Kultūras cilvēkiem visās to izpausmēs šis gads ir bijis viens no smagākajiem. Daudzi saka: kultūra nav pamatvajadzība, tāpēc koncertu, teātru un citu pasākumu nepieejamība, kā arī netikšanās dažādos kolektīvos – koros, ansambļos, amatierteātros, orķestros un tamlīdzīgi nav uzskatāma par traģēdiju un nopietnu problēmu. Taču Latvijas sabiedrībā kultūrai ir ļoti liela nozīme, un to apliecina ārkārtīgi lielais kultūras pasākumu apmeklētāju un pašdarbnieku skaits. Kultūrai mūsu zemē ir spēcīgas saknes, un tā jākopj arī ekstrēmos apstākļos. Pat kara laikā kori dziedāja, aktieri spēlēja un dejotāji dejoja.
Kā šajā situācijā jūtas Ventspils Kultūras centrs un tā kolektīvi ‒ par to sarunā ar centra direktoru Māri Valtenbergu.
Jau pavasarī kultūra sastapās ar nopietniem ierobežojumiem, kuri vasaras laikā kļuva mazliet draudzīgāki, bet nu atkal pasākumi ir aizliegti, kopmēģinājumos tikties nedrīkst. Kāds ir bijis Ventspils Kultūras centra ceļš no pandēmijas sākuma līdz šai dienai?
Finansiāli kultūras jomā visvairāk cieta privātais sektors, kuram nav spēcīgas aizmugures. Mēs esam pašvaldības iestāde, kas tiek finansēta no pašvaldības budžeta un biļešu ieņēmumiem. Varam teikt, ka pašvaldība labi izprata mūsu grūtības, tāpēc nebija jautājumu par darbinieku atlaišanu vai algu samazināšanu.
Lielākas grūtības saistījās ar emocionālo noskaņojumu. Visi gribēja un vēl arvien grib zināt, ko kurā brīdī drīkst darīt, cik cilvēku šodien drīkst satikties, cik būs rīt, kad atvērsies lielās zāles durvis skatītājiem? Kādi ir veicamie piesardzības pasākumi konkrētajā dienā, jo noteikumi mainījās un mainās ļoti bieži. Nav saprotams, ko valdība darīja visu vasaru, ja, pienākot pandēmijas otrajam vilnim, tā izrādījās pilnīgi nesagatavojusies. Nebija un nav plāna - ir tāda novēloti haotiska, nepārdomāta un histēriska rīkošanās, kas nedod rezultātu.
Arī mums kā kultūras iestādei, kura ik gadu organizē vairāk nekā 350 dažāda mēroga pasākumu, neskaidrības ļoti apgrūtina plānošanu. Kā vienu no piemēriem varu minēt mūsu pilsētas svētkus. Vēl jūnija sākumā kopā ar komandas radošās daļas cilvēkiem domājām, kā īstenot šo ikgadējo augusta sākumā notiekošo lielāko pilsētas pasākumu. Tajā brīdī bija atļauts pulcēties līdz 25 cilvēkiem un nekas neliecināja, ka ierobežojumi tiks atvieglināti. Mūsu plānā bija organizēt nelielus koncertus māju iekšpagalmos, lai visiem pilsētas iedzīvotājiem būtu iespēja izjust svētku noskaņu, katram savā pagalmā. Vasarā ierobežojumi pamazām tika samazināti, un augustā jau varējām sarīkot pietiekami labus un vērienīgus pilsētas svētkus, jo vienviet bija atļauts pulcēties līdz 3 tūkstošiem cilvēku. Tas gan prasīja ļoti operatīvu plānošanas darbu, spēju ātri un radoši reaģēt - faktiski dažu nedēļu laikā izstrādājot svētku projektu, kurus rezultātā apmeklēja pietiekami liels skaits iedzīvotāju un pilsētas viesu. Paralēli vasarā tika realizēti vēl vairāki vērienīgi projekti, cik nu tobrīd pieļāva valstī noteiktie ierobežojumi - t. sk. Jūras svētki, motobraucēju saiets “Kurland Bike Meet”, mazākumtautību kultūras dienas, Piektdienas vakara pastaiga u. c. Jāsaka gan, ka projektu izstrādes procesā visi iesaistītie partneri izrādīja vislielāko pretimnākšanu un solidaritāti, kas citkārt būtu bijis krietni sarežģītāk, un par to izsaku pateicību ikvienam no viņiem. To varētu uzskatīt par pandēmijas pozitīvo pusi. Uzskatu, ka ar salīdzinoši nelieliem materiāliem resursiem mums izdevās sasniegt ļoti labu rezultātu.
Ierobežojumus emocionāli ļoti pārdzīvo arī amatiermākslas kolektīvi - kori, deju ansambļi, vokālie ansambļi, teātri. Kā jūtas un ko dara Kultūras centra kolektīvi?
Pavasarī, kad bija ļoti stingri ierobežojumi un viss varēja notikt tikai attālināti, visiem bija liels šoks. Bija jāmācās strādāt pilnīgi citos apstākļos, jāapgūst tiešsaistes tehnoloģijas. Katrā gadījumā, pašvaldības uzstādījums bija ‒ kolektīvu vadītājiem jāsaglabā atalgojums pilnā apmērā, bet ar nosacījumu, ka ir jāturpina strādāt un jāizmanto visas iespējas. Arī es kā vadītājs izvirzīju prasību, ka maksimāli jāturpina darboties, lai saglabātu meistarību, darbošanās prieku un kolektīva garu.
Bet kā ir tagad, kad atkal ir ieviesti ļoti strikti ierobežojumi?
Šobrīd mēģinājumi notiek individuāli - vadītājs un viens vai divi dalībnieki, ja viņi ir no vienas mājsaimniecības. Arī šai situācijai ir pozitīvā puse - vadītājs var vairāk laika veltīt individuālajai izaugsmei. Piemēram, kora dziedāšanā kopmēģinājumā ir grūti pievērsties katra dalībnieka vokālo prasmju izaugsmei. Savukārt šobrīd ar katru koristu tiek strādāts individuāli, un viņu meistarība aug. Kultūras centra mēģinājumu zāles visus vakarus ir noslogotas.
Vai par spīti pandēmijai ventspilnieki ieraudzīs Ziemassvētku brīnumus?
Es teiktu, ka ventspilnieki jau tagad - Ziemassvētku gaidīšanas laikā ir ieraudzījuši daudz skaistu lietu. Pilsēta ir noformēta ar brīnišķīgiem svētku rotājumiem, ir iedegtas deviņas svētku egles un diennakts tumšajā laikā pati pilsēta pārvēršas Ziemassvētku brīnumā.
Līdz ar pilsētas rotājumu un galvenās egles iedegšanu gan ir radusies nesaprašanās - medijos un sociālajos tīklos izskanēja, ka domes priekšsēdētājs svinīgi ir iededzis pilsētas egli Lielajā laukumā tūkstoš cilvēku klātbūtnē. Tas gan ir krietni pārspīlēts, jo netika organizēts pasākums un uz vietas bija spontāni sanākušas vairākas ģimenes ar bērniem.
Mēs bijām iepriekš izziņojuši, ka pilsētas ielās ar skanošu svētku vilcieniņu dosies Ziemassvētku vecītis un rūķi. Vilcieniņa brauciena maršrutu sākām no Lielā laukuma, kur ir galvenā pilsētas svētku egle. Tā ir stacionāri aprīkota ar apskaņošanas tehniku, un pie tās Ziemassvētku dziesmas var klausīties, sākot no tās rotājumu iedegšanas vakara, visu šo svētku gaidīšanas laiku. Lai arī šobrīd ir administratīvas neērtības, tomēr ceru, ka pilsētas iedzīvotājiem spējām dot kaut nedaudz svētku sajūtas. Gribu piebilst, ka gan mēs, gan arī domes vadība ļoti atbildīgi izturamies pret piesardzības pasākumu ievērošanu ikdienā. Foto fiksācijās ir iemūžinātas tās dažas minūtes, kad pirms svētku vilcieniņa brauciena sākuma domes priekšsēdētājs izteica visiem novēlējumus un iededza svētku egli, kas atsevišķos medijos tika pārspīlēti pasniegts ‒“Lembergs tūkstoš cilvēku klātbūtnē iededz pilsētas egli”.
Kā jūtas jūsu amatiermākslas kolektīvi - vai nav zudis kolektīva gars?
Kā jau minēju, amatiermākslas kolektīvu dalībniekiem notiek individuāli mēģinājumi, taču ir jāsaprot, ka ar laiku var iestāties emocionāls izsīkums. Līdzdalība amatiermākslas kolektīvos nav tikai dziedāšana vai dejošana, bet gan socializēšanās, kopā radīšanas un darīšanas prieks, brīvā laika pavadīšana domubiedru pulkā. Tā ir komunikācijas iespēja ārpus darba, ārpus ģimenes un ierastās vides. Šobrīd tas viss ir liegts. Protams, tas nerada pacilātu noskaņojumu, bet mēs visi cenšamies šo laiku pārdzīvot.
Šogad nenotikušie Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki teorētiski ir pārcelti uz nākamā gada vasaru. Vai kolektīvi tiem gatavojas?
Vasarā, kad pulcēšanās ierobežojumi bija atviegloti, kolektīvi sāka un turpināja iespēju robežās gatavot repertuāru, taču šobrīd atkal nav skaidrības, vai svētki vispār varēs notikt nākamajā gadā. Ja valdības pārstāvji informatīvajā telpā ziņo, ka pirmos pandēmijas apkarošanas rezultātus paredz tikai jūlijā, tad tāda mēroga masu pasākums, domāju, nevarēs notikt. Pastāv iespēja, ka tos sadalīs pa vairākām mazām lokācijām un realizēs reģionos. Tāpat ir saprotams, ka kolektīvi nebūs savā labākajā mākslinieciskajā un tehniskajā formā, jo šādos apstākļos to uzturēt un attīstīt nav iespējams. Pārcelti jau ir ne tikai skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, bet arī vairāki citi vērienīgi amatiermākslas pasākumi. Šobrīd situācija nav prognozējama un ir grūti pateikt, kā tas viss būs vai nebūs.
Vai ir noticis arī kas pozitīvs, kas vienoja pilsētniekus?
Viens tāds mūsu mazais pozitīvais notikums bija Jeruzālemes deja, kas pirms pāris mēnešiem vēlās pāri Latvijai. Neiedziļinoties polemikā par dziesmas tekstu, par ko notika plašas diskusijas, tas bija lielisks pasākums, kurā ventspilnieki varēja izbaudīt kopā būšanas prieku. Pasākuma organizēšana ilga vien pāris dienas, bet pulcēja vienkopus tūkstoš dejotāju - tas ir apbrīnojami. Es tiešām lepojos ar mūsu pilsētas cilvēkiem, kuri grib un spēj vienoties kopējā priekā, šajā gadījumā kopējas dejas apgūšanā un dejošanā. Tā arī bija šīs akcijas pamatjēga. Taču ne tikai šis pasākums pieminams kā šī sarežģītā laika pozitīvais notikums. Tādu ir bijis daudz, gan Kultūras centra kolektīvā, gan mūsu māksliniecisko kolektīvu darbībā, gan pilsētā vispār, kas, iespējams, normālos sadzīves apstākļos paliktu nepamanīti.
