Šodien aprit četrarpus gadi kopš Kremļa komandēto karapūļu pilnmēroga invāzijas Ukrainā, un vērojamās izmaiņas ir drīzāk kvalitatīvas: ja frontes līnija īpaši pakustējusies nav, tad tās abās pusēs izmaiņas ir ievērojamas.
Kopš 24. februāra, kad iepriekšējo reizi apskatījām kaujas darbību tendences un mēģinājām prognozēt, kad Krievijai varētu izsīkt tāda vai cita veida resursi, pusgada laikā karš ir kļuvis izteikti tehnoloģiskāks, turklāt ar skaidru virzību uz automatizācijas pusi. Vēl pagājušogad ar ložmetēju aprīkota autonomā platforma uz kāpurķēdēm 45 dienas viena pati atturēja Krievijas karaspēku no nākšanas tuvumā konkrētam krustojumam Doneckas apgabala nomalē - mierīgos brīžos platforma atgriezās ukraiņu pozīcijās, lai uzlādētos un papildinātu munīciju, tad atkal devās atpakaļ turēt krustojumu. Šovasar Krievijas “Z blogeru” kanālos lasījām bezspēcīgu šķendēšanos, ka ukraiņu jūras drons izcēlis Kinburnas strēles krastā autonomo platformu, kas ar ložmetēju padzinusi tuvāko okupantu posteni. Operācijas izpildē no Ukrainas puses nav piedalījies neviens pats cilvēks, tikai aparatūra. (Norises vieta nav sīkums: Kinburnas strēle ir gara, šaura smilšu josla Melnajā jūrā uz dienvidiem no Mikolajivas, tā savienojas ar okupētajām teritorijām Hersonas apgabala dienvidos, tātad gatavošanās desanta izcelšanai Krimas atbrīvošanai var sākties tieši no Kinburnas strēles, un Krievijas militāristos par to tāpēc lielāka ažiotāža, nekā varētu padomāt no izkliedētām robotizētām aktivitātēm.)
Mums uzskatāma iezīme karadarbības tehnoloģizācijai ir šogad ne reizi vien novērotie Krievijas mēģinājumi ar radioelektroniskās bremzēšanas (REB) palīdzību nosist ukraiņu bezpilotniekus no kursa, lai tie ielidotu Baltijas gaisa telpā. Slāpējot GPS signālu, krievi panāca Ukrainas BPLA iemaldīšanos Latgalē un Igaunijas austrumos pēc tam, kad šie lidaparāti, startējuši no Kijivas apgabala vai Sumu rajona ziemeļiem, lido uz Sanktpēterburgas ostām vai naftas pārstrādes objektiem. Bez orientācijas palikušais bezpilotnieks, ietenterējot Latvijas gaisa telpā virs Krāslavas vai Ludzas novadiem, atgūst kursu (jo GPS signāls virs Latvijas atkal darbojas) un tālāk virs Balvu un Alūksnes novadiem dodas pildīt uzdevumu Ļeņingradas apgabala virzienā. Vienīgais izņēmums izrādījās reize, kad divi BPLA tā arī neatguva orientāciju, ieraudzīja tukšu naftas bāzi Rēzeknē, iedomājās, ka tas ir objekts Krievijas Federācijā, un metās virsū neizmantotam naftas bundulim, kuru īpašnieki jau tāpat sen nelietoja un atjaunot neplāno. No tā, ka šādi negadījumi nav atkārtojušies, ir jāsecina, ka ukraiņi to pamanījuši un veikuši attiecīgus uzlabojumus savu bezpilotnieku programmatūrai.
Kārtējo cinisma paraugstundu toties nodemonstrēja Kremļa diplomātija, apgalvojot - Baltijas valstis esot atvēlējušas savu teritoriju ukraiņiem uzlidojumu veikšanai pa Krievijas Federāciju. Tikai pēc kādas nedēļas un stingriem NATO valstu atbildes soļiem izdevās saprast “loģiku”, kas novedusi pie tādiem Krievijas izpaudumiem. Izrādās: paši Krievijas bruņotie spēki ar savām REB aktivitātēm un GPS slāpēšanu iemanevrējuši no Ukrainas lidojošos bezpilotniekus Baltijas valstu gaisa telpā, lai varētu pēc tam apgalvot, ka “ukraiņu BPLA izlidojuši un mums uzbrukuši no jūsu teritorijas!”.
Pirmajos divos pilnmēroga kara gados Ukraina bija pilnībā atkarīga no partneru sniegtā atbalsta tāldarbības bezpilotnieku un raķešu piegādēs. Tādas pienāca lēni, ilgi un vienmēr nepietiekamā daudzumā. Interesanti, ka Augstākā Rada un prezidenta ofiss bija pilnā pārliecībā, ka viss notiek pareizi, līdz sabiedriskās organizācijas norādīja - pašā Ukrainā pat primitīvākie un lētākie FPV droni tiek ražoti niecīgos daudzumos. Nekavējoties tika pasludināts kurss uz izrāvienu, un divu nākamo gadu laikā ukraiņi savā pašu zemē tika no 20 tūkstošiem līdz pusmiljonam dronu mēnesī, nākamais mērķis būs 20 miljoni 2027. gadā, no kuriem 95% tiek ražoti uz vietas. Tiem jāpieskaita neliels, bet augošs autonomo sauszemes platformu skaits, kā arī visu Melno un Azovas jūru savā kontrolē turošie jūras droni.
Līdz ar to pēdējā pusgada laikā mazinājusies Krievijas veikto “gaļas viļņu” intensitāte, jo ukraiņi arvien vairāk cenšas iznīcināt pretinieku transportus, pirms tie vispār pietuvojušies “nulltajai līnijai” un ieņēmuši pozīcijas. Šogad vidējie Krievijas zaudējumi diennaktī izskatās apmēram šādi: 1000 līdz 1500 cilvēku personālsastāva zaudējumi (ar tendenci pieaugt kritušo, ne ievainoto skaitam); līdz pieciem iznīcinātiem tankiem diennaktī, kam pievienojas vidēji 5 līdz 10 bruņutehnikas vienības; likvidēti aptuveni 50 artilērijas stobri un dažas pretgaisa aizsardzības iekārtas. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, masīvi pieaudzis diennaktī zaudējamo Krievijas transportlīdzekļu skaits: ja iepriekš ukraiņu droni sasita 30 līdz 50 krievu mašīnas un motociklus, tad tagad to skaits šovasar sāk pārsniegt 500 eksemplāru diennaktī. Attiecīgi Krievijas galvenā taktika - sūtīt mazās infiltrācijas grupas pa dažiem kājniekiem katrā, ar cerību, ka to kustība ukraiņiem paslīdēs garām.
Biedējošākais cipars ir dažādu bezpilotnieku statistika: ja gada pirmajā pusē katru nakti Ukraina notrieca vidēji 2000 dažādu krievu BPLA, tālas un vidējas distances dronus un līdzīgas kategorijas nāvekļus, tad pēc triecieniem pa dronu ražošanas piegādes ķēdēm to skaits samazinājās gandrīz līdz 1500 vienībām diennaktī. Tomēr līdz ar augusta vidu to skaits atkal aizgājis uz augšu, tātad Krievijai izdevies atrisināt tālo dronu sagādes un komplektācijas jautājumus.
Sekojot apstāklim, ka Irānas un ASV konflikta dēļ kritiski samazinājies “Patriot” raķešu krājumu skaits, okupantu militāristi vienlaikus intensificējuši Ukrainas apšaudes ar ballistiskajām raķetēm, kādas Krievija spēj mēnesī saražot 100 līdz 200. Patlaban ukraiņiem īsti nav ko likt tām pretī. Ar saviem pārtverējdroniem valsts aizstāvji spēj notvert lēni lidojošus irāņu “Šahedus” un to Krievijas modifikāciju “Geraņ-2”, spārnotās raķetes un dažkārt arī planējošās bumbas KAB, taču ne “Iskander” vai “Ha-101” ballistiskās raķetes. No otras puses, analītiķi norāda: Krievija pati pārtraukusi “Kinžalu” ražošanu (vismaz pēdējās nedēļās šī tipa raķetes nav palaistas uz mērķiem Ukrainā), jo “Kinžala” triecieni izrādījušies neprecīzi apmēram 30 metru rādiusā, kas ir par maz, lai nodarītu būtiskus postījumus objektiem Ukrainā. Šomēnes ukraiņi notriec līdz 90% no lielajiem bezpilotniekiem, tomēr gandrīz ikviena ballistiskā raķete tiek cauri.
Ukraiņi uz situāciju atbildējuši ar visiem zināmajiem triecieniem pa Krievijas loģistikas uzņēmuma “Wildberries” un tagad jau arī “OZON” noliktavām, atsaucoties uz faktu, ka caur šiem noliktavu tīkliem Z agresijas atbalstītājiem tiek piegādāti formastērpi, armijas zābaki, dronu detaļas, nakts redzamības iekārtas, mikroshēmas utt. Turklāt ukraiņi nav vienkārši atraduši jaunu, sāpīgu mērķu kategoriju Krievijā - viņi turpina arī iepriekšējos uzlidojumus naftas industrijai un ostām. Iznākumā ierindas okupanti uztaisījuši datubāzi, kurā apkopo ikdienas situāciju, kurās DUS vēl ir pieejama degviela. Ja augusta sākumā benzīna un dīzeļdegvielas pieejamība tika konstatēta 41% no visām datubāzē esošajām DUS, tad mēneša vidū šis skaitlis bija nokrities līdz 28%.
Atriebjoties Krievija katru nakti atkal dod triecienus, tagad jau gandrīz tikai un vienīgi pa civilajiem objektiem, tajā skaitā degvielas uzpildes stacijām. Harkivā nodedzināta milzīga grāmatu bāze, kurā tikai vienai pašai izdevniecībai “Ranok” (“Rīts”) iznīcināti trīs miljoni nodrukāto eksemplāru. Ja Krievijā kopš padomju laikiem pastāv centralizēta bruņojuma lielrūpniecība, pa kuru ukraiņu bezpilotnieki var izmēģināt katru nakti trāpīt, tad pēdējos gados Ukrainā sakuplojušās dronu darbnīcas, militāro tehnoloģiju jaunuzņēmumi un 3D detaļu drukātavas var atrasties katrā pagrabā vai palielākā dzīvoklī. Tāpēc arī neapstājas Krievijas triecieni pa jebkuru civilo objektu, par kuru uzbrucēji iedomājas, ka tur pensionāres pa svētdienām pin maskēšanās tīklus Kramatorskas aizstāvjiem.
Par Zelenska lielāko problēmu kļuvuši ne pretinieki, bet “savējie”
Kara piektā vasara iesākās ar aizsardzības ministra Mihailo Fedorova izziņotu kampaņu “40 dienas ar tālajiem triecieniem, lai piespiestu Krieviju beidzot sēsties pie sarunu galda un vienoties par kara izbeigšanu”. Nebija pagājušas šīs 40 dienas, kad atlaists bija pats ministrs Fedorovs līdz ar bruņoto spēku komandieri Oleksandru Sirski. Tehnokrāts Fedorovs bija konkrētais atbildīgais, kurš divdesmitkāršoja dronu ražošanu Ukrainas iekšienē un uzstāja, ka šis karš ir uzvarams pamatā caur tehnoloģisku pārākumu, jo Krievijai vienmēr būs dzīvā spēka pārsvars. Tikmēr Sirskis izrādījās “padomju kaluma” komandieris, kurš no valdības visu laiku pieprasīja intensīvāku mobilizāciju, visu “uhiļantu” izķeršanu un nogādāšanu kara daļās, vienlaikus nepiedāvādams nekādu stratēģiju, ko ar šiem papildinājumiem pēc tam iesākt, lai personālsastāva papildinājumus izmantotu kara gaitas pārlaušanai.
Prezidents izvēlējās atlaist abus: gan ministru, gan armijas komandieri. Sekojot politiskās varas kontroles principam pār Aizsardzības ministriju, to tagad vada Jevhens Hmara, kurš gan ir ģenerālmajors, bet nācis no SBU (specdienesta), nevis bruņotajiem spēkiem. Viņš kā SBU specvienības komandieris pirms četriem gadiem vadīja Čūsku salas atgūšanu, vēlāk pārraudzīja operāciju “Zirnekļtīkls”, kuras gaitā ukraiņu droni vienā dienā dziļi Krievijas iekšienē iznīcināja vai sabojāja līdz 40 krievu stratēģiskās aviācijas lidaparātiem. Savukārt armijas komandieris Mihailo Drapatijs ir pirmais šajā amatā no tās paaudzes, kam nav bijusi saistība ar padomju laika armiju: kā zaldāts un virsnieks viņš piedalījies karā pret separātistiem Donbasā kopš 2014. gada, izvedis savas vienības no aplenkuma netālu no “Ilovaiskas katla” utt., bet kopš pilnmēroga iebrukuma vadījis operācijas vissliktākajos frontes sektoros, bieži vien labojot iepriekšējo komandējošo virsnieku darbības, kas beiguši padomju karaskolas.
Šādas kadru izmaiņas, pat ja ir pareizas, sabiedrībā nostiprinājušas pārliecību, ka Fedorova atlaišana bijusi kļūda. Nedēļām ilgi turpinājās “kartona protesti” - ielās izgāja ukraiņu tūkstoši, nesot uz kartona gabaliem uzrakstītus lozungus Fedorova atbalstam. Taču prezidents neapsvēra iespēju viņu atjaunot aizsardzības ministra amatā, kaut gan Fedorovs pirms tam bija ilggadējs Zelenska atbalstītājs vēl šovbiznesā pirms politikas, arī digitālās kampaņas veidotājs 2019. gada vēlēšanām, tātad pierādījis sevi kā lojāls sabiedrotais jebkuros apstākļos, bet rezultātus ministrijas vadībā sasniedzis kā vēl neviens.
Prezidenta pozīcijas vienlaikus lēni, sistemātiski grauž arvien jaunu paveidu korupcijas skandāli. Turpinās izmeklēšana operācijā “Midas”, kurā par korupcijas tīkla izveidi tiek turēts aizdomās “95. kvartāla” studijas līdzīpašnieks un Zelenska biznesa partneris Timurs Mindičs. Pēc izkļūšanas no aresta viņš atcerējies, ka ir ebrejs, un notinies uz Izraēlu. Agrākā vicepremjere un tieslietu ministre Olha Stefanišina atkāpās no vēstnieces amata ASV un Apvienotajās Nācijās, kad izmeklētāji uzzināja par viņas nezināmā ceļā iegūtiem, nedeklarētiem un slepeni izīrētiem dzīvokļiem. Jau iepriekš amatu pazaudēja prezidenta ofisa vadītājs Andrijs Jermaks, kurš arī ir aizdomās turamais, bet turpina grozīties starp valdību un armijas vienībām, tagad būdams advokāts. Citā izmeklēšanā svaigi arestēta prezidenta ofisa vadītāja vietniece Irina Mudra, kas gadiem ikdienā strādājusi Zelenska tuvumā. Kādreizējais Augstākās Radas deputāts Maksims Mikitass un tagadējais deputāts Vadims Stolars vadījuši un finansējuši noziedzīgu grupu, kas ar maksātnespējas procesu un viltus tiesvedību palīdzību pārreģistrējuši firmas, kam pieder vērtīgi zemesgabali, uz fiktīviem direktoriem, lai zemesgabalus pēc tam noshēmotu. (Interesanti, ka šie darboņi ir tik bēdīgi slaveni, ka tieši gadījumos, kad tie iepriekš kandidēja vēlēšanās 2012. un 2016. gadā, ukraiņu aktīvisti jau tad aicināja “Neatkarīgās” korespondentu par starptautisko novērotāju, lai novērstu pārkāpumus tieši tajos iecirkņos, kas saistīti ar konkrēto kandidātu balotēšanos.)
Paša Volodimira Zelenska pozīcijas valsts līdera amatā šie regulārie un ar katru reizi nopietnākie korupcijas skandāli pagaidām nav apdraudējuši, jo publika Ukrainā spēj nošķirt, ko darījusi konkrēti kura persona, tomēr jautājumi saglabājas, un pēdējos mēnešos ar ierastajām kadru pārbīdēm sabiedrisko domu mainīt nav izdevies. Fedorovs pēc atlaišanas atklāti apspriež variantus, kā būtu iespējams sarīkot vēlēšanas kara apstākļos, jo socioloģija parāda: lai gan Zelenskim saglabājas pozitīvs reitings, Fedorovam tas varētu būt augstāks. Bet visaugstākais reitings ir Valērijam Zalužnijam, tagadējam vēstniekam Londonā un armijas komandierim līdz 2023. gadam, kura vadībā tika atsists pilnmēroga iebrukums, izdzīti okupanti no Kijivas, Čerņihivas un Sumu apgabaliem, bet 2022. gada vasarā īstenots sekmīgais pretuzbrukums no Harkivas uz Donbasu un Hersonas atbrīvošanai. Ja notiktu prezidenta vēlēšanas un neviens kandidāts pirmajā kārtā negūtu 50%, tad otrajā kārtā drīzāk sacenstos Fedorovs ar Zalužniju, nevis Zelenskis.
Tādos apstākļos esošais prezidents neko labāku nav varējis izdomāt kā iekļaut sankciju sarakstā Krievijas animācijas studiju, kas ražo animācijas seriālu “Maša un lācis”. Pēc četrarpus gadiem, kas aizvadīti pilnmēroga kara apstākļos, Ukrainai pieaug pašas ražoto ieroču skaits un darbības diapazons, izdodas dot arvien ietekmīgākus triecienus krievu ekonomikai. Taču uzskatāmi samazinās iekšpolitisko manevru skaits. Ukrainas atbalstītāji par to var tikai priecāties, jo problēma būtu, ja notiktu otrādi.
