Reti kurā pilsētā var atrast to vietu, lai droši teiktu – no šejienes tā ir sākusies. Latvijā šāds rets, ja ne vienīgais, gadījums ir Ventspils. Ventspils pils ir senākā un nozīmīgāka celtne pilsētā, pilsētas veidošanās cēlonis un asns, no kura vairāk nekā 700 gadu laikā izaugusi mūsdienu Ventspils.
Šodien šeit atrodas Ventspils muzejs, bet pils vēsture līdzīgi kā cilvēka mūžs piedzīvojusi gan lēnas un mierīgas attīstības periodus, gan vētrainus pārmaiņu periodus. Viens no tiem, ja ne pats nozīmīgākais tās vēsturē, saistīts ar pēdējiem trijiem gadu desmitiem.
Pilsētas dzimšanas gads
13. gadsimta otrajā pusē Ventas krastā, netālu no vietas, kur tajā, metot līkumu, ietecēja neliela upīte, Livonijas ordenis sāk celt nocietinājumu, lai aizsargātu pavisam nesen iegūto izdevīgo ostas vietu. Izvēlētā vieta ir izdevīga - no divām pusēm to sargās ūdens, atliek tikai ar grāvjiem norobežot pārējās, pati būve izvietosies paaugstu, uz senas kāpas. Līdz ar ordeņbrāļu nocietinājumu tā tuvumā sāk augt arī pilsēta. Pirmo reizi Livonijas ordeņa pils minēta 1290. gadā - šo gadu arī pieņemts atzīmēt par pilsētas dzimšanas “dienu”. Šķiet, pareizāk būtu teikt - gadu.
Pils miera laikos
Straujo izaugsmes laiku 13. gadsimta beigās un 14. gadsimtā, kad pils, sākotnēji sastāvoša no pazema torņa, koka nocietinājumiem un tādām pašām ēkām, izaug par noslēgtu četru savienotu mūra korpusu būvi, iegūstot vēl šodien skatāmo apjomu, nomaina apcerīgāki gadsimti. Latvijas ziemeļrietumos izvietoto pili neskar ne lietuviešu sirojumi 13.‒14. gadsimtā, ne Livonijas kara postošie notikumi 16. gadsimtā. Tikai 1659. gadā pili paposta zviedru iebrukums. Tas jau notiek Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā, kad hercogiste pret savu gribu tiek ierauta zviedru un poļu ķildās.
Un atkal ‒ ilgstošs miera posms, pilij pamazām zaudējot savas militārās aizsargfunkcijas. Pēc Rietumlatvijas iekļaušanas Krievijas impērijā pili, šķiet, gaida mūsu zemē ierasts liktenis - pārvērsties par drupām, kurās esošos akmeņus un ķieģeļus pamazām izmanto jaunu, bet daudz mazāku celtņu būvei. Piemērs nav tālu jāmeklē - turpat netālu, Kuldīgā, no vismaz trīsreiz lielākas viduslaiku pils ir saglabājušies tikai grūti pamanāmas drupas un zemes vaļņu konstrukcijas.
Izdzīvošanas blaknes ‒ cietums
Lai saglabātos, Ventspils pilij nākas uzņemties ne visai tīkamas funkcijas - pēc plašiem pārbūves darbiem tā kļūst par apriņķa cietumu. Cietums šeit pastāv līdz pat 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad pēc tā likvidācijas pili pārņem padomju robežsargu un bruņoto spēku daļas. Ne uz ilgiem laikiem - 1983. gadā viņi pili atstāj, pametot to straujai sabrukšanai.
Šķiet, pilsētas pirmsākumu simbolu gaida neizbēgams drupu liktenis, neveiksmīgs ir arī pirmais nepārdomātais atjaunošanas projekts… Vēl nedaudz, un Latvijā būtu palikusi tikai viena Livonijas ordeņa pils, kas nav drupas, ‒ Rīgā, kur atrodas Valsts prezidenta rezidence.
Pašvaldības rokās
Tomēr ilgo klusās veģetācijas periodu pārtrauc deviņdesmito gadu vidus straujās pārmaiņas - pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, pašiem lemjot par sev būtiskāko un nepieciešamāko, pils atjaunošanas plānus savās rokās pārņem Ventspils pašvaldība. 1995. gadā notiek starptautisks seminārs par Ventspils pils konservācijas un restaurācijas problēmām, notiek plaša padziļināta pils arhitektoniskās vēstures izpēte, sākās pirmie atjaunošanas darbi. Tiek lemts ne tikai atjaunot pilsētas «dzimšanas pieminekli» un tā labo slavu, ko paplucinājuši gan cietuma laiki, gan padomju militāristi, bet arī uz pili pārcelt Ventspils muzeju.
1997. gadā virs atjaunotā pils torņa paceļ vējrādītāju ar pilsētas ģerboni. Ilggadējā muzeja darbiniece Ingrīda Štrumfa šo brīdi spilgti apraksta savā grāmatā: «Labi atceros šo auksto decembra dienu. Jau ilgāku laiku kopā ar vēja rādītāja projekta autori Ināru Caunīti domājām, kādā formā to veidot /../. Virs pils torņa to pacēla pazīstamie Latvijas alpīnisti Teodors Ķirsis, Imants Zauls un Pēteris Kūlis /../ mums patiesi šķita, ka notiek kas ļoti svarīgs. Un tā jau arī bija. Virs vecās pils, kurā gadsimtiem bija mituši tie, no kuriem bija atkarīga pilsēta un tās iedzīvotāji, /../ tagad pirmo reizi pacēlās šīs pašvaldības simboli.»
Vēstures «grumbas» saglabā
Tomēr arī tas vēl ir tikai straujo pārmaiņu sākums - pils pirmo stāvu un torņa telpas restaurē 1998.‒2001. gadā pēc arhitekta Pētera Blūma projekta, labiekārto pagalmu un «cietuma laikā» 19. gadsimtā tur radītās būves. Pils atjaunošanas gaitā strikti ievēro projekta autora ieceri - saglabāt liecības no visiem laikiem, visām pils vēstures epizodēm, kautrīgi neaizlīdzinot nevienu no tās vēstures «grumbām», lai cik šobrīd nesimpātisks kāds no vēstures posmiem arī nebūtu. Brīdī, kad pils telpās mājvietu rod Ventspils muzejs, atjaunotas ir apmēram divas trešdaļas no senās celtnes. Lai gan rekonstrukcijas rezultāts un pilī izveidotā ekspozīcija saņem vairākas nozīmīgas balvas, vētrainais pārmaiņu laiks nav beidzies. Pils otrā stāva atjaunošana un saudzīga pielāgošana muzeja ekspozīcijas vajadzībām ilgst vēl vairākus gadus, muzejam cenšoties piesaistīt finansējumu no dažādiem fondiem un klusāk vai skaļāk dzirdot “ak, nu tā jau bagātā Ventspils, tai jau īsti nevajag”. Skaistais otrais stāvs ar pils kapelu, kapitula jeb sapulču zāli, dormitoriju ‒ ordeņa brāļu guļamtelpu, remteri jeb kopīgo ēdamtelpu apmeklētājiem kļūst pieejams tikai 2012. gadā. Atjaunošanas darbu finansiālais pamats ir ES struktūrfondu konkursā izcīnītie līdzekļi. Tikai tagad var teikt, ka pils atdzimšana jaunai dzīvei ir pabeigta.
Laipni lūgti!
Šodien Ventspils pils ir vieta, kas laipni gaida gan ventspilniekus, gan pilsētas viesus. Šeit ne tikai var aplūkot pils, pilsētas un novada vēsturei veltītu plašu un interesantu vēstures ekspozīciju, bet arī iepazīties ar vairākām izstādēm, kas izvietotas gan pils bēniņos iekārtotā izstāžu zālē, gan pils iekšpagalma galerijās. Iekšējais, stikla kupola segtais pagalms un kapela - senā pils baznīca - piedāvā dažādus koncertus un ir vieta daudzveidīgiem pasākumiem, ordeņbrāļu zirgu stallī tagad darbojas muzeja izglītības centrs, kurā galvenokārt jaunākajiem muzeja apmeklētājiem pieejamas aizraujošas muzejpedagoģiskās programmas.
Pils ārpagalmā var aplūkot viduslaiku akmeņu metamā ieroča - trebušē - repliku (jā, šādai ierīcei piemērotas akmens lodes atrastas pils arheoloģiskās izpētes gaitā un turpat, pie trebušē, arī aplūkojamas), bet, ieejot 19. gadsimtā celtā vieninieku kameru ēkā, iepazīties ar cietuma vēsturi.
Noguris muzeja apmeklētājs var ēnā atsēsties uz soliņa zem simtgadīgām kastaņām vai apmesties lapenē un vērot, kā tēlnieka Paula Jaunzema skulpturālo veidojumu pulētajā granīta virsmā atspoguļojas pils dārza rozes. Jā, šādos brīžos gan jāuzmanās, ka apceri un atpūtu negaidīti nepārtrauc 17. gadsimta replikas - pils salūtlielgabala ‒ šāviena varens dimdiens. Pavisam īsi - šodien pilī jebkurš atradīs sev un savam noskaņām piemērotu vietu un nodarbi.
