Sortition. Tā senajās Atēnās sauca sistēmu, kurā tautas priekšstāvji, amatpersonas, augstākie ierēdņi, tiesneši tika izvēlēti lozējot. Tas, kuram izkrita kārts ieņemt kādu augstu amatu, tad deva zvērestu kalpot godīgi, tikai un vienīgi tautas interesēs, neņemt kukuļus utt. Šī senā demokrātijas metode nav pilnībā izzudusi līdz pat mūsu dienām, piemēram, tādās valstīs kā ASV, kur šādi tiek izvēlēti tiesu zvērinātie, kuri krimināllietās faktiski izlemj – vainīgs vai nē.
Izloze kā veids, kā nonākt pie tautas priekšstāvjiem, nav tikai kaut kāds unikāls seno Atēnu fenomens. Vēsturē šī metode ir lietota daudz kur Eiropā. Venēcijā šādi tika izvēlēti priekšstāvji no divpadsmitā līdz astoņpadsmitajam gadsimtam, tāpat visus Florences uzplaukama gadus, pareizāk, gadsimtus (taisnības labad gan jāsaka, ka Florencē sistēma bija kļuvusi skandalozi korumpēta). Izloze kā publisko priekšstāvju izvēles metode divus gadsimtus tika izmantota arī Šveicē. Par šādas metodes priekšrocībām ir rakstījuši tādi izcili prāti kā Monteskjē un Ruso.
Protams, lai šāda sistēma labi darbotos, ir vajadzīgi dažādi precizējumi. Piemēram, svarīgi, kā tiek aprakstīts pilsoņu logs, kuriem ir pienākums piedalīties šajā izlozē, kādi ir priekšnoteikumi, lai tiktu diskvalificēti no piedalīšanās. Atēnu piemērā sistēma bija visai sarežģīta, lai nodrošinātu, ka tomēr dažādas grupas saņem skaitliski vienādu pārstāvniecību, lai arī visi ir izlozēti. Viņiem pat bija speciāla ierīce šādas izlozes organizēšanai, ko sauca par kleroterionu. Ir nianses, kuras apdomāt, un Ruso norādīja, ka optimāla varētu būt jaukta sistēma, taču viens man ir skaidrs - mums Latvijā jau tagad ir izveidojusies sistēma, kurā valsts augstākos amatus regulāri ieņem pilnīgi nejauši cilvēki. Mūsu partiju demokrātiskā sistēma nenodrošina to, ka pie darba tiek labākie, talantīgākie, gudrākie, dedzīgākie, bet tieši pretējo - labākajā gadījumā viduvējības, kaut kādi nejauši, pelēcīgi sazin kas (ne jau obligāti slikti cilvēki), cilvēki, kas nav sasnieguši savā dzīvē neko, nav neko radījuši, neko vadījuši, ar viduvējiem dotumiem jebkurā aspektā. Viduvēji intelekti, ar viduvēju izglītību, viduvēji vadītāji, viduvēji oratori, nekādi līderi. Un tas vēl viss labākajā gadījumā. Šādā situācijā es sāku domāt, ka izloze nebūt nedotu sliktāku rezultātu.
Labi, es, protams, apzinos, ka šis ir vairāk domas vingrinājums, apcerējums par krīzi, kādā esam, ne tik daudz reāls plāns vai priekšlikums, bet kaut kas mums ir jādara, lai sapurinātos, un es domāju, ka mēs varam atļauties dinamikai arī šādus tādus ekstravagantākus eksperimentus, piemēram, 20 parlamenta vietu izlozi, jo es tiešām nezinu, kā varētu būt sliktāk.
