Katru reizi, kad esmu Romā, saplānoju braucienus uz tuvākajām apskates vietām un pilsētām. Ja esi atkarīgs no Itālijas sabiedriskā transporta, tad iespēju nav diži daudz. Šoreiz par galveno izbrauciena mērķi kļuva Neapole.
Zemapziņā man bija nedaudz bail no šīs pilsētas: tik daudz negatīvā bija dzirdēts par to. Neapoli parasti izvēlas kā pieturas punktu, lai apciemotu Pompejus vai dotos tālāk uz skaisto Amalfi piekrasti. Taču mana izvēle krita uz vienas dienas apmeklējumu - no rīta turp un vakarā atpakaļ. Neapole nav ļoti tuvu Romai, taču, ņemot vērā Itālijas lielisko ātrvilcienu satiksmi, laiks, ko pavadīju vilcienā, bija mazliet vairāk par stundu. Un ja biļetes pērk laikus, tad tas nav dārgi.
Izbraukšanas rītā visu biju saplānojusi, sākot ar zeķēm zandalēs, lai izvairītos no jaunām tulznām pēc garajām Romas pastaigām, līdz labākajam sabiedriskā transporta maršrutam, lai nokļūtu stacijā. Tikai piemirsu, ka man nav nevienas transporta biļetes. Itālijā sabiedriskā transporta biļetes nevar nopirkt uz katra stūra, kā tas ir pie mums. Tās var iegādāties dažos avīžu kioskos vai tabakas veikaliņos. Loģiski, ka neviens no tiem nestrādāja agrajā rīta stundā.
Secināju, ka nāksies iegūt pāris jaunas tulznas, jo uz staciju vajadzēs iet kājām. Roma ir apbrīnojami izstaigājama pilsēta, un nepagāja ne 40 minūtes, kad jau baudīju rīta kafiju centrālajā dzelzceļa stacijā, mēģinot saprast, kur ir mans vilciens.
Vilcieni Itālijā ir atsevišķs stāsts. Ir vairākas dzelzceļa kompānijas, kas mēdz kursēt paralēli. Piemēram, uz manu galamērķi Neapoli ar dažu minūšu starplaiku bija paredzēti trīs vilcieni no divām dažādām kompānijām. Es braucu ar „Italo”, un tai bija divi vilcieni uz Neapoli ar piecu minūšu starpību. Bija stress, kamēr sapratu: galvenais, uz ko jāskatās - tas ir reisa numurs.
Itālijā ir trīs veidu vilcieni: regulārie, kas pietur pie katra pakša, tad ir starppilsētu, kas pietur tikai lielākajās pilsētās, un ir ātrvilcieni, kas pietur tikai galamērķī un pārvietojas ar milzu ātrumu. Pēdējie ir arī visdārgākie, bet, ja biļetes pērk laikus, var dabūt lielisku cenu. Piemēram, mana pāris mēnešu iepriekš pirktā biļete uz 400 kilometru attālo Neapoli bija lētāka par pēdējā dienā pirkto uz 70 kilometru attālo Orvieto.
Pavadot ceļā mazliet vairāk nekā stundu, nokļuvu skaļajā un mazliet haotiskajā Neapolē. Biju jau salikusi kartē apskates punktus, bet pilsētas haoss mazliet mulsināja. Roma, salīdzinot ar Neapoli, ir kārtības iemiesojums.
Romā ir luksofori, bet Neapolē, šķiet, par tiem bija piemirsuši. Sākumā patiešām nesapratu, kā viņi tiek pāri ielai. Stāvot pie kādas lielas divvirzienu ielas, neredzēju citu iespēju tikt pāri, kā tikai riskējot ar dzīvību. Sākumā tu vienkārši tam neesi gatavs un tikai ej uz priekšu cerībā, ka nu beidzot tomēr kāds luksofors parādīsies, bet velti.
Lai atkratītos no kāda itāļa, kurš ar minimālām angļu valodas zināšanām centās pievērst manu uzmanību vairāku kvartālu garumā, sapratu, ka man jātiek pāri tai ielai. Ielai, kurā katrā virzienā ir (teorētiski) divas braukšanas joslas un neviena luksofora pārredzamā attālumā.
Ja tev Neapolē ir jāšķērso iela, tu pati esi vainīga. Jo neviena mašīna pat nedomā apstāties vai piebremzēt, redzot tevi uz brauktuves. Es labu brīdi tur stāvēju, bezcerīgi noraudzīdamās mašīnās, kas garām traucās mežonīgā ātrumā, līdz netālu no sevis ieraudzīju kādu vecāku sievu, kas izskatījās pēc vietējās un taisījās šķērsot brauktuvi. Nodomāju, ka viņa noteikti zina, ko dara, un sekoju viņai.
Tikusi ielas otrā pusē, sev par prieku secināju, ka slavenā picērija, uz kuru gāju, ir otrā ielas pusē un man tā sasodītā iela ir jāšķērso atkal... Šoreiz to izdarīju vien pati un ļoti lepojos ar to!
Slavenā picērija bija tā, kurā Džūlija Robertsa filmā „Eat. Pray. Love” ēda ļoti kārdinošu picu. No ārpuses absolūti necila iestāde, bet cilvēku pūlis pie tās liecināja, ka es noteikti esmu pareizajā vietā. Taču nebija gatava stāvēt vēl vienā rindā pēc picas. Dienu iepriekš jau to biju izdarījusi Romā, stundu gaidot pie Bonci picērijas, par kuras šefpavāru stāstīja „Netflix” seriālā par pasaules picām...
Nešaubos, ka šajā Neapoles picērijā bija laba pica, bet tā noteikti bija tikpat laba arī citur, kur nebija tik ilgi jāgaida, lai tiktu pie galdiņa.
Lai izbaudītu nākamo apskates objektu, „Google” karte laikam īpaši pacentās, lai es izbaudītu Neapoles šaubīgākās ieliņas. Tās bija tieši tādas, ka man bija bail izvilkt ārā no somas lielo fotoaparātu. Starp mājām bija žāvēties izkārtas drēbes, un dusmīgas tantes logos vēroja garāmejošos tūristus. Laikam tieši tādu es Neapoli biju iztēlojusies...
Bet kaut kur starp šaurajām Neapoles vecpilsētas ieliņām bija paslēpusies kāda no daudzajām Neapoles baznīcām - Pio Monte della Misericordia. Šī bija īpaša ar to, ka tajā apskatāmi agrīnie Karavadžio darbi.
Pērkot ieejas biļeti, uzzināju, ka ir iespējams par nelielām naudiņām piepirkt klāt arī paplašinātās realitātes brilles, kas vienkāršu gleznu apskati padara krietni interesantāku. Šī bija lieliska iespēja uzzināt arī ko vairāk, jo - būsim godīgi - ne vienmēr mākam saskatīt visas gleznās apslēptās nianses. Jo - vai vienmēr ir izlasītas tās vēstures lappuses, kurās gūt priekšstatu par vietu, kur atrodies. Arī šoreiz - tas viss kopā bija ne tikai gleznu apskate, bet arī kārtīga ekskursija Neapoles vēsturē.
Kādā no neskaitāmajām kafejnīcām nobaudījusi kārtīgu itāļu kafiju, varēju doties tālāk Neapoles vēsturiskā centra ielās. Tās bija tikai dažus metrus platas, taur bija tūkstošiem tūristu, pa malām suvenīru tirgotāji mēģināja pārdot savus mazos nieciņus, un tam visam pa vidu vēl ik pa laikam aiztraucās kāds motorollers.
Pie tā tiešām ir jāpierod. Saprotu, kāpēc cilvēkiem Neapole var nepatikt, jo tas haoss reizēm ir ļoti nomācošs. Ja iemācās to pieņemt kā neizbēgamību, tad Neapoli var izbaudīt. Sava īsā apmeklējuma dēļ nebiju ieplānojusi neko daudz apmeklēt ārpus centra, tāpēc vienkārši klīdu pa šaurajām centra ieliņām, ieelpojot Neapoli un cenšoties ar to sadzīvot.
Taču Neapoles centra burzmā ir kāda vieta, kur patverties un baudīt mieru - Santa Chiara klostera komplekss. Tā bazilika tika sagrauta Otrajā pasaules karā. Šobrīd tā ir atjaunota, bet galvenais apskates objekts ir klostera dārzs. Dārza galvenais krāšņums ir krāsainās majolikas flīžu kolonnas un soliņu rindas.
Saules pielietajā dienā tur pavadīju ļoti daudz laika, varbūt pat pārāk daudz, ņemot vērā savu ierobežoto Neapoles apmeklējuma laiku. Bet krāsu bagātība, klostera dārza miers un klusums ievilka. Negribējās iekrist atpakaļ Neapoles burzmā, bet vēl nobaudīt mierpilno brīdi.
Taču ir jāpaēd arī! Var jau, protams, piesēst kādā no neskaitāmajiem Neapoles krodziņiem un apēst gardu picu, taču Neapole ir slavena ar savu ielas ēdienu. Un kā novēroju - viņiem patīk visu fritēt. Nav runa tikai par fritētām jūras veltēm vai mazajām zivtiņām: neapolieši ir iemanījušies fritēt arī picas.
Uz to gan nesadūšojos, bet paliku pie klasiskām vērtībām - tūtas ar fritētām jūras veltēm un sāļajiem „pončikiem”. Tas viss bija tieši tik sāļš, ka bez alus to lejā dabūt nevarēja. Vienā rokā turot alu, otrā - sāļās uzkodas, atradu pat vienu mikroskopisku galdiņu, kur piesēst ielas malā, un baudīju savas pusdienas. Nezinu, cik tas bija veselīgi, bet garšīgi un sātīgi gan!
Ar jauniem spēkiem devos tālāk. Paskatījusies pulkstenī, secināju, ka esmu izturējusies pārāk vieglprātīgi. Bezmērķīgi klīst vairs nebija laika. Bija jāsāk ievērot kaut kādu maršrutu un struktūru. Vajadzēja pa labāko maršrutu nokļūt krastmalā.
Par laimi - tas gāja tieši cauri plašajam Plebiscītu laukumam. Tas ir plašs laukums netālu no līča, kur vienā pusē ir karaļa pils, bet otrā - San Francesco di Paola baznīca. Laukums ir nepiedienīgi plašs, salīdzinot ar turpat blakus esošajām šaurajām ieliņām, bet, ja jau pats karalis to bija plānojis, tad viss šķita loģiski.
Taču ne jau laukuma plašumi mani interesēja. Laukums atrodas blakus Neapoles līcim. Kājas vairs nejuta nogurumu. Gribējās pēc iespējas ātrāk nokļūt pie ūdens.
Noejot lejā, man aizrāvās elpa. Klīstot pa pilsētu, pavisam biju aizmirsusi pašu galveno Neapoles skaistumu - vareno Vezuvu! Un tas bija tepat, līča otrā pusē. Tieši tik tuvu, ka šķita ar roku aizsniedzams: tas atrodas nepilnus 10 kilometrus no pilsētas, un skaidrajā dienā varēju saskatīt tā varenos apveidus.
Taču laiks ir nepielūdzams. Biju aizklīdusi pietiekami tālu no stacijas. Taču Neapole nav iedomājama bez jūras krasta, un, manuprāt, pēc pilsētas burzmas viena pastaiga gar piekrasti bija tieši ideāls variants manam mazajam ieskatām šajā neparastajā pilsētā.
Bija tik ļoti žēl doties projām! Nesanāca laika nobaudīt vēl tik daudz šajā pilsētā, bet tas tikai apstiprināja manu pārliecību, ka jāatgriežas. Netiku līdz San Dženario katakombām, neiegāju Castel de Ovo cietoksnī, kas lepni paceļas virs līča ūdeņiem, un neapmeklēju Pompejus. Daudzi šo pilsētu izmanto tikai kā pieturvietu, lai dotos tālāk, bet tas ir nepelnīti!
Pa ceļam uz staciju nobaudot kādu „Lemoncello Spritz” („Aperol Spritz” Neapoles ekvivalents), laikus biju stacijā. Neapolei teicu - uz redzēšanos! Jo esmu pilnībā pārliecināta, ka te vēl atgriezīšos! Arrivederci a presto!
