2026. gadā mazie kodolreaktori jeb SMR vairs nav attālas nākotnes vīzijas. Arī Latvijā par to runā arvien biežāk. Lietuvā kodolenerģija sāk iegūt praktiskas aprises. Vistālāk Baltijā šajā jomā tikusi Igaunija. Uzņēmums “Fermi Energia” virza SMR projektu Igaunijā. “Fermi Energia AS” izpilddirektors Kalevs Kallemets (Ph.D.) ekskluzīvā sarunā ar “nra.lv” skaidroja, cik tālu pavirzījies viņu projekts un kā viņi vērtē kaimiņvalstu izredzes tikt pie savas kodolenerģijas.
Pēc K. Kallemeta teiktā, Igaunijas projekts vairs nav tikai ideja uz papīra. Valsts līmenī process neaprobežojas ar diskusijām par atomenerģijas nākotni. Kodolenerģijas un drošības likums ir nodots Rīgikogu, un pašlaik notiek darbs parlamenta komisijās. Galīgais balsojums, kā sagaidāms, varētu notikt līdz jūnijam.
Igaunijas valdība jau 2025. gada maijā sāka valsts īpašo plānojumu un stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu atomelektrostacijai ar aptuveni 600 MW jaudu un tai vajadzīgajai infrastruktūrai. Tas nozīmē, ka runa vairs nav par teorētisku iespēju, bet par reālas juridiskas un telpiskas bāzes veidošanu.
Projekts paredz divu BWRX-300 reaktoru būvniecību. Viena bloka jauda ir ap 300 MW, tātad kopējā stacijas jauda būtu aptuveni 600 MW. Uzņēmums uzsver, ka tas nav eksotisks eksperiments, bet mazais modulārais reaktors, kas balstās uz jau zināmiem “GE Hitachi” risinājumiem. Mazām energosistēmām šāds formāts izskatās daudz reālāks nekā klasiskie lielie atomelektrostaciju bloki, kuri prasa gan lielāku tirgu, gan smagāku infrastruktūru, gan citu investīciju mērogu.
Nozīmīgi ir arī tas, ka Igaunijā formalizēti ir ne tikai valsts lēmumi, bet arī daļa sagatavošanās darbu uz vietas. “Fermi Energia” atgādina: īpašais plānojums un vides novērtējums jau notiek, likuma rāmis ir nonācis parlamentā, bet Viru-Nigula pašvaldībā pieņemts lēmums par iespēju pārdot piemērotu zemesgabalu uzņēmumam, ja tieši šī vieta tiks atzīta par labāko pēc oficiālās izvēles. Uzņēmums norāda, ka vēl pirms formālā procesa tika veikta plaša priekšizpēte pēc tiem pašiem kritērijiem, ko izmanto Starptautiskā atomenerģijas aģentūra.
Uz jautājumu, kur šobrīd ir projekta vājais punkts, “Fermi Energia” skaidro, ka viņu vērtējumā pašreizējais posms neiestrēgst ne sabiedrības pretestībā, ne tehniskā neskaidrībā. 2026. gada janvārī “Kantar Emor” aptauja parādīja, ka 71% Igaunijas iedzīvotāju atbalsta vai drīzāk atbalsta turpmāku gatavošanos jaunās paaudzes atomelektrostacijas būvniecībai.
K. Kallemets uzskata, ka projekts pašlaik virzās pēc grafika un to nevar vienkārši paātrināt ar administratīvu spiedienu. Priekšā ir normāls, bet smags ceļš - plānošana, speciālistu sagatavošana, vietu izpēte, licencēšana un tehniskā izstrāde. Sarežģītākais posms, pēc viņu domām, gaidāms ap 2028. gadu, kad kopā ar valsti, konsultantiem un potenciālajiem investoriem būs jāveido investīciju modelis. Uzņēmums apgalvo, ka jau tagad notiek kontakti ar sešiem iespējamiem investoriem.
Tieši te sākas visas tēmas jutīgākā daļa. Skaistas runas par jaunu enerģētiku parasti beidzas tur, kur sākas jautājums - kas par to visu samaksās. “Fermi Energia” faktiski atzīst, ka bez valsts līdzdalības vai līdzīgiem tirgus riska mazināšanas mehānismiem, kādi sen tiek izmantoti atjaunojamajā enerģētikā, pirmie SMR projekti Baltijā diez vai tiks līdz būvniecībai. Runa ir par ilgtermiņa cenu garantijām, skaidru riska sadalījumu un valsts lomu institucionālās un tīkla infrastruktūras izveidē. Tajā pašā laikā uzņēmums nesaka, ka valstij noteikti būtu jāņem kontrolpakete. Drīzāk vajadzīga strādājoša kombinācija - likums, finanšu atbalsts un privātā kapitāla uzticēšanās.
“Fermi Energia” redz reālu interesi par SMR arī Latvijā un Lietuvā, taču uzsver - abu kaimiņvalstu gatavības līmenis pagaidām ir citāds nekā Igaunijā. Latvijā, pēc uzņēmuma vērtējuma, valsts jau ir pasūtījusi izvērtējumu par kodolenerģijas attīstības iespējām. Tas rāda, ka jautājums vairs nav tikai ekspertu diskusiju līmenī.
Latvijā Klimata un enerģētikas ministrija 2026. gada februārī izsludināja atklātu konkursu izvērtējumam par kodolenerģijas attīstības iespējām Latvijā, aptverot tehniskos, juridiskos, vides, sabiedriskos, finanšu un ekonomiskos aspektus. Savukārt “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste februārī publiski atzina, ka, turpinoties pašreizējām elektrifikācijas un mākslīgā intelekta attīstības tendencēm, pēc 2040. gada neviena valsts nevarēs iztikt bez atomenerģijas. Tas nozīmē, ka Latvijā diskusija ir sākusies aktīvi, taču līdz Igaunijas līmenim - ar konkrētu likumdošanas procesu un vietas izvēli - Latvija pagaidām vēl nav nonākusi.
Lietuvā 2026. gada februārī tika parakstīts memorands par iespēju izvērtēt tās pašas BWRX-300 tehnoloģijas ieviešanu, pētot tehniskos, licencēšanas, ekonomiskos un tirgus aspektus. Tomēr, pēc Igaunijas puses domām, ne Latvijā, ne Lietuvā vēl nav tādas projektu kompetences koncentrācijas un tik noturīga politiskā atbalsta kā Igaunijā, kur valsts darba grupa par kodoltēmu darbojas jau kopš 2021. gada.
No tā K. Kallemets izdara arī plašāku secinājumu. Baltijas energosistēmas ir mazas, cieši savienotas savā starpā un diez vai spētu finansiāli īstenot scenāriju, kurā katra valsts atsevišķi mēģinātu būvēt savu SMR projektu. Pēc uzņēmuma domām, reālāks ceļš Latvijai un Lietuvai varētu būt nevis sākt visu no nulles, bet pievienoties Igaunijas projektam pēc galīgā lēmuma par būvlaukumu, ko gaida līdz 2027. gada beigām. Tas ļautu neatkārtot visu dārgo sākuma ciklu - no likumdošanas un personāla sagatavošanas līdz projektēšanas komandai un pirmajām licencēm.
Uzņēmums īpaši uzsver, ka SMR likteni reģionā izšķirs nevis skaļi paziņojumi, bet trīs ļoti praktiskas lietas. Pirmkārt, vajadzīgs skaidrs un stabils juridiskais un regulatīvais rāmis. Otrkārt, projektam jāsaņem tāds investīciju modelis, kas ļauj paredzēt ienākumus ilgā termiņā. Treškārt, interesei par tēmu jāpāriet rūpnieciskā izpildījumā - vieta, partneri, piegādes ķēdes, licencēšana, personāla sagatavošana un reāla spēja objektu uzbūvēt, nevis tikai apspriest to konferencēs.
Tieši šeit, pēc K. Kallemeta domām, Igaunija šobrīd Baltijā izskatās visgatavākā. Uzņēmums atgādina, ka Igaunijā šo diskusiju pastiprina arī valsts enerģētikas stratēģiskais kurss. Valdības apstiprinātais enerģētikas attīstības plāns līdz 2035. gadam ar skatījumu līdz 2050. gadam paredz pāreju uz drošāku, pieejamāku un tīrāku energosistēmu, vienlaikus uzsverot vajadzību pēc jaunas vadāmas jaudas. Šajā kontekstā kodolenerģijas iespēja netiek izslēgta.
Uz jautājumu, kas reģionam šobrīd ir svarīgāks - elektrības cenas, sistēmas drošums vai dekarbonizācija -, K. Kallemets atbild, ka svarīgi ir visi trīs virzieni, bet pirmajā vietā tomēr šobrīd ir energosistēmas noturība un elektrības cena. Baltijas reģionam vajadzīga zema oglekļa, bet vienlaikus no laikapstākļiem neatkarīga ražošana, kas var uzturēt sistēmas drošumu un mazināt ievainojamību pret cenu svārstībām degvielas tirgos.
No enerģētikas ekonomikas viedokļa šī diskusija jau sen vairs nav primitīvs strīds “atoms pret vēju”. SMR kritiķi atgādina par augstajām izmaksām, par vēlākajiem tēriņiem stacijas slēgšanai un radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanai, kā arī par to, ka jaunām kodoljaudām, visticamāk, būtu vajadzīgi līdzīgi ilgtermiņa atbalsta mehānismi, kādus Eiropā izmanto atjaunojamajiem projektiem. Taču arī lielie jūras vēja parki Baltijas jūrā vairs nav lēta alternatīva. Tie nozīmē ne tikai turbīnas, bet arī dārgus kabeļus, pieslēgumu tīklam, apakšstacijas, balansēšanas rezerves un nereti arī uzkrāšanas risinājumus. Atšķirība ir ražošanas raksturā - vējš dod jaudu nevienmērīgi, bet SMR ir domāts stabilai un vadāmai ražošanai.
Baltijas situāciju uzņēmums neskata atrauti no Polijas. Tieši tur, pēc “Fermi Energia” vērtējuma, var rasties uzrāviens, kā pašlaik pietrūkst visam reģionam. 2026. gada februārī “GE Vernova Hitachi” un “Orlen Synthos Green Energy” parakstīja vienošanos par BWRX-300 tipveida projekta tālāku izstrādi Polijai.
Lielai valstij tas nozīmē iespēju būvēt virkni vienādu bloku, samazinot izmaksas ar standartizāciju, uzkrātu pieredzi un piegādes ķēžu attīstību. Mazām valstīm, kā Igaunija, un perspektīvā arī Latvijai tas ir īpaši svarīgi. Ja Polija tiešām īstenos plašāku SMR programmu, viss reģions šajā tehnoloģijā iesaistīsies jau nevis ar vienu projektu, bet gan iekļausies industriālā modelī. Tas nozīmē citu cenu līmeni, citus riskus un kompetences.
Kā papildu atbalsta punktu šādām cerībām K. Kallemets min arī Kanādas projektu Darlingtonā, kur BWRX-300 2026. gada marta beigās, pēc publiski pieejamās informācijas, aizsākās būvniecības fāze. Tehnoloģijas atbalstītājiem tas ir būtisks signāls - runa vairs nav tikai par prezentācijām un memorandiem, bet par mēģinājumiem nonākt līdz reālai būvei.
Iespējamākais negatīvais scenārijs Igaunijas projektam tuvāko piecu gadu laikā, pēc K. Kallemeta domām, nav formāla atcelšana, bet politiska vilcināšanās un lēna lēmumu pieņemšana. Citiem vārdiem, lielākais risks nav tehnoloģiskā neiespējamība un arī ne sabiedrības protesti, bet smagnēja birokrātija un investīciju iespējas.
Pēc uzņēmuma aplēsēm līdz 2035. gadam valstij vajadzēs ap 1000 MW jaunas jaudas, un jautājums būs tikai par to, kādā proporcijā šo vajadzību segs gāzes ģenerācija un SMR.
No tā Latvijai izriet diezgan skarbs secinājums. Valstij vēl ir iespēju logs, lai piedalītos jaunajā Baltijas enerģētikas arhitektūrā, taču tas nebūs atvērts mūžīgi. Kamēr Rīga tikai veido savu pozīciju un vēro kaimiņus, Igaunija mēģina pirmā iziet reālo ceļu - no likuma un vietas izvēles līdz investīciju modelim un būvniecībai. Ja šis ceļš izrādīsies veiksmīgs, Latvijai jautājums vairs nebūs par to, vai apspriest SMR, bet gan par to, ar kādiem noteikumiem valsts varēs pievienoties reģionālam projektam un iegūt savu daļu stabilas ģenerācijas.
