pilnvaras iegūt, saņemt vai pieprasīt kriminālprocesa ietvaros iegūstamu informāciju, dot juridisko vērtējumu par kriminālprocesa ietvaros pieņemtiem lēmumiem, izvērtēt un pieņemt lēmumus procesuālo pienākumu izpildes nodrošināšanai. Līdz ar to Iekšlietu ministrija nav kompetenta sniegt kādus komentārus vai skaidrojumus par kriminālprocesā pieņemamajiem lēmumiem.
Ievērojot minēto, jautājumos, kas skar attiecīgo kriminālprocesu, aicinām vērsties pie procesa virzītāja.
Ministrs
Rihards Kozlovskis
