Kamēr Eiropas medijus pilda ironija par Donalda Trampa uzstāšanos Davosā un viņa frāzi par zāļu cenu samazinājumu ASV “par 500%”, rodas loģisks jautājums: kāpēc ASV iedzīvotāji masveidā neprotestē un nesmejas par šādu skaitliski absurdu retoriku?
Šis “500%” nav matemātisks fakts, bet politiska hiperbola. Taču tā maskē reālas strukturālas izmaiņas farmācijas cenu veidošanas mehānismos, kuras daļai amerikāņu iedzīvotāju ir kļuvušas tieši jūtamas ikdienas izdevumos. Un vēlētājs uz to reaģē nevis ar ironiju, bet ar pragmatismu.
Starpnieku vara: PBM sistēma
Līdz 2025. gada beigām ASV zāļu cenu sistēma nebija brīvs tirgus, bet necaurspīdīga struktūra ar spēcīgiem starpniekiem - PBM (Pharmacy Benefit Managers).
Tipiska shēma bija vienkārša: ražotājs noteica augstu saraksta cenu (piemēram, 1000 ASV dolāru), pēc tam maksāja PBM lielu rebate (piemēram, 600 dolāru). Reālā cena faktiski bija 400 dolāru, taču pacients aptiekā redzēja 1000 dolāru cenu.
Ja cilvēkam nebija apdrošināšanas vai tā sedza tikai daļu izmaksu, viņš maksāja procentu no pilnās - nevis faktiskās - cenas. PBM šajā sistēmā kontrolēja zāļu sarakstus un absorbēja ievērojamu daļu peļņas, nemazinot gala cenu patērētājam.
Aizliegums sarunām ar valsti
Līdz 2020. gadu sākumam ASV valdībai (“Medicare” programmai) ar likumu bija aizliegts vest cenu sarunas ar farmācijas uzņēmumiem. Ražotāji varēja noteikt cenas gandrīz patvaļīgi.
Eiropā, arī Latvijā, valsts parasti nosaka cenu vai liedz ienākšanu tirgū. ASV šāda mehānisma ilgstoši nebija.
ASV kā globālās farmācijas sponsors
ASV gadiem maksāja par zālēm trīs līdz četras reizes vairāk nekā Eiropas valstis. Farmācijas uzņēmumi to skaidroja ar tēzi, ka Amerika maksā par inovācijām, bet Eiropa maksā mazāk, jo “tur ir sociālisms”. Šis formulējums ir raksturīgs amerikāņu iekšpolitiskajai polemikai, nevis Eiropas veselības aprūpes realitātei.
Fakts paliek: amerikāņu patērētāji ilgstoši sedza ievērojamu daļu globālo farmācijas pētniecības izmaksu, kamēr Eiropa jaunās zāles saņēma vēlāk — jau par zemākām cenām. 2025. gadā Tramps šo modeli publiski nosauca par “starptautisko brīvbraukšanu” un paziņoja, ka ASV vairs nebūs vienīgais pārmērīgās peļņas avots globālajai farmācijai.
Kas mainījās 2025.-2026. gadā
Izmaiņas nenotika vienā dienā vai ar vienu likumu. Tās bija pasākumu kopums, kas sāka darboties 2025.-2026. gada mijā.
Trampa administrācija institucionalizēja mehānismu “TrumpRx” - digitālu agregatoru, kas ļauj pacientiem atrast partneraptiekas ar cenām pēc “Most-Favored Nation” (MFN) principa: ne dārgāk kā salīdzināmās cenās citās attīstītajās OECD valstīs. “TrumpRx” nav tirdzniecības platforma un neaizstāj apdrošināšanu; tā primāri orientēta uz “cash-pay” pacientiem.
MFN ieviešana nenotika pakāpeniski vai konsensa ceļā - tā tika izspiesta ar administratīvu spiedienu un ilgstošiem tiesu konfliktiem ar industriju.
Tarifi kā politisks ierocis: spiediens uz Eiropas farmāciju
Izšķirošais instruments nebija jauns veselības aprūpes regulējums, bet ārējās tirdzniecības politika. Zāļu cenas tika sasaistītas ar tarifu draudiem, kas netieši skāra arī Eiropas valdības.
Spiediens bija konkrēts. Francijas koncernam “Sanofi” tika signalizēts par iespējamiem 100-200% tarifiem ne tikai gatavajām zālēm, bet arī aktīvajām vielām un starpproduktiem, kas ieplūst ASV ražošanā. Līdzīga loģika tika piemērota Vācijas farmācijas grupām, tostarp “Bayer” un “Boehringer Ingelheim”.
Tarifu eskalācija apdraudēja nevis atsevišķus produktus, bet visu biznesa modeli: piegādes ķēdes, līgumus ar ASV apdrošinātājiem un piekļuvi pasaulē lielākajam farmācijas tirgum. Rezultātā kompromiss tika panākts nevis ideoloģisku vienošanos ceļā, bet ar ekonomisku piespiešanu - cenu piekāpšanos tieši “cash-pay” segmentā, kur juridisko šķēršļu ir vismazāk.
Šajā brīdī sarunas par zāļu cenām pārauga plašākā tirdzniecības dialogā starp ASV un ES. Eiropas valdības nonāca situācijā, kur atklāta konfrontācija nozīmētu tarifu konflikta eskalāciju ar sekām, kas sniedzas tālu ārpus veselības aprūpes.
Konkrēti cenu piemēri
Partneraptiekās cenu starpība izrādījās daudzkārtīga:
Tas nav “brīnums”, bet starpnieku rentes noņemšana un ASV tirgus mēroga izmantošana kā spiediena instruments.
Baidens un Tramps: dažādi instrumenti
Daļa cenu samazinājuma pensionāriem izriet no 2022. gadā pieņemtā likuma, kas deva “Medicare” juridisku pamatu cenu sarunām. Trampa administrācija šo ietvaru paplašināja ārpus “Medicare”, izmantojot tarifu draudus un tiešās piekļuves mehānismus “cash-pay” segmentā - ietekmējot arī tos, kuriem apdrošināšana ir minimāla vai praktiski nederīga.
Kāpēc vēlētājs nesmejas
Zāļu cenas nav universāls skaidrojums protestu (ne)esamībai. Taču tās ir viens no nedaudzajiem faktoriem, kas tieši ietekmē miljonu mājsaimniecību ikdienas budžetus - īpaši cilvēkiem starp “Medicaid” un dārgu privāto apdrošināšanu, kā arī pašnodarbinātajiem un mazajam biznesam. Šiem cilvēkiem pieejamība zālēm bieži ir svarīgāka par politisko retoriku.
Kā tas var atspoguļoties Latvijas makā
No Eiropas skatpunkta Trampa tarifu politika izskatās rupja un destruktīva, un ES eksperti to asi kritizē. Taču masu līmenī tarifu strīdi bieži tiek uztverti kā elites cīņa par tirgiem - franču konjaks, vācu farmācija, Itālijas pārtikas eksports -, nevis kā patērētāju cenu aizstāvība.
Latvijā zāles vidēji ir lētākas nekā ASV, un hroniskiem pacientiem nozīmīgu daļu izmaksu sedz valsts. Taču, ja ASV tirgus vairs nepilda “augsto cenu sponsora” lomu globālajai farmācijai, spiediens uz peļņu var tikt pārdalīts citur - arī Eiropā. Tad jautājums vairs nebūs par tarifiem vai konjaku, bet par to, vai valsts budžeti spēs noturēt kompensāciju līmeni un pacienta līdzmaksājumu.
ASV labo ilgstošu tirgus deformāciju ar administratīva spiediena metodēm. Eiropa to pašu problēmu risina ar regulējumu un solidaritāti. Divas sistēmas, viena problēma, atšķirīgi instrumenti - ar sekām, kuras galu galā jūt patērētājs arī Latvijā.
