Paužot bažas par saprātīgu termiņu neievērošanu kriminālprocesā, Aivara Lemberga aizstāvība pirms pusotras nedēļas ir lūgusi nozīmēt ārkārtas tiesas sēdi jau šā gada decembrī.
Kā zināms, oficiāli pirmo tiesas sēdi apelācijas instancē t.s. Lemberga lietā paredzēts noturēt tikai 2022. gada 24. janvārī.
“Kriminālprocess pret Aivaru Lembergu tiek veikts jau no 1999. gada, tas ilgst jau 22 gadus, ko nevar atzīt par saprātīgu termiņu,” atgādināts lūgumā.
Galvenais iemesls ārkārtas tiesas sēdes sasaukšanai ir vairākās apelācijas sūdzībās minētie argumentētie lūgumi nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai. Lūgumi pamatoti ar to, ka pirmās instances spriedumā ir pieļauti tādi Kriminālprocesa likuma pārkāpumi, “kas katrā ziņā izraisa sprieduma atcelšanu, un šos pārkāpumus nav iespējams novērst apelācijas instancē, nepārkāpjot tiesības uz aizstāvību”.
Šāda kārtība ir noteikta Kriminālprocesa likumā:
Līdz ar to, uzsākot lietas iztiesāšanu apelācijas instancē nākamā gada 24. janvārī, tiesai tāpat būs jāizlemj šie lūgumi. Bet, lai lietas izskatīšanas termiņš netiktu nepamatoti novilcināts, šos lūgumus var izlemt arī ātrāk.
Ja lieta šā vai tā būs jāsūta atpakaļ pirmās instances tiesai, tad no kriminālprocesa sapratīgu termiņu viedokļa labāk to izdarīt agrāk nekā vēlāk.
Papildus citās apelācijas sūdzībās minētajiem argumentiem, ka pastāv “viennozīmīgi” Kriminālprocesa likuma pārkāpumi, “kas ir par pamatu sprieduma atcelšanai un lietas nosūtīšanai jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā”, jo “šos pārkāpumus nav iespējams novērst apelācijas instancē, nepārkāpjot tiesības uz aizstāvību”, A. Lemberga aizstāvība analizējusi arī citus aspektus.
Kā viens no argumentiem, kāpēc lieta tāpat būs jāsūta atpakaļ pirmās instances tiesai, iesniegumā minēts tas, ka pirmās instances tiesas spriedumā nav noziedzīgā nodarījuma apraksta, ko būtu veikusi pati tiesa. Proti, “pirmās instances tiesas sprieduma aprakstošajā daļā ir pārrakstīta apsūdzība, nevis sniegts tiesas konstatētais noziedzīgā nodarījuma apraksts. Tiesas spriedums neatbilst Kriminālprocesa likuma 527. panta pirmās daļas prasībām.”
Pamatojoties uz Augstākās tiesas Senāta lēmumiem, lūgumā norādīts, ka “tiesu praksē ir pamatoti atzīts, ka šādos gadījumos pirmās instances tiesas spriedums ir atceļams un lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā”.
Jāatgādina, ka arī Neatkarīgā jau šā gada maijā pamanīja, ka tiesa pati spriedumu nav rakstījusi, bet vairākās sadaļās vārds vārdā vienkārši nokopējusi apsūdzību ar visām gramatikas un faktu kļūdām (skat. šeit), ar visām acīmredzamām aplamībām un pretrunām (Skat. šeit).
Tāpat kā būtisks pamats lietas sūtīšanai atpakaļ uz pirmās instances tiesu ir fakts, ka lieta ir izskatīta tiesas “nelikumīgā sastāvā”, turklāt, “izskatot lietu nelikumīgā sastāvā, ir izlemti būtiski procesuāli jautājumi”.
Šāds būtisks Kriminālprocesa likuma pārkāpums “katrā ziņā izraisa nolēmuma atcelšanu” - ja ne apelācijas, tad kasācijas kārtībā jau nu noteikti.
Runa ir par trim tiesas sēdēm, kas notika 2019. gada 19. un 26. augustā, kā arī 3. septembrī. Proti, lai gan līdz tam 10 gadus lietu iztiesāja tiesas sastāvs triju tiesnešu sastāvā tiesneša Borisa Geimana vadībā ar rezerves tiesnesi Āriju Ždanovu, minētajos trijos datumos tiesas sēdes pēkšņi tika noturētas divu tiesnešu sastāvā Irīnas Jansones vadībā.
Tiesnese I. Jansone visos trijos datumos atklāja tiesas sēdes, neraugoties uz to, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 493. pantu “tiesas sēdi atklāj tiesas sēdes priekšsēdētājs”.
Piemēram, 19. augustā I. Jansone paziņoja: “Tā, tiesas sēdi pasludinu par atklātu.” Turpmāk viņa ne tikai nosauca tās personas, kuras ir ieradušās uz tiesas sēdi, bet arī to, ka “mums nav arī tiesas sēdes priekšsēdētāja Borisa Geimana, kurš esot saslimis un visu šo nedēļu nebūs, būs tikai nākamajā pirmdienā”.
Bet Kriminālprocesa likuma 494. pantā ir teikts:
No I. Jansones teiktā (fiksēts audioierakstā) nepārprotami izriet - viņa pati atzīst, ka nemaz nav īstā tiesas sēdes priekšsēdētāja, jo patiesais tiesas sēdes priekšsēdētājs “esot saslimis”.
Kā apelācijas sūdzībā secinājis A. Lembergs, “tiesnese I. Jansone, nebūdama uz to pilnvarota, uzņēmās vadīt tiesas sēdi, faktiski uzurpējot varu”. “Tiesnese Jansone, nebūdama tam pilnvarota, izpildīja procesuālās darbības, kuru izpildīšana ir tiesas sēdes priekšsēdētāja ekskluzīva funkcija.”
Minētajās tiesas sēdēs tika izlemts jautājums par A. Lemberga pieteiktajiem lūgumiem, uzklausīts valsts apsūdzības uzturētāja viedoklis. Bet galvenais, kas notika šajās trijās tiesas sēdēs - A. Lembergam tika uzspiests valsts apmaksāts aizstāvis Genādijs Ivankins, turklāt pilnīgi bezjēdzīgi, jo aizstāvību bez pietiekamas sagatavošanās nodrošināt nespēja, ko viņš pats arī regulāri atzina tiesas sēdēs.
Vēl šajās trijās sēdēs tiesa divu tiesnešu sastāvā aizliedza A. Lembergam aizstāvībai izmantot advokātu Aivo Leimani, tātad faktiski liedza tiesības uz aizstāvību.
Būtiski, ka oficiāli tiesas sastāvs t.s. Lemberga prāvā mainījās tikai ceturtajā tiesas sēdē, kas notika 9. septembrī. Tad I. Jansone nolasīja Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas lēmumu, ka tiesnesis B. Geimans darba nespējas dēļ ir nomainīts ar rezerves tiesnesi Āriju Ždanovu. Tāpat I. Jansone paziņoja, ka ar Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas rīkojumu viņa ir iecelta par “tiesas sēdes priekšsēdētāju”.
Neatkarīgās korespondents piedalījās šajās tiesas sēdēs; notikumi šajās tiesas sēdēs 2019. gada rudenī ir aprakstīti gan laikraksta Neatkarīgā drukātajā versijā, gan portālā NRA.lv.
Kā norādīts šeit aprakstītajā lūgumā, Kriminālprocesa likums šādā situācijā pieļauj jebkurā lietas iztiesāšanas brīdī izlemt jautājumu par lietas nosūtīšanu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai.
Ņemot vērā, ka tiesa pašlaik velta pūles, lai iepazītos ar visu lietu, pēc iespējas ātrāka jautājuma izlemšana par lietas nosūtīšanu atpakaļ pirmajai instancei būtiski “ietaupītu tiesas resursus”, loģiski secināts lūgumā.
