Pārsniegts viens no zīmīgākajiem Pirmā pasaules kara antirekordiem — kauja par Pokrovsku. Tā savā ilgumā pārspēj Verdenas kauju 1916. gadā Rietumu frontē. Starp abiem notikumiem var atrast daudzas līdzības, ne tikai nejaušas sakritības, kaut vai sākot ar okupantu rīcības motīviem.
Situācija Ukrainā tik ļoti ir iesīkstējusi un kļuvusi par “jauno nenormālību”, ko nav iespējams atrisināt ne ar kādu pamiera piedāvājumu palīdzību (tikko redzējām — ja pamieru piedāvā pati agresorvalsts, tā drīz vien pati no tā atsakās), ka šobrīd jau ir jāsāk vilkt vēsturiskas paralēles ar Pirmo pasaules karu. Tas ilga četrus gadus un trīsarpus mēnešus, kamēr pašreizējais pilnmēroga karš velkas jau trīs gadus un gandrīz trīs mēnešus. Tāpat kā Pirmais pasaules karš, arī pašreizējais dažu mēnešu laikā no manevrējošas karadarbības kustībā pārvērties galvenokārt abpusējā novājināšanas karā, kur beigās uzvar tā(s) armija(s), ko atbalsta jaudīgāka(s) ekonomika(s).
Tāpat kā Pirmajā pasaules karā, agresoru puse tikusi vispirms sakauta uz jūras, iespiesta savās ostās un ārā no tām izkuģo retu reizi, baidoties pazaudēt savas flotes pārpalikumus. Vēl viena paralēle — fantastisks, neiedomājams progress gaisa karā: no 1914. gada, kad vienmotora divplākšņi knapi spēja noturēties gaisā un pilots ņēma līdzi revolveri, lai būtu ar ko pāri vējstiklam apšaudīt pretinieku, līdz 1918. gadam jau lidoja veselas gaisa flotes ar daudzu tipu izlūklidmašīnām, bumbvedējiem un gaisa kauju akrobātikai paredzētiem lidaparātiem. Tagadējā karā tikpat eksplozīva ir dronu attīstība: sākumā vispārēji cildinātais turku “Bayraktar” izrādījās novecojis un izņemams no bruņojuma nepilna gada laikā, tāpēc šobrīd Ukraina jau pati ražo vairākus miljonus ar daudz sīkākiem, lētākiem un vienkāršākiem vienreizlietojamiem FPV droniem. Krievija savukārt cenšas palielināt ražošanas kapacitāti saviem tāldarbības bezpilotniekiem “Heraņ-2”, kas tiek kopēti no irāņu “Šahediem”: naktī no aizvadītās sestdienas uz svētdienu Ukrainai uzlidojuši reizē 273 šādi bezpilotnieki, un ukraiņi joprojām nespēj atrast izsmeļošu atbildi šo draudu novēršanai.
1916. gada janvārī franču izlūkošana apkopoja novērtējumu: Vācijas imperiālie spēki savilkuši milzīgus spēkus kārtējam uzbrukumam Rietumu frontē, šoreiz pie Verdenas. Un kā nu ne, ja šī pilsēta no trim pusēm jau aplenkta. Tomēr, tā kā Verdena bija atbilstoši nocietināta ar tranšejām, fortiem, artilērijas un vīru rezervēm (ko okupanti nevarēja nezināt), franču karaspēka komandieris Žofrs nosprieda — tas būs tikai uzmanības novēršanas manevrs, jo uzbrukt vienam no visstiprāk nocietinātajiem rajoniem, kur savas valsts aizstāvjiem ir visas priekšrocības, izskatītos pēc acīmredzamas bezjēdzības.
Tikai pēc gandrīz desmit mēnešu kaujas, kurā franči zaudēja 163 tūkstošus kritušo, bet uzbrucēji — “tikai” 143 tūkstošus, cīnoties par pilsētu ar nepilniem 20 tūkstošiem iedzīvotāju, okupantiem bija jāatzīst: plāni nav izdevušies, teritoriāli guvumi bijuši niecīgi un tos pašus franči pēc tam atkarojuši. Pašā karstākajā brīdī nāca palīgā sabiedrotie: lai atslogotu fronti pie Verdenas un piespiestu vāciešus atvilkt spēkus uz pēc iespējas tālākām vietām, briti aktivizējās savā frontes sektorā Francijas ziemeļdaļā, krievi sarīkoja t.s. Brusilova izrāvienu (pretuzbrukumu) Rietumukrainā, bet latviešu strēlnieku bataljoni 1916. gada pavasarī un vasarā pirmo reizi cīnījās blakus cits citam pretuzbrukumos pie Ķekavas. Mūsu strēlnieku sākotnējos panākumus cara armijas ģenerāļi, kā visiem zināms, nespēja izmantot un neattīstīja no tiem lielāku prettriecienu Bauskas un Skaistkalnes virzienā, jo (spriežot pēc rezultātiem) viņiem galvenais bijis sagādāt zaudējumus vāciešiem, lai atslogotu Francijas situāciju. Taču mūsu strēlnieki, kā zināms, šo cara ģenerāļu neizlēmību paturēja ļaunā uz visiem laikiem.
Par spīti lielākam kritušo un ievainoto skaitam, Francija izgāja no kaujas kā neapšaubāma uzvarētāja. Pilsēta un fronte kopumā noturējās, cauri tās aizstāvībai izrotēja lielākā daļa no franču armijas, tātad gandrīz visi dzīvi palikušie varēja būt lepni par savu ieguldījumu Verdenas kaujā. Stratēģiskā līmenī tas vēl nebija Pirmā pasaules kara lūzuma punkts, bet morālā ziņā gan.
Vācu ģenerālštāba priekšnieks Erihs G. S. A. fon Falkenhains, zaudējis karu, savos memuāros grāmatā “Kritiskie lēmumi” lika noprast, ka uzbrukums Verdenas cietokšņiem jau pašā sākumā bija plānots kā novājināšanas kauja — “Francijai likt notecināt asinis, kamēr tā paliek balta”. Taču iebrucējiem iznāca novājināties pašiem, iztērēt karavīru, lādiņu un stobru rezerves.
Krievijas iebrucēji uzsāka virzīties uz Pokrovskas pusi pagājušā gada 18. jūlijā, triecot virsū ukraiņu nocietinājumiem savus tipiskos “gaļas viļņus” pēc tam, kad iepriekšējās divās ziemās ar tādām pašām metodēm bija ieņemtas Bahmuta, Avdijivka, Soledara, Marjinka, Vuhledara, Kurahove un citas Donbasa pilsētas. “Krievi neko citu vairs neprot un pat nemēģina uzsākt kā tikai savus “gaļas viļņus”, taču tie, skatoties no viņu skatpunkta, strādā — teritorijas iekarot izdodas. Tāpēc varam tādus tikai gaidīt vēl,” tolaik drūmi novēroja Aleksejs Arestovičs.
Līdzīgi kā savulaik Verdena, arī Pokrovska bija nocietināta pirms lielās kaujas, jo pilsēta kopš 2014. gada atradās tuvu Doneckas separātistu kontrolētajai teritorijai. Pokrovskā atrodas vienīgā aktīvi izstrādājamā koksējamo ogļu atradne Ukrainā, kas pieder Rinata Ahmetova konsorcijam “Metinvest” un gadā ļauj iegūt trīsarpus miljonus tonnu koksa ogļu. Tām ir paaugstināta siltumatdeve, salīdzinot ar parasto antracītu — tās ir vitāli nepieciešamas ukraiņu metalurģijas sektoram tērauda ražošanai ieročiem un nocietinājumu materiāliem, jo koksu izmanto tērauda kausēšanai domnās. Karadarības rezultātā pēdējā šahta apturēta kopš aizvadītā janvāra vidus, ogļraču dzīvības kļuvušas pārāk apdraudētas, bet koksu Ahmetovs savām tēraudlietuvēm tagad importē.
Sākoties krievu ofensīvai ar kādiem 40 tūkstošiem kaujinieku, aptuveni 12 tūkstošu sastāvā esošie ukraiņi zaudēja vairākas mazpilsētas. Pieaugoši sliktais stāvoklis ap Pokrovsku tika nosaukts par iemeslu, kāpēc Oleksandrs Sirskis izlēma iebrukt Kurskas apgabalā, lai atslogotu “karstāko” frontes sektoru. Tomēr arī Maskava to saprata, tāpēc labāk ļāva ukraiņiem ieņemt Sudžu savā robežas pusē nekā mazināja uzbrukumus Donbasā, lai pārsviestu personālsastāvu uz Kurskas apgabalu. Tāpat kā savulaik ap Verdenu, arī tagad okupanti cenšas Pokrovsku aplenkt no trim pusēm, bet nesekmīgi.
Iestājoties ziemas sasalumam, varēja gaidīt arvien jaunus krievu tanku un smagās tehnikas uzbrukumus gan pie Pokrovskas, gan citur, kā parasti šajā gadalaikā. Taču tie nenotika: ukraiņu dronu operatori šajā ziemā jau bija pietiekami labi apgādāti, lai varētu likvidēt vidēji desmit krievu tankus un divtik vairāk bruņutransportieru diennaktī, kā arī ap 50 lielgabaliem un virs 100 kravas mašīnām vai mikroautobusiem. Taču materiālo rezervju izsīkums, kā parasti Krievijas armijas gadījumā, nozīmē tikai to, ka “gaļas viļņi” kļūs vēl masīvāki.
Februārī un martā krievu zaudējumi parasti jau pārsniedza divus tūkstošus diennaktī, kad beidzot vairs rezultātus nedeva nekas. Vairākos prettriecienos krievi tika sakauti, un parādījās ziņojumi, ka ukraiņiem izdevies atkarot trīs mazākas Pokrovskas priekšpilsētas. Vienā brīdī komandieris Sirskis izpauda, ka atgūti kopumā 16 kvadrātkilometri — nav daudz, taču tas varētu iezīmēt pagriezienu: pirmo reizi ukraiņiem izdevies tranšeju karā atspiest atpakaļ krievus, jo līdz šim valsts aizstāvjiem izdevies okupantus apspēlēt un atgūt teritorijas vienīgi tajās reizēs, kad iespējams uzsākt ātrus, asus manevrus (neatkarīgi no tā, kurā robežas pusē tie notiek).
Žurnāls “Forbes” šomēnes aprēķinājis, ka pie pašreizējiem krievu zaudējumiem, kādi fiksēti aprīlī (36,6 tūkstoši no personālsastāva un 4800 dažādu transportlīdzekļu, tajos neieskaitot pēdējā laikā popularitāti frontē iemantojušos ēzeļus, motociklus un elektroskūterus), tiem Ukrainu pilnībā ieņemt izdotos 2256. gadā, iztērējot 101 miljonu cilvēku tikai no uzbrucēju puses vien. Lai arī šāds aprēķins domāts, lai atvēsinātu karstākās galvas un kārtējo reizi ilustrētu iebrukuma bezjēdzību, šie cipari vienlaikus neņem vērā faktu, ka novājināšanas karadarbībā ne jau teritoriālie ieguvumi ir mērķis — šajā gadījumā tieši pretinieka novājināšana visos iespējamos veidos ir tas īstais mērķis. Tā tas bija pirms gandrīz 110 gadiem pie Verdenas, un tagad tas tā ir pie Pokrovskas. Un arvien vairāk izskatās, ka uzbrucēju plāni panākt valsts aizstāvju noasiņošanu Pokrovskas operācijā var tikpat labi beigties ar pretējo iznākumu — ar okupantu sakāvi. Tāpat kā savulaik pie Verdenas.
