Triju politisko spēku vakar parakstītais memorands neapšaubāmi ir plats solis virzienā, lai pirmo 14. Saeimas apstiprināto valdību vadītu “Jaunās Vienotības” izvirzītais premjers Krišjānis Kariņš. Tomēr politiķu līdzšinējo konsultāciju gaita un tajās dominējošie jautājumi joprojām rada pamatu nelielām šaubām par pozitīvu gala iznākumu – atsevišķu pretrunu saasināšanās pēdējā brīdī pirms parlamenta balsojuma ir visnotaļ iespējama.
Parakstītā memoranda teksts, kā jau tas bieži šādos gadījumos mēdz būt, lielākoties ir vispārīgi frāžainā stilā ietvertu mērķu apkopojums bez redzama mehānisma to sasniegšanai - to jaunā kabineta veidotāji sola atklāt gaidāmajā valdības deklarācijā.
Acīmredzot apzinoties, ka lielākajam vairumam no memorandā iekļautajiem teikumiem īsti nav ne jēgas, ne nozīmes, dažbrīd teksts šķiet visai paviršs un pat nedaudz absurds. Piemēram, turpmāk valsts veselības apdrošināšana būšot vērsta uz pacientu. Tad uz ko tā bija vērsta līdz šim? Vēl sadaļā par Skultes sašķidrinātās gāzes termināli melns uz balta ierakstīta apņemšanās to izveidot un tikai pēc tam veikt šī projekta izvērtējumu. Šādus “sīkumus” memoranda tekstā var atrast vēl, tomēr kopumā jau viss ir glancēti un smuki. Būtiskākais, kā jau minēts, slēpjas it kā grūti pamanāmās, bet ļoti būtiskās niansēs.
Pirmais, kas šķiet pastiprinātas uzmanības vērts, ir memorandā iepītā norma par pārstāvniecības un atbildības sadali. Politisko spēku pārstāvniecībā valdībā un jo īpaši lēmumu pieņemšanā Sadarbības padomē tiks stingri ievērots proporcionalitātes princips. Savukārt atbildība tiks sadalīta starp visiem solidāri. Tas nozīmē, ka visi kopā atbildēs par kāda viena vairākumā esoša politiska grupējuma varbūtēji uzspiestiem lēmumiem? Vai JV kolēģi šo niansi nav pamanījuši vai arī apzināti pakļāvušies šādai acīmredzamai neatbilstībai starp pieņemtu lēmumu un tā raisītajām sekām?
Nākamais, kas rada virkni jautājumu, ir memorandā ietvertais nosacījums par iepriekšējās Kariņa valdības uzsākto reformu un pieņemto lēmumu pēctecības garantijām. Ko īsti tas nozīmē? Vai to, ka bez jebkādām ierunām jāturpina “Konservatīvo” iniciētā ostu graušanas “reforma”, kuras mērķis ir augsnes sagatavošana privatizēšanai? Vai to, ka par jauku un brīnišķu pasludināma “atparistu” sačakarētā reģionālā reforma? Vai varbūt pat to, ka nākamajai valdībai būs absolūti saistoši tie nereti murgainie augusta - septembra laikā caur valdību izbīdītie lēmumi, kas būtībā robežojas ar prastu valsts naudas izkrāpšanu? Tā vien liekas, ka aiz Kariņa un “Jaunās Vienotības” mugurām plivinās nevis kaut kāds mistisks “kompromisa gars”, bet gan politiskajā aizsaulē aizsaukto “bordānistu” un “atparistu” rēgi. Tikai dīvaini, ka tos nesaredz, piemēram, par īpaši vērīgu nereti sauktais AS līderis Pīlēns un citi viņa komandas pārstāvji.
Neilgi pirms memoranda parakstīšanas Kariņš nāca klajā ar vairākiem ultimātiem - par jaunās Klimata, vides un enerģētikas ministrijas izveidi, partnerattiecību likumdošanas paketes pieņemšanu un vēl dažādiem sīkākiem prasījumiem. Vēlāk gan viņš veikli centās visu pagriezt tā, ka ultimātu piesaka potenciālie partneri, kuri negrib tā uzreiz pieņemt viņa viedos nosacījumus, bet tas nu jau vairs nav būtiski. Galvenais, ka JV tomēr panāca savu - megaministrija būs, likumi arī (lai gan vispār “tiesiskajam” Kariņam būtu bijis jāzina, ka tas ir Saeimas, nevis valdības kompetencē.)
Nacionālā apvienība faktiski pat neiepīkstējās par savu līdz tam kategorisko nostāju partnerattiecību likuma jautājumā, bet “Apvienotais Saraksts” spirinājās pretī nedaudz ilgāk. Tomēr rezultāts galu galā nemainījās - arī šī pretestība tika salauzta, un “Jaunā Vienotība” jau var sākt gatavoties vienam no svarīgākajiem “darbiem” - valsts stratēģisko vēja parku būvniecībai (kas gandrīz kā vienīgais konkrētais īstenojamais projekts nostiprināts memorandā. Un tas ir loģiski - superministrija jau tāpēc vispār tiek radīta, lai JV vadībā tiktu veikti šādi makten trekni eiropfondiski un valstsbudžetiski “darbi”.)
Šāda kapitulācija JV priekšā tomēr, visticamāk, nav notikusi “par brīvu”. Ko tad sev dabūjuši potenciālie partneri? Ar NA viss ir vienkāršāk - viņiem, visticamāk, ļaus turpināt rosīties jau ierastajos lauciņos, organizējot n-tos koncertzāles projektu konkursus, spriest, ar ko šis vasaras gāze atšķiras no pagājušā gada gāzes un tādā garā. Iespējams, piemetīs šo to vēl klāt, piemēram satiksmi.
Miglaināk ir ar AS. Šobrīd vispār nav līdz galam skaidrs, ko JV viņiem atdos, bet tas noteikti būs kaut kas “garšīgs” arī bez tiešā pārziņā esošām ministrijām. Vai tā varētu būt memoranda tekstā it kā nejauši iesprukusī “valsts kapitālsabiedrību apvienotās pārvaldības” izveide? Respektīvi, visu vērtīgāko valsts uzņēmumu oficiāla “jumta” radīšana? Varbūt tieši tāpēc Uldis Pīlēns tik atzinīgi izteicās par stratēģiskās nozīmes valsts uzņēmumu saglabāšanu valsts īpašumā, ka ir ieraudzījis, teiksim, sevi kā šo uzņēmumu “virsganu”? Kas to lai zina.
Kā redzams, uz neskaidro jautājumu gūzmu saistībā ar topošo Kariņa valdību vakar parakstītais memorands atbild tikai daļēji. Iespējams, ka visa aina kļūs skaidrāka pēc valdības deklarācijas tapšanas un konkrētu personāžu iznākšanas priekšplānā.
Tomēr, neskatoties uz politiķu žilbinošajiem smaidiem un ciešajiem rokasspiedieniem, mānīgai drošības izjūtai ļauties nav pamata. Nu jau nevienam nav noslēpums, ka ideoloģisku domstarpību tā sauktajām latviskajām partijām būtībā nav - atšķiras tikai konkrētas ekonomiski finansiālas intereses, kas būtībā vispār ir pamatā tā vai cita politiska grupējuma pastāvēšanai. Un tur, kur runa ir par naudu, miera nebūs nekad. Tur, kur runa ir par ļoti lielu naudu, miers, politiska mīla un draudzība vairs nespēlē nekādu lomu. Tādēļ, turpinot vakar pieminēto “politisko laulību” tēmu, visai droši var teikt, ka pagaidām partijas sasniegušas vien “saderināšanās” stadiju. Īstais laulības līgums vēl tikai briest, un nevar izslēgt iespēju, ka pēc tā kāda no potenciālajām JV “līgavām” pēdējā brīdī aizbēg no “altāra priekšas”.
