Krievijas propagandisti regulāri izplata pastāstiņus, kā Putins “opjatj vseh obhitril” (atkal visus apmānīja), un parasti tas notiek īsi pirms kārtējās hrestomātiskās Kremļa izgāšanās. Tikmēr Francijas prezidents Emanuels Makrons bez plātīšanās turpina sistemātiski apspēlēt visus savus, Francijas, vienotās Eiropas un NATO, kā arī Ukrainas atbalsta pretiniekus.
Jauneklīgā prezidenta Emanuela Makrona uzvara Francijas prezidenta vēlēšanās 2017. gadā iezīmēja tradicionālās politikas kā karjeras ceļa beigas. Kopš Otrā pasaules kara beigām tipiskajās Rietumeiropas valstīs bija pašsaprotami — ja jaunu cilvēku interesēja karjera vēlētos amatos, tad bija jāsāk kā studentu aktīvistam, jāiekļūst kādas partijas jaunatnes nodaļas vadībā, nesekmīgi jākandidē pirmajās vēlēšanās, tad jāiekļūst kādā municipālā amatā, vienlaikus sākot virzīties augšup partijas iekšienē. Nākamie soļi — pirmie valsts līmeņa pienākumi kā vecāko līderu palīgam, kandidēšana uz nacionālo vai Eiropas Parlamentu utt. Ja ļoti paveicās, tad varēja cerēt uz ministra, premjera vai pat prezidenta krēslu. Šāda karjera, turklāt bez vismazākajām garantijām par rezultātu un nepārtrauktā viena skandāliņa attālumā no pilnīgas sagrūšanas, ilga visu mūžu. Fransuā Miterāns šādu karjeru veidoja kreiso partiju savienības iekšienē, bet viņa oponents Žaks Širaks atdzīvināja “gollismu” kā labējo spēku platformu. Nikolā Sarkozī to pašu darīja savas nedaudz liberālākās partijas ietvaros, līdzīgi kā Sociālistu partijas līderis Fransuā Olāns, kurš līdz ievēlēšanai par prezidentu bija pilsētas mērs, reģiona pašvaldības spīkers un trīskārtējs parlamenta deputāts — franču politiķiem tipisks piemērs.
Taču laikmets bija mainījies līdz Makrona pirmajai kampaņai 2017. gadā. Visnotaļ tradicionālo Francijas demokrātiju, tieši tāpat kā Austrijas, Vācijas un citu līdz tam prognozējamu valstu politisko stabilitāti, sāka apdraudēt interneta vidē izperētas konspirāciju teorijas līdz ar to izmantotājiem — skaļiem bļāvējiem bez īstām idejām vai rīcības plāna ievēlēšanas gadījumā. Ultrakreisi politiķi Rietumeiropā nebija nekāds jaunums pat Aukstā kara gados (Itālijā un Francijā vietējās komunistu partijas darbojās pavisam legāli), taču jaunums bija ultralabēji populisti, kas īpaši nemēģināja slēpt savas neofašistiskās tieksmes. Visi pat ārzemēs ielāgoja Marinu Lepēnu un viņas Nacionālo fronti, un par laikmeta iezīmi kļuva fakts, ka bijušie komunisti postpadomju valstīs, jaunie ultralabējie Rietumeiropā un populisti Amerikā visi baudīja Kremļa atbalstu naudā, propagandā un tieša veida kontaktos, kādi bija atrodami amplitūdā no prokremlisku politiķu braukāšanas uz Maskavu līdz Putina dejošanai Austrijas ārlietu ministres kāzās. Vēlētāji sāka izvēlēties starp dažāda skaļuma politiskajiem jaunpienācējiem, nevis stabiliem, labi zināmiem politiskajiem spēkiem, kurus jaunie populisti nekavējās apsaukāt par “vecajiem korumpantiem”.
Šādos apstākļos franču politikā parādījās Emanuels Makrons, izveidojot jaunu partiju un mērķtiecīgi kļūstot par aptauju līderi pirms prezidenta vēlēšanām. Pianista un filosofa diplomus ieguvušais literārais redaktors vēlāk apguva ekonomiku, strādāja par valdības finanšu inspektoru, par investīciju baņķieri privātajā sektorā un par ekonomikas ministru Fransuā Olāna prezidentūras laikā, taču nekad nebija ieņēmis nevienu pašu vēlētu amatu. Izrādījās, ka tobrīd 39 gadus vecais Makrons un viņa partija nav nekādi “tumšie zirdziņi”, bet ir pavisam normāli centristi ar uzsvaru uz proeiropeisku nostāju ekonomikā un NATO stiprināšanu ārpolitikā, kam ir pa spēkam sakaut prezidenta vēlēšanās Marinu Lepēnu, bet parlamenta vēlēšanās — visu paveidu populistus un ekstrēmistus.
Zināmā mērā simboliski, ka par Francijas līderi kļuva Makrons, kura uzvārds tulkojumā ir “Garumzīme” — tātad diakritiskā zīme, kāda franču alfabētā nemaz netiek lietota (tur ir burti “ï” un “ë”, “û” un “ô”, bet ne “ū” vai “ō”. Jaunais prezidents līdzīgā veidā bija “savējais” valsts struktūrās, biznesā un kultūrā, vienlaikus būdams “ārpusnieks” visu veidu publiskajā politikā.
Tas parādījās vizītes laikā Baltijas valstīs, kad viņš savas pirmās prezidentūras laikā atveda priekšlikumus, kas virspusēji izskatījās skaisti, taču saturēja dziļu problēmu. Makrons preses konferencē Rīgā 2020. gadā sacīja: “Savulaik ASV un Krievija slēdza vairākus līgumus par bruņošanās ierobežošanu, un tagad šie līgumi izjūk cits pēc cita. Bet mēs, Eiropa, nemaz nebijām šo līgumu dalībnieces no paša sākuma! Vispār nemaz. Eiropai vajag savus atbruņošanās līgumus ar Krieviju.” Diemžēl praksē izrādījās, ka Makrona un citu starptautisko līderu mēģinājumi vest Krieviju pie prāta nav devuši neko, un tad nu Francija tagad ir viena no līderēm palīdzībā Ukrainai un Eiropas drošības stiprināšanā, ne vairs nomierināšanā. Pie mums zosādu uzdzina Makrona piedāvātais “dialogs ar Krieviju”, kas tobrīd no pārējo NATO dalībvalstu puses izklausījās gandrīz kā “aicinājums uz uzmetienu”: Parīze un Maskava savā starpā risināšot “atbruņošanās jautājumus” ne tikai savā, bet arī partnervalstu vārdā. Baltijas tautu vēsturē lielākās nelaimes ir cēlušās no tā, ka visādās Jaltās, Potsdamās un Molotova — Ribentropa paktos tiek izlemta mūsu nākotne, mums pašiem par to nemaz nezinot, tāpēc šādas idejas pie mums vienmēr tiek uztvertas ar trauksmes sajūtu.
Makronam par godu jāsaka, ka viņš ātri noorientējās un vairs nemēģināja runāt ar Maskavu savu partnervalstu vārdā (jo Kremlim to tikai vajag), bet tagad Francija ieslēgusi pretējo režīmu — atbalsta Ukrainu un visas aktivitātes pret Kremli, cik vien var. Vēl pirms Krievijas pilnmēroga iebrukuma Ukrainā Makrons rezumēja Francijas nostāju: “Eiropiešiem jānoslēdz pašiem savs kolektīvās drošības līgums [Eiropas valstu pašu starpā] un jāveic pārapbruņošanās, reaģējot uz Krievijas militārajām darbībām pie kontinenta durvīm. Eiropai beidzot jāveido savs drošības ietvars!” Vairs nekāda virzība uz “dialogu ar Krieviju”, bet stingra pretstāve. Turklāt darbos, ne tikai “parasto dziļo bažu” izteikumu veidā.
Sava elektorāta vidū Makrons sistemātiski īstenojis “visas tautas prezidenta” pieeju: ir klāt Francijas sporta komandu spēlēs un tribīnēs fano, iesaistās labdarībā un vispār labāk parādās kopā ar visu veidu parastajiem cilvēkiem, nevis biznesa magnātiem un slavenībām. Piemēram, koronavīrusa laikā zaudējis derības pret kaut kādiem soctīklu blogeriem, Makrons bija spiests klausīties graindkora grupas “Ultra Vomit” koncertu — attiecīgā grupa spēlē tik nebaudāmu mūziku, ka to neklausās pat lielākā daļa no zvērinātiem ekstrēmā metāla faniem.
2022. gada pavasarī atkārtojās iepriekšējo vēlēšanu scenārijs — finālā atkal cīņa bija starp Makronu un Lepēnu, kuras laikā Lepēnai nācās atbildēt uz jautājumiem par palīdzību no Putina, kamēr Makrons sniedza palīdzību Ukrainai un pirms vēlēšanām fotografējās zaļā armijas jaciņā, ko esot noskatījis no sava drauga Volodimira Zelenska. Tomēr sekojošās parlamenta vēlēšanas bija centristiem neveiksmīgas: parlamentā iekļuva daudzi populisti un labējie ekstrēmisti, valdībai nācās strādāt no mazākuma pozīcijām. Bet Eiropas Parlamenta vēlēšanas šajā gadā Francijā rādīja katastrofālus rezultātus: Lepēnas partija, kam pievienojās citi labējie radikāļi, ieguva gandrīz trešdaļu balsu, kamēr Makrona centristu koalīcija — tikai nepilnus 15%, aiz sevis atstājot citu par citu radikālākas kreisās partijas. Gan šie rezultāti, gan socioloģija rādīja krītošas izredzes iepriekš tik populārajiem Makrona centristiem, arī citām mērenajām partijām, savukārt visu veidu radikāļi un populisti arvien pieņēmās spēkā.
Šādos apstākļos, citējot “Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus Francijā” un “pārmaiņu nepieciešamību”, Makrons jūnija vidū atlaida parlamentu, kurā viņa sabiedroto jau tā bija mazākums, bet socioloģija rādīja vēl sliktākas nākotnes izredzes, un izsludināja ārkārtas vēlēšanas.
Francijā visi 577 Nacionālās asamblejas deputāti tiek ievēlēti pa vienam katrs savā vēlēšanu apgabalā — līdzīgi kā britu parlamenta locekļi vai ASV senatori un pārstāvji Kongresā. Ja neviens kandidāts nesaņem 50%+1 balsi, notiek otrā kārta, kurā par uzvaru sacenšas divi vai trīs populārākie kandidāti no pirmās kārtas. Pēc antisemītiskiem izlēcieniem pilna priekšvēlēšanu perioda pirmajā kārtā pie 38 mandātiem tika Lepēnas labējo radikāļu koalīcija, pie 32 mandātiem —kreiso radikāļu koalīcija ar sociālistiem, komunistiem, “Nepakļāvīgo Franciju” un Antikapitālistu partiju ierindā. Makrona centristiem — tikai divas vietas.
Redzot šādu iznākumu, Lepēnas aprindas jau sāka svinēt uzvaru, bet tad visi mērenie un normālie kandidāti salika spēkus kopā un otrajai balsošanas kārtai piegāja tik nopietni kā vēl nekad. Politiķi, kas iepriekš bija viens otra rūgtākie pretinieki, noņēma kandidatūras par labu savam līdzšinējam konkurentam un publiski aicināja savu elektorātu atdot balsi par ilggadējo sāncensi, argumentējot ar “nacionālistu un sociālistu koalīcijas” (lai neteiktu — pusfašistu un neslēptu komunistu parlamenta) nepieļaujamību.
Pēc otrās balsošanas kārtas situācija bija izmainījusies līdz nepazīšanai. Makrona centristi izrādījās tikuši pie 159 vietām, uzvaru iegūstot kreisajiem spēkiem Žana Lika Melanšona vadībā, kam tika 180 vietas. Bet prognozēs drošu uzvaru solītajai Lepēnas kandidātu savienībai tikai 142 vietas. Eiropa un pasaule atviegloti nopūtās — vismaz uz kādu laiku, kamēr no Kremļa atskanēja daudznozīmīga klusēšana.
Kopš jūlija Francijas parlamentā tātad konstatējama dalīšanās aptuveni trijās vienlīdz būtiskās partiju grupās, ja pieskaita dažādu mazāku spēku un reģionālo kandidātu iegūtos mandātus, kas kopā veido ap simt deputātiem visā spektra plašumā. Līdz ar to ne labējo ekstrēmistu blokam, ne kreiso radikāļu koalīcijai, ne Makrona centristiem ilgstoši neizdevās sastādīt vairākumu valdības izveidei. Situācija, kurā nevienam no partiju blokiem nav izteikts pārsvars un kurā jāstāda mazākuma valdība, Francijā ir ārkārtīgi reta. Lielākajai daļai no deputātiem nemaz nepiemīt pieredze, ko šādā situācijā darīt.
Ieguvējs šinī situācijā ir Makrons, kam ir iespēja nozīmēt savu premjerministru. Tāpat kā pie mums, arī Francijā prezidents aicina premjeru, kurš pēc tam veido savu ministru komandu. Taču ir nianse: ja pie mums laikā, kamēr uzticības balsojumu nav izturējis jaunais Ministru kabinets, turpina strādāt vecais premjers ar saviem ministriem, tad Francijā prezidenta nozīmētais jaunais premjers uzsāk darbu nekavējoties, pēc tam cenšoties salasīt koalīciju parlamentā savam atbalstam.
Makronam tas ļāva šī gada janvārī premjera amatā kaut vai uz laiku iecelt jauneklīgo Gabrielu Atālu, bet šomēnes nomainīt viņu ar mierīgo un pieredzējušo “eirokrātu”, vairākkārtēju ministru un kādreizējo eirokomisāru Mišelu Barnjē — konservatīvu, proeiropeisku “gollistu”, kurš izsauc vienlīdz niknus protestus gan no labējiem, gan kreisiem ekstrēmistiem. Viņa grūtais uzdevums — atšķelt mazāk radikālos deputātus no labējā un kreisā spārna, piesaistīt mazo partiju atbalstu un mēģināt vadīt valdību, kas būtu uz viena viļņa ar mēreni centrisko prezidentu. Atbildot uz kreiso radikāļu prasībām, ka viņu līderim Melanšonam kā formālajam vēlēšanu uzvarētājam vajadzētu stādīt valdību, Makrons pauda pārliecību, ka viņi valdību izveidot varētu gan, bet centristi un labējie to uzreiz gāzīs. Tāpēc jādod iespēja Barnjē, kurš varētu būt kompromisa kandidāts vismaz daļai no deputātiem.
Tā kā Barnjē valdība solās būt centriski labējāka nekā iepriekšējās, tad vecie komunisti un pašpasludinātie antikapitālisti jau divas reizes nesekmīgi mītiņojuši ielās, kamēr vēl sestdien Barnjē ar Makronu saspīlētā veidā turpinājuši valdības sastādīšanu, strīdoties savā starpā. Kreisie spēki parlamentā jau paziņojuši, ka rosinās neuzticības balsojumu valdībai, pirms tā vēl paspējusi jebko izdarīt, ziņo AFP.
Tādā veidā, pēc ļoti sliktām Eiropas Parlamenta vēlēšanām izsludinot Nacionālās asamblejas ārkārtas vēlēšanas vēl sliktākā politiskajā situācijā, Makronam ir izdevies neiespējamais — jau mēnešiem ilgi novērst viena vai otra veida populistisko ekstrēmistu nākšanu pie varas Francijā un vēl radīt kādas cerības uz savas politikas turpinājumu. Katrā ziņā tās ir lieliskas ziņas mums un citiem Francijas partneriem: vismaz vēl trīs gadus Elizejas pilī būs līderis, uz kuru mēs varam paļauties, ka viņš tiešām ieturēs kopēji nospraustu ārpolitiku, ko pirms tam mūsu valstis būs savā starpā saskaņojušas, bet savu radošo pieeju vērsīs pret iekšpolitiskajiem pretiniekiem (ieskaitot Putina draugus), kurus visus kopā apvedīs ap stūri vēlreiz, ja būs tāda vajadzība.
Video: Francijas prezidents pēc zaudējuma derībās spiests savas rezidences dārzā klausīties graindkoru:
