Pašreizējai krīzei ir vairāki cēloņi, un Covid-19 pandēmija ir nebūtiskākā no tiem. Patiesībā pandēmija tikai atklāja visas mūsu valsts reālās problēmas, padarot tās pamanāmas un pilnīgi acīmredzamas.
Pirmkārt, jau 30 gadus kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas visas koalīciju valdības bija norūpējušās tikai par savu “silto” krēslu saglabāšanu. Un tas izdodas, pateicoties prasmīgai “spēlei” uz dvēseles tumšākajām stīgām, kas diemžēl piemīt ikvienam cilvēkam: šķelt tautu pēc nacionālajām un valodas pazīmēm, iznīcinot vienotas un saliedētas valsts būtību, sakūdīt cilvēkus citu pret citu, vienu daļu vainojot otras daļas problēmās, un gadu desmitiem parazitēt uz Latvijas iedzīvotāju nošķirtības. Šī “aizraujošā spēle” ir pilnībā aizēnojusi visas patiešām nozīmīgās jebkuras valsts pastāvēšanas jomas - izglītību, ekonomiku, ārpolitiskās attiecības un, protams, veselības aprūpi.
Otrs iemesls loģiski izriet no pirmā. Atbilstoša finansējuma trūkums veselības aprūpei, hronisks ārstniecības personāla trūkums, slimnīcu slēgšana, slimību profilakses sistēmas iznīcināšana, nozares darbinieku niecīgās algas, kā rezultātā Latvijas ārsti regulāri papildina medicīnas darbinieku rindas citās Eiropas valstīs, - visas šīs problēmas ar katru gadu tikai pieaug.
Trešais iemesls ir izpratnes trūkums par veselības aprūpes nozarē notiekošo, kas neļāva izveidot normālu dialogu ar medicīnas speciālistiem. Skumjais iznākums - zaudēts tik vērtīgais laiks preventīvo pasākumu ieviešanā epidēmijas ierobežošanai un haoss medicīnas iestāžu operatīvajā vadībā. Bailes uzņemties atbildību par pieņemtajiem lēmumiem, bažas par to, kā tas ietekmēs politiskos reitingus pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, faktiski padarīja valdošo koalīciju un valdību rīcībnespējīgu.
Ceturtkārt, gadu desmitiem slīpējot prasmi dalīt, nevis saliedēt sabiedrību, Latvijas varas iestādēm pat nebija iespējas atrast īstos vārdus, lai izskaidrotu savai tautai visu situācijas nopietnību ar Covid-19 pandēmiju. Pat vēl vairāk - gluži pēc inerces, iespējams, jau saprotot, ka dara muļķības, pat krīzes apstākļos tās nespēja atteikties no ierastās retorikas, piemēram, tērējot laiku un spēkus, risinot “globālas problēmas” - vai var aicināt vakcinēties un sazināties ar iedzīvotājiem arī krievu valodā?
Man personīgi nav ilūziju par to, ka, apzinoties savu kā valstsvīru izgāšanos, pašreizējās valdības pārstāvji nekad vairs nepretendēs uz vietām Saeimā un valdībā. Pretendēs, esmu pārliecināts! Un viņiem nebūs kauna. Bet es ļoti ceru, ka Latvijas tauta izdarīs pareizos secinājumus un pareizo izvēli!
***
Publikāciju apmaksā Sociāldemokrātiskā partija “Saskaņa”
