Tā dēvētajā Lemberga lietā apsūdzētie ir lūguši – kā tas paredzēts Kriminālprocesa likumā – apelācijas instancē pārbaudīt pierādījumus un nopratināt vairākus lieciniekus, kurus pirmās instances tiesa atteicās aicināt uz pratināšanām.
Tiesnese Sandra Amola lūgumu par liecinieku aicināšanu uz pratināšanām jau noraidījusi.
Kā jau rakstīts, pamatojoties uz Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 12. pantu, tiesnese arī nolēmusi, ka krimināllieta apelācijas kārtībā ir iztiesājama rakstveida procesā.
Procesa dalībnieki gan vēl var iesniegt lūgumus izskatīt krimināllietu mutvārdu procesā, un droši vien tādi arī tiks iesniegti, jo visi apsūdzētie un viņu aizstāvji jau iepriekš lūdza lietu skatīt mutvārdu, nevis rakstiskā procesā.
Jāatgādina, ka arī pirmās instances tiesa Aivaram Lembergam neļāva uzdot pat nevienu jautājumu vissvarīgākajiem lieciniekiem (Rudolfam Meroni, miljonāriem Aināram Gulbim, Jūlijam Krūmiņam Olafam Berķim u.c.).
Arī aizstāvjiem tika būtiski ierobežots pratināšanas laiks, un daudzu liecinieku pratināšana tika pārtraukta (procesā pat figurēja termins “aizpratinātie”, un “aizpratināto” bija gana daudz). Aizstāvībai tika liegts uzdot jebkādus jautājumus par vairākām ļoti svarīgām tēmām, kuras prokurori pēc tam izmantoja savā apsūdzības runā (piemēram, par veidu, kā miljonāra Aināra Gulbja kompānijas 1990. gados nokārtoja parādu pret “Ventspils naftu”).
Kopumā pirmās instances tiesā tika pratināti 100 apsūdzības liecinieku. Turpretī no aizstāvības pieteiktajiem tiesa ļāva nopratināt tikai trīs lieciniekus.
Šo liecinieku proporciju 100:3, kas ļoti skaidri ataino tiesas attieksmi pret prokuroru tiesībām un aizstāvības tiesībām, Aivars Lembergs publiski ir pieminējis vairākkārt.
Bet Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā teikts:
“Ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības vismaz: nopratināt vai panākt nopratināt apsūdzības lieciniekus un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā apsūdzības lieciniekus.” Šis tiek uzskatīts par ļoti būtisku tiesību uz aizstāvību principu.
Nav šaubu, ka šī acīmredzamā disproporcija bija iemesls, kāpēc A. Lembergs lūdza aicināt uz apelācijas tiesu vairākus desmitus liecinieku, acīmredzot cerot, ka netaisnība tiks novērsta vismaz otrajā tiesu instancē. Cerības izrādījās veltas.
Pēc uzvārdiem spriežot, A. Lembergs vēlējās, lai tiktu nopratināti seši Latvijas pilsoņi un 30 ārvalstnieki. Savulaik intervijās A. Lembergs ir izteicies, ka pēc prokuroru iniciatīvas uz tiesu liecināt aicināti tikai Rudolfa Meroni sadarbības partneri. Viņi attiecīgi, protams, arī vairāk vai mazāk apstiprinājuši R. Meroni versijas par īpašumtiesībām (jāatzīst - pat šie liecinieki ne vienmēr apstiprināja R. Meroni versijas), kas ir būtiskākais minētā kriminālprocesa aspekts, jo arestētas un konfiskācijai pakļautas desmitiem ārvalstu kompāniju, kurām savukārt pieder akcijas un kapitāla daļas lielos Latvijas uzņēmumos. Ar šo arestēto mantu R. Meroni faktiski rīkojas kā ar savu - ir konstatēti arī pārskaitījumi valdošo partiju politiķiem.
Visticamāk ārvalstnieki, kurus A. Lembergs vēlējās aicināt liecību sniegšanai, ir advokāti vai finanšu starpnieki, kuri ir saistīti ar ārvalstu kompānijām, kas figurē krimināllietā, bet nav R. Meroni sadarbības partneri.
Aivars Lembergs lūdzis apelācijas instancē nopratināt arī trīs prokurorus, kuri piedalījušies t.s. Lemberga lietas izmeklēšanā - Anitu Cēsnieci, Juri Galeju un Andi Mežsargu.
A. Cēsniece bija pirmā prokurore, kura pirms vairāk nekā 22 gadiem 1999. gada oktobrī sāka izmeklēt lietu, kas vēlāk tika iesaukta Lemberga vārdā. A. Cēsniece (pavisam nesen - pirms mēneša - devusies izdienas pensijā) lietu pret A. Lembergu izbeidza, tomēr lieta visādu politisku peripetiju rezultātā tika atjaunota.
Savukārt līdz tiesai 2008. gadā krimināllietu novirzīja prokurors A. Mežsargs, kurš izdienas pensijā devās 2013. gadā, un, kā saprotams no viņa sniegtajām intervijām medijiem, tas nebūt nebija labprātīgi - pārāk smags izrādījās viņa uzturēto aizdomīgo attiecību slogs.
Līdz ar to, visticamāk, no aicinātajiem tikai J. Galejs joprojām strādā prokuratūrā, bet viņš šādus tādus procesuālus lēmumus pieņēma minētās krimināllietas pašos pirmsākumos.
Tāpat apelācijas instances tiesai A. Lembergs atkārtotai liecību sniegšanai lūdzis aicināt miljonārus Jūliju Krūmiņu, Aināru Gulbi un Oļegu Stepanovu, jo viņu “nopratināšanai ticis ierobežots laiks”.
Tas, ka šo triju “atslēgas figūru” t.s. Lemberga kriminālprocesā “nopratināšanai ticis ierobežots laiks”, ir ļoti diplomātisks formulējums, jo tika darīts viss, lai aizstāvība pie šo kungu kārtīgas nopratināšanas nemaz netiktu.
Proti, gan Jūlijs Krūmiņš, gan viņa draugs Ainārs Gulbis ieradās uz tiesu atbildēt uz prokuroru uzdotajiem jautājumiem - nepārprotami iepriekš sagatavotajiem, jo juridiskās palīdzības sniedzēja viņiem bija viena - bijusī tiesnese Ineta Malahovska, kura abiem bija sagatavojusi dokumentu kaudzīti, par ko tiks uzdoti jautājumi.
Bet, kad jautājumus sāka uzdot aizstāvības puse, abi iepinās pavisam trakās pretrunās. Ātri vien izrādījās, ka vienam jādodas uz Austrāliju, bet otram veselība pieklibo, un vairāk viņi šajā kriminālprocesā nav redzēti.
Pat policija viņus vairs nevarēja atrast, kad tiesa formāli lika abus atvest piespiedu kārtā. Policija nevarēja viņus atrast, bet dzeltenā prese gan abus atrada - viens žurnālistiem izrādīja savus īpašumus Jūrmalā un Siguldā, stāstīja, cik cigārus nopīpē dienā; cits izrādīja savu varu apkalpotājiem pasaules tenisa kortos un Tenerifē iepinās skaļā mīlas dēkā.
Savukārt tieši O. Stepanova pratināšanas laikā, kad bija acīmredzams, ka miljonāram nepatīk aizstāvības uzdotie jautājumi, pirmoreiz tika paziņots par pratināšanas laika ierobežošanu.
Arī Anša Sormuļa advokāts Jānis Rozenbergs apelācijas tiesnesei lūdza uzaicināt un nopratināt lieciniekus, kurus pirmās instances tiesa atteicās aicināt un pratināt - astoņus Latvijas pilsoņus un septiņus tulkus.
Savukārt Anrija Lemberga advokāts vēlējās nopratināt astoņus ārvalstniekus, visticamāk, tā paša iemesla dēļ, kas minēts iepriekš - pirmās instances tiesā tika pratināti gandrīz tikai R. Meroni sadarbības partneri.
Neskatoties uz Cilvēktiesību konvencijā teikto un iepriekšminētajiem faktiem, tiesnese S. Amola lēma: “Vērtējot apsūdzētā Aivara Lemberga lūgumus par liecinieku nopratināšanu, tiesnese secina, ka daļa no lieciniekiem jau tika nopratināti pirmās instances tiesas sēdēs, savukārt lūgumi par pārējo liecinieku aicināšanu un pratināšanu tika izlemti (noraidīti) pirmās instances tiesā. Tāpat pirmās instances tiesā izlemts apsūdzētā Anša Sormuļa aizstāvja zvērināta advokāta Jāņa Rozenberga pieteiktais lūgums par liecinieku uzaicināšanu un nopratināšanu. Arī Anrija Lemberga aizstāvja zvērināta advokāta Oskara Rodes apelācijas sūdzībā izteiktais lūgums par liecinieku aicināšanu ir pieteikts atkārtoti. Pirmās instances tiesā jautājums par norādīto liecinieku nopratināšanu tika izlemts. Tiesnese uzskata, ka, ņemot vērā lietas izskatīšanas ilgumu pirmās instances tiesas sēdē, procesa dalībniekiem bija iespēja pieteikt motivētus lūgumus par liecinieku aicināšanu un pratināšanu, kā arī bija iespēja realizēt savas tiesības un uzdot lieciniekiem jautājumus. Tiesnese atzīst, ka krimināllietā savākto materiālu kopums ir pietiekams, lai izskatītu lietu apelācijas instancē un lūgums par liecinieku uzaicināšanu uz apelācijas instances tiesas sēdi ir noraidāms. Noraidot apsūdzētā Aivara Lemberga un zvērinātu advokātu lūgumus, Jāņa Rozenberga un Oskara Rodes lūgumus par liecinieku aicināšanu, tiesnese vērš uzmanību, ka tiesai nav saistošs procesā iesaistīto personu viedoklis par kāda konkrēta pierādījuma iegūšanas nepieciešamību. Atsaucoties uz Senāta 2020. gada 6. oktobra lēmumu lietā Nr. SKK-77/2020, tiesnese norāda, ka jautājuma izlemšana par pierādījumu pietiekamību un ticamību ir tiesas kompetencē un vienīgi tiesa var noteikt, kuriem pierādījumiem ir nozīme lietas būtisku apstākļu noskaidrošanā, bet kuriem šādas nozīmes nav.”
