Aviobumbu, raķešu un dronu uzlidojuma laikā doties uz iecirkni, saņemt apjomīgu “tapešu rulli” ar partijām un kandidātiem, aizpildīt, rūpīgi ieslidināt urnā un pēc tam cerēt, ka promejot ienaidnieka raķete nesagraus iecirkni un vēlētāju kopā ar visu urnu — apmēram tā izskatītos vēlēšanas Ukrainā, ja tām būtu jānotiek tagad. Taču ienaidnieka raķetes nav vienīgais iemesls, kādēļ Ukrainā nenotiek vēlēšanas.
Visu līmeņu pašvaldību vēlēšanas 2020. gada rudenī Ukrainā bija pēdējā reize, kad vēlā svētdienas vakarā vēlēšanu komisiju priekšsēdētāji iznāca uz ielas pie saviem iecirkņiem un pārbaudīja, vai ārpusē nestāv kādi vēlētāji, kas vēl gribētu paspēt nobalsot. Uzaicinot tos ienākt, kamēr vēl var, komisiju vadītāji pēc pēdējo biļetenu iemešanas urnā aizlīmēja iecirkņu durvis ar baltām papīra lentēm, kuras aizzīmogoja. Klātesot visiem komisijas locekļiem, dažādu partiju deleģētajiem biedriem, starptautiskajiem novērotājiem un varbūt kādam žurnālistam, vispirms publiski tiek izziņots iecirknī un mājās nobalsojušo skaits, ko novērotāji uzreiz pieraksta savos blociņos. Tad jāatver gan mazās, pārnēsājamās urnas, kas visu dienu trīs komisijas locekļu pavadībā braukājušas pa vārgu pensionāru, invalīdu, slimnieku un traumēto dzīvesvietām, kā arī pansionātiem un slimnīcu, gan lielās urnas, kurās samestās balsis krājušās visas svētdienas garumā turpat iecirknī.
Vajag divus vīrus, lai lielo, caurspīdīgo stiklaplasta urnu — Ukrainā tās jau pārdesmit gadus ir pilnībā caurspīdīgas, lai novērstu mahinācijas — uzceltu uz galda un apgāztu. Izbirst lielas, garas, bieži vien sarullējušās listes (Ukrainā tās reti ir īsākas par pusmetru, jo uz tām jāspēj uzdrukāt gan partiju nosaukumi, gan individuālo kandidātu vārdi), kas nereti ir uz krāsaina papīra, jo vienlaikus var notikt vairāku līmeņu vēlēšanas: piemēram, paralēli tiek ievēlēti vietējās pašvaldības (“hromadas”) deputāti, konkrētās pilsētas mērs un šos vēlētājus apgabala Radā pārstāvošais deputāts. Tad katram balsojumam ir savas krāsas papīru komplekts, taču nodotās balsis netiek ievietotas aploksnēs kā pie mums — ja grib, vēlētājs savus aizpildītos biļetenus var salocīt tādā veidā, lai izdarītās atzīmes nebūtu pārējiem klātesošajiem redzamas iemešanas brīdī. Taču stabili lielākā vēlētāju masa ar to neklīrējas. Parastā vidusmēra iecirknī balso līdz 2000 vēlētājiem, tāpēc balsu skaitīšana un pārskaitīšana var ievilkties līdz rītam. Visu šo laiku durvis paliek slēgtas: neviens nedrīkst ne iziet no iecirkņa, ne tajā ienākt. Uzzinot, cik balsis saņēmusi katra partija, to deleģētie aktīvisti zvana saviem štābiem un ziņo, cik balsis ir “Tautas kalpu” partijai, cik — “Eiropeiskajai solidaritātei”, “Batkivščinai” un visām pārējām. Aizdomu pilnākās no tām veic t.s. paralēlo balsu summēšanu, kurā pārbauda, vai iecirkņos skaitīšanas laikā faktiski iegūtie cipari pēc tam saskanēs ar tiem, ko vēlāk izziņos CVK.
Prezidenta vēlēšanas Ukrainā norisinājās 2019. gada pavasarī, pašreizējo Augstāko Radu ievēlēja tā paša gada augustā, bet 2020. gadā norisinājās kārtējās pašvaldību vēlēšanas. Ukrainā visas amatpersonas tauta ievēlē uz pieciem gadiem, tātad prezidenta vēlēšanām vajadzēja notikt 2024. gada pavasarī, bet parlamenta vēlēšanām — 2023. gada beigās, jo spēkā esošā ukraiņu vēlēšanu likumdošana nosaka: “Parlamenta vēlēšanas notiek iepriekšējā gada oktobrī pirms tā gada, kad iztek pašreizējā Augstākās Radas sasaukuma termiņš.” Kārtējām pašvaldību vēlēšanām būtu jānotiek šī gada oktobrī un novembrī, jo Ukrainā bieži vien gadījušās nepieciešamības pēc atkārtotām balsošanām, otrās tūres un dažādām papildvēlēšanām, ja deputāts zaudē mandātu, jo iecelts izpildvaras amatos, devies armijā, pats atkāpies no amatiem skandālu dēļ vai nolauzis kaklu, nokrītot no zirga (visi — reāli gadījumi).
Prezidents un parlaments turpina pildīt pienākumus, jo konstitūcijā paredzēts, ka vēlēšanas nevar notikt, kamēr valstī ir karastāvoklis, savukārt esošie turpina pildīt amatus līdz brīdim, kamēr viņus nomaina jaunievēlētie. Tāpēc neviens ne pašā Ukrainā, ne ārzemju partneru vidū neapšauba Volodimira Zelenska, Ruslana Stefančuka, Dāvida Arahamijas, Mustafa Džemiļeva un pārējo vēlēto līderu pamatu turpināt darbu līdz nākamajām vēlēšanām. Lai kad tās notiktu.
“Demokrātiskās valstīs vēlēšanas notiek pat kara laikā,” atgādina kritiķi. Faktisko vēlēšanu organizēšanu Ukrainā aizvadītā gada laikā padarījuši neiespējamu pirmām kārtām jau Krievijas uzlidojumu draudi. Lieta tāda, ka visu vēlēšanu iecirkņu adreses ir publiski zināmas vismaz pāris mēnešus pirms balsošanas dienas, kas Ukrainā vienmēr ir svētdiena — citādi jau vēlētāji nezinātu, kur un kad viņiem jāiet balsot. Taču Krievijai tas atļautu visu mēnesi uzkrāt aviobumbu, dronu, raķešu un visādu “lidojošo mopēdu” rezerves, ko tieši vēlēšanu svētdienā raidīt pa iecirkņiem, kas pilni civiliedzīvotājiem. Otrkārt, būtu līdz neiespējamībai sarežģīti noorganizēt balsošanu tiem kareivjiem, kas atrodas frontē. Treškārt, socioloģijas dati atkārtoti parādījuši: izteikti liela tautas daļa uzskata, ka ar vēlēšanām ir jāpagaida līdz kara beigām.
Ja nu tomēr sarīkot balsošanu kara apstākļos, varētu izmantot dažus praktiskus paņēmienus no Latvijas, kas būtu pielāgojami Ukrainas pašreizējai situācijai. Pie mums šobrīd (arī drīzumā paredzētajās pašvaldību vēlēšanās) tagad iepriekšējā balsošana sākas jau pirmdienā, turpinās ceturtdien un piektdien, bet galvenā balsošanas diena ir sestdienā. Ukrainā nekas netraucē ieviest līdzīgu iepriekšējās balsošanas iespēju, turklāt nosakot — karastāvokļa laikā balsošana sākas kaut vai mēnesi iepriekš. Tas atļautu sistemātiski izvest visas karaspēka vienības rotācijā uz aizmuguri, ļaujot frontiniekiem atpūsties un nobalsot. ATO un OOS laikā Donbasa frontē (2014.—2022.) pāris reizes tika organizēta balsošana turpat tranšejās, taču pašreizējais armijas personālsastāva skaits ir tik ievērojams, bet kaujas darbības — tik intensīvas, ka prātīgāk būtu organizēt vienību rotāciju uz aizmuguri, lai mierīgi nobalsotu.
Ukrainā svarīgs princips ir tāds, ka katrs vēlētājs ir piesaistīts konkrētam iecirknim savas dzīvesvietas tuvumā, jo balsots tiek par konkrētā vēlēšanu apgabala kandidātiem — savulaik tas palīdzējis novērst mahinācijas ar vēlētāju pievešanu vajadzīgajiem kandidātiem, “mirušajām dvēselēm” un citiem brīnumiem. Vēlētājs savu iecirkni var mainīt, ja nesen mainījusies dzīvesvieta — jādodas uz tuvāko tiesu namu un jāizņem attiecīga izziņa (tiesas to zina un jau iepriekš ieplāno papildu darbu vēlēšanu nedēļā). Taču ukraiņiem nekas netraucētu pārņemt Latvijas praksi, ka uz katrām vēlēšanām tiek izveidots digitālais vēlētāju reģistrs, kurā katrs nobalsojušais tiek atzīmēts brīdī, kad saņem aizpildāmos biļetenus. Var pārņemt arī ASV praksi ar pasta balsojumiem: tad katrs var aizpildīt tā vēlēšanu apgabala zīmi, kurā ir vēlētāju sarakstā, un laikus nosūtīt uz “savējo” iecirkni pa pastu.
Kas attiecas uz fiziskās drošības garantēšanu, tad balsošana jāorganizē un iecirkņi būtu jāizvieto metro stacijās, patvertnēs un dažādos citos pazemes objektos, kuros ukraiņi tāpat jau slēpjas uzlidojumu gadījumos. Bet balsošana mēneša garumā nodrošinātu to, ka Krievija nespētu rīkot uzlidojumus tieši vienā konkrētā balsošanas svētdienā. Turklāt, sadalot vēlētāju plūsmu uz 30 dienām, iecirkņu skaitu varētu samazināt vismaz 20 reizes, ierīkojot tos visdrošākajos pazemes objektos. Karam beidzoties, varētu atgriezties pie parastās kārtības.
Lielākā dilemma saistīta ar kampaņas veikšanu un aģitāciju. Lai nodrošinātu normālo procedūru partiju kongresiem, kandidātu izvirzīšanai, programmu publicēšanai, balsošanas zīmju nodrukāšanai, publiskajām debatēm, oficiālās aģitācijas perioda norisei utt., īsākais publiski minētais laika posms ir kopumā 177 dienas. Prezidenta partija “Tautas kalps” vēlētāju vairākumam paspējusi apnikt, pat ja tās līderi kopumā saglabājuši pozitīvo reputāciju — attiecīgi partija domā par “rebrendingu”. Iepriekšējais prezidents Petro Porošenko intervijās stāsta, ka viņš neplānojot vēlreiz balotēties uz prezidenta amatu — viņš cerot kādu dienu kļūt par Eiropas Parlamenta deputātu, kad Ukraina iestāsies ES. Partijas pazaudējušas popularitāti cita pēc citas, novedot pie situācijas, kurā sabiedrībā nozīmi pazaudējis pats “politiskās partijas” koncepts: mūsdienās lielāku politiskās piederības sajūtu rada karaspēka vienības, kurās dienē radi vai pazīstamie, vai volontieru organizācijas, kurām civiliedzīvotāji ziedo mantu, naudu un savu brīvprātīgo darbu. Galu galā pats jēdziens “priekšvēlēšanu politiskā cīņa” izklausās absurdi tādai sabiedrībai, kas ik dienas reāli cīnās uz dzīvību vai nāvi pret militāri daudzkārt spēcīgāku ienaidnieku, kam neeksistē nekādas morāles normas.
“Neatkarīgās” reportāža no 2014. gada vēlēšanām, kas jau notika daļēja kara apstākļos lasāma šeit.
