Tumšie veikalu skatlogi Čaka ielā, "spoku mājas" Marijas ielā, biedējoši klusie Vecrīgas nostūri, Brīvības ielas troksnis un autotransporta izmešu piesārņojums, sadragātie ceļi, laikā sastingušie pilsētas galvenie tirgi. Centra rajons – Latvijas galvaspilsētas "seja" – izskatās arvien mazāk pievilcīgs gan tūristiem, gan iedzīvotājiem. Kāpēc Rīgas centrs tik strauji degradē?
Var minēt piecus galvenos iemeslus, kāpēc Rīgas centrs pamazām panīkst.
Demogrāfija. Pēdējo divdesmit gadu laikā iedzīvotāju skaits Rīgas centrā ir sarucis no 50 000 līdz 30 000, tas ir, par 40 procentiem. Tas ir rekordliels depopulācijas temps, ja salīdzina ar citiem Rīgas mikrorajoniem. Vidēji šajā laikposmā galvaspilsētas iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 20 procentiem. Galvenie iemesli ir negatīvs dabīgais pieaugums (mirstība pārsniedz dzimstību), emigrācija, pārcelšanās uz Rīgas piepilsētām, kuras aktīvi attīstās.
Komercdarbības pārorientācija. Pēdējo divdesmit gadu laikā rīdzinieki ir būtiski mainījuši savus paradumus: viņi daudz aktīvāk pārvietojas ar personīgo autotransportu, proti, ir mazāk piesaistīti ierastajai dzīvesvietai vai darbavietai, labprātāk iepērkas pilsētas nomalēs esošajos tirdzniecības centros vai internetā, kā arī biežāk strādā attālināti no mājām. Visi šie faktori samazina pieprasījumu pēc biroju un tirdzniecības telpām Rīgas centrā, kur īres maksa tradicionāli ir augstāka nekā mikrorajonos.
Savukārt pilsētas centrālās ielas - K. Valdemāra, Brīvības, K. Barona, A. Čaka - no gājēju un tirdzniecības ielām pārtop par autotransporta tranzīta ielām, kas negatīvi ietekmē vidi, trokšņa līmeni un vispārējo centra iedzīvotāju dzīves komfortu.
Tūristu skaita samazināšanās. Covid-19 pandēmija un Krievijas karš Ukrainā būtiski ietekmēja tūrisma nozari, un vispirms no tā cieš Vecrīga, kuras attīstība daudzus gadus bija vērsta uz ārzemnieku apkalpošanu. Pastāvīgo iedzīvotāju skaits Vecrīgā 20 gadu laikā ir samazinājies par 30 procentiem, sarūkot līdz diviem tūkstošiem.
Mājokļu tirgus degradācija. Nekustamie īpašumi Centra rajonā ierasti tiek vērtēti augstāk par guļamrajonos esošajiem. Tomēr mājokļu kvalitāte bieži vien neatbilst visiem elitārā segmenta standartiem: vecajos namos var nebūt lifta, komunikāciju sistēma ir avārijas stāvoklī, jumti tek, nav autostāvvietu, uzturēšana ir dārgāka, jo jātīra jumti no sniega, jānosit lāstekas utt.
Neraugoties uz daudzajiem varas iestāžu mēģinājumiem mudināt investorus sakārtot veco dzīvojamo fondu, daudzi nami galvaspilsētas vēsturiskajā centrā joprojām stāv pamesti un nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par to plānoto atjaunošanu. Pēc nekustamo īpašumu uzņēmumu teiktā, "pamesto" ēku īpašnieki uztur neadekvāti augstas cenas. Daudzas ēkas vēsturiskajā centrā ir vairāku dzīvokļu īpašnieku kopīpašums, un kopīpašniekiem ir grūti pieņemt lēmumu par investīcijām vai vienotu attīstības koncepciju.
Zemā pilsētvides kvalitāte. Rīgas centrā ir maz publisku vietu, kas būtu piemērotas atpūtai, pastaigām un sportam. Bērnu rotaļu laukumi ir atrodami vien pilsētas parkos. Vecpilsētā un vēsturiskajā centrā ir maz soliņu, sabiedrisko tualešu, nav verandu ar nojumēm, kas pasargātu no sliktiem laikapstākļiem, nav nekomerciālu vietu, kur cilvēkiem tikties un savā starpā komunicēt (piemēram, sporta laukumi, āra bibliotēkas, publiskie dārzi u.c.). Šauras ietves, neskaidrs telpas sadalījums (velosipēdisti un skrejriteņi bieži izmanto ietves), ielu infrastruktūras sliktā pieejamība ratiņkrēsliem un bērnu ratiņiem ierobežo gājēju pārvietošanās brīvību un kavē uzņēmējdarbības (āra kafejnīcas, uznirstošie jeb “pop-up” veikali, amatnieku ražojumu veikali, mākslas galerijas u.c.). attīstību.
Pirmkārt, pilsēta zaudē pievilcību investoru acīs. Atšķirībā no citām Eiropas galvaspilsētām, piemēram, Briseles, kur varas iestādes daudz liberālāk izturas pret veco māju nojaukšanu, Rīgas būvniecības noteikumi ir diezgan konservatīvi. Tā rezultātā pilsētas centrā ir ļoti maz brīvu zemesgabalu jaunu objektu būvniecībai, bet ir daudz pamestu vecu objektu, lai gan sakārtot kādu 18. gadsimta “spoku māju” dažkārt izmaksā tikpat, cik uzcelt jaunu.
Savukārt mazos uzņēmumus un jaunuzņēmumus (kafejnīcas, mākslas galerijas, koncertzāles u.c.), kuriem ir svarīga cilvēku plūsma, no centra atbaida zemā publiskās infrastruktūras kvalitāte un augstās nomas maksas.
Rezultātā veidojas apburtais loks: bez investīciju pieplūduma un uzņēmējdarbības projektiem pilsētas centrs pamazām panīkst, kas vēl vairāk veicina turīgo iedzīvotāju pārcelšanos uz piepilsētām.
Otrkārt, iedzīvotāju un uzņēmumu aizplūšana no Rīgas centra samazina pašvaldības nodokļu ieņēmumus (ienākuma nodoklis, nekustamā īpašuma nodoklis, dažādas nodevas). Tajā pašā laikā bijušie rīdzinieki turpina izmantot galvaspilsētas transporta un publisko infrastruktūru, kas rada papildu slodzi pilsētas budžetam un palielina transporta sastrēgumus uz ceļiem.
Treškārt, centra degradācija palielina noziedzības līmeni. Par to liecina pat tas, cik daudzās ziņās par noziegumiem ir pieminēta Vecrīga. Slikts ielu apgaismojums, novērošanas kameru trūkums, pazemes pārejas, lūku akas un pamestas ēkas - tas viss palielina risku gājējiem. Saskaņā ar Eiropas Komisijas pētījumu "Dzīves kvalitāte Eiropas pilsētās", tikai 72% rīdzinieku uzskata, ka naktī staigāt pa pilsētu ir droši. Tas ir mazāk nekā Viļņā un Tallinā.
Pamatojoties uz citu pilsētu pieredzi un akadēmisko pētījumu rezultātiem, var formulēt piecas galvenās stratēģijas, kā iedvest dzīvību pilsētas centrā. Tās var papildināt cita citu.
Ielu funkcionalitātes maiņa. Ja aplūkojam Rīgas vēsturisko centru no putna lidojuma, redzam piecas paralēlas ielas - K. Valdemāra, Brīvības, Tērbatas, K. Barona un A. Čaka -, kurām ir aptuveni vienādas funkcijas. Visur centrālo vietu ieņem transports (galvenokārt privātās automašīnas), fragmentāra komercdarbība, reti kultūras infrastruktūras objekti (muzeji, teātri) un vecais dzīvojamais fonds.
Faktiski gan darba dienās, gan brīvdienās visas piecas ielas pilda tranzīta funkcijas un ir vienlīdz nepiemērotas nesteidzīgām pastaigām ar bērniem un tikšanās reizēm ar draugiem. Problēmas risinājums varētu būt skaidrāks pilsētas telpas funkcionālais dalījums, piemēram, K. Valdemāra un A. Čaka iela turpina pildīt autotransporta artēriju funkcijas, savukārt Brīvības un K. Barona iela uzņemas sabiedriskā transporta, velotransporta un komercobjektu (biroju, pakalpojumu centru) slodzi, bet Tērbatas iela pilnībā kļūst par gājēju ielu ar āra kafejnīcām, rotaļu laukumiem, skvēriem, sporta "saliņām", koncertu estrādēm u.c. Par paraugu var kalpot mūsu kaimiņvalsts Lietuvas galvaspilsēta Viļņa, kur centrālais Gedimina prospekts ir maksimāli atbrīvots no privātajām automašīnām par labu velosipēdistiem un gājējiem. Vasarā, nedēļas nogalēs vakara stundās, daļa prospekta kļūst par gājēju ielu, tāpat kā to šķērsojošā Viļņas gatve, kas pilnībā atstāta restorāniem un kafejnīcām.
Vecrīgas funkcionalitātes maiņa. Globālās urbanizācijas tendences liecina, ka ilgtermiņā nav droši paļauties uz tūrismu vien: jebkuras krīzes (pandēmijas, kari, klimata pārmaiņas, ekonomiskie satricinājumi) liek cilvēkiem atteikties pirmām kārtām no ceļošanas, un tas nozīmē, ka tūrismu nevar uzskatīt par stabilu resursu. Pilsētu ilgtspējīgas attīstības modelis paredz, ka pilsēta mainās vietējo iedzīvotāju/nodokļu maksātāju interesēs, savukārt tūrisma infrastruktūra iekļaujas šajā kontekstā.
Vecrīgas gadījumā tas nozīmē, ka ir detalizētāk jāapsver drošības, sabiedrisko dienestu darba, pieejamu mājokļu segmenta attīstības, rotaļu laukumu ierīkošanas, transporta un gājēju satiksmes, kā arī trokšņa ierobežošanas jautājumi.
Ēku daudzfunkcionalitāte. Enerģijas cenu pieaugums ir veicinājis ēku daudzfunkcionālas izmantošanas popularitātes pieaugumu Eiropā. Piemēram, vienā biroju augstceltnē dienas laikā var darboties banka un bibliotēka, bet vakaros un brīvdienās vestibilā - restorāns un mākslas galerija. Tas ne vien ietaupa ēku uzturēšanas izmaksas, bet arī palīdz pilsētu apkaimēm darboties 24/7 režīmā, padarot tās pievilcīgākas un drošākas iedzīvotājiem.
Piemēram, Briseles pašvaldība šobrīd cenšas pēc šāda principa attīstīt Eiropas kvartālu: projekta mērķis ir vakaros un brīvdienās atdzīvināt darījumu rajonu, kurā atrodas Eiropas iestāžu “stikla kastes”, ar jaunām kafejnīcām, omulīgiem skvēriem un laukumiem, kā arī kultūras un atpūtas vietām. Vēl viens reurbanizācijas piemērs ir ASV pilsēta Tūsona (Arizona). Pateicoties publiskās infrastruktūras izveidei (vecā teātra restaurācija, restorānu kvartāla atvēršana, tramvaja līnijas atklāšana, novecojušu biroju ēku atjaunošana un jauna funkcionālā izmantošana), varas iestādēm izdevās atdzīvināt mirstošo centru, kā arī paaugstināt visa rajona prestižu un drošību.
Pieejamu mājokļu būvniecība. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka interesi par mājokļiem Rīgas centrā galvenokārt izrāda jaunieši un ārzemnieki, kas ierodas Latvijā strādāt. Tomēr tieši šai iedzīvotāju grupai cenas un kvalitātes ziņā piedāvājums centrā nav pietiekams. Pilsētai vajadzētu likt lietā dažādus stimulus, lai motivētu investorus būvēt un renovēt īres namus ar nelieliem, bet ērtiem dzīvokļiem. Eiropā arvien populārāks kļūst "kopdzīves" modelis, kad vienu lielu dzīvokli koplieto vairāki cilvēki (pēc komunālā dzīvokļa principa). Tie var būt vienas profesionālās vai etniskās kopienas pārstāvji, kas ļauj apsaimniekošanas uzņēmumam nodrošināt viņiem papildu mērķtiecīgus pakalpojumus (piemēram, mājā ierīkot sporta zāli, uzstādīt biroja aprīkojumu, izveidot kopīgas telpas darbam un biznesa tikšanās vietas u.c.).
"15 minūšu pilsēta" ar klimatiskiem apstākļiem atbilstošām korekcijām. Viens no iemesliem masveida aizbraukšanai no centra ir nespēja nodrošināt kvalitatīvu dzīvi ģimenēm ar bērniem un mājdzīvniekiem. Lai gan centrā nav problēmu ar iepirkšanos un sabiedrisko transportu, atrast, piemēram, rotaļu laukumu vai vietu, kur pastaigāties ar suni tuvu mājām, var būt grūts uzdevums.
"15 minūšu pilsētas" modelis, ko šobrīd aktīvi īsteno Parīze, Londona, Tallina vai Barselona, paredz, ka visiem cilvēka dzīvei nepieciešamajiem pamatpakalpojumiem jābūt sasniedzamiem, kājām ejot. Rīgai varētu būt saistoša Kopenhāgenas pieredze, kur Nordhavna bija pirmā urbānā teritorija pasaulē, kas tika plānota pēc “5 minūšu pilsētas” principa. Šī apkaime ar 40 000 iedzīvotāju atrodas ostā un līdz ar to ir ļoti pakļauta dabas stihijas (spēcīgs vējš, lietus) ietekmei. Taču projektētāji ir maksimāli ņēmuši vērā šo aspektu. Piemēram, virszemes metro trase vienlaikus kalpo arī kā nojume velosipēdu maģistrālei, lai riteņbraucēji varētu palikt sausi jebkuros laikapstākļos. Lai radītu ērtu pilsētvidi, Rīgas pašvaldībai obligāti jāņem vērā klimata īpatnības Latvijā ar pārsvarā aukstu un lietainu laiku.
Multikulturālisma gars. Tradicionāli dzīvošanai pilsētas centrā priekšroku dod tieši ārvalstu speciālisti, un tas nozīmē, ka pilsētai būtu jāpievērš lielāka uzmanība lingvistiskās daudzveidības politikai, tostarp sabiedriskajā transportā. Pagaidām Latvijā diskusijas par šo jautājumu aprobežojas ar Tieslietu ministrijas iniciatīvu atļaut ES oficiālo valodu lietošanu sabiedriskajos transportlīdzekļos. Citās Eiropas pilsētās, tostarp tepat kaimiņos - Tallinā, šādas lietas jau sen ir kļuvušas par normu.
