Kamēr visas pasaules skatieni pievērsti kaujām Donbasā un Kurskas apgabalā, tikmēr aprit divi gadi tikpat svarīgam procesam — ukraiņu izlūkvienību iesaistei cīņās Āfrikā pret turienes teroristu organizācijām, algotņu grupējumiem un tirānisku līderu vadītiem kaujinieku grupējumiem.
Pēdējos mēnešos situācija atkal saasinājusies Mali Republikā, kas ir Rietumāfrikas valsts ar ļoti raibu etnisko, ekonomisko un politisko situāciju, ko atspoguļo tās 13 oficiālās valodas. Tā kā šī valsts stiepjas no leknām subtropu savannām līdz neapdzīvojamiem Sahāras smilšu rēgiem, tās iedzīvotājiem bieži vien grūti atrast kopsaucējus būtiskos jautājumos, turklāt prātus bieži vien joprojām nomāc nespēja tikt pāri postkoloniālajam domāšanas veidam (vienkāršāk taču turpināt 65 gadus pie jebkādas atpalicības vainot Franciju), kaut gan faktiski valsti bremzē tur joprojām pastāvošā mūsdienu verdzība — valstī no 22 miljoniem iedzīvotāju aptuveni 200 tūkstoši dzīvo personīgā atkarībā no sava “priekšnieka”, kas var izrīkoties ar viņiem kā ar savu “īpašumu”.
Tieši šis aspekts bija viens no centrālajiem, kāpēc 2012. gadā sadumpojās tuksneša reģionu iemītnieki tuaregi — centrālās valdības marginalizēti, aizmirsti un bieži vien verdzībai līdzīgā nabadzībā turēti. Viņi ar ieročiem rokās sāka pieprasīt neatkarību savam Azavadas reģionam, iestāties arī par citām etniskajām grupām un likvidēt vietējo “Al-Qaeda” struktūru. Kopš divtūkstošo gadu sākuma dažādas “Al-Qaeda” šūniņas bija sākušas iefiltrēties Mali varas iestādēs, lai to aizsegu izmantotu peļņas gūšanai no narkotiku tranzīta, kas izraisīja apsūdzības no tuaregu puses, ka šie džihādisti gribot pārvērst Mali par kārtējo “narkotranzītvalsti”. Lai situāciju samudžinātu vēl vairāk, spēkā pieņēmās konkurējošs islāmistu grupējums “Ansar Dine”, kas bija pret narkotikām, tomēr par džihāda īstenošanu, tāpēc kādā brīdī tuaregi, paši būdami pēc pārliecības demokrāti, ar tiem sadarbojās pret “Al-Qaeda” un valsts oficiālo armiju. Iznākumā valdība sagruva pavisam, notika valsts apvērsumi, vairākkārt pasliktinot situāciju valstī un Rietumāfrikā kopumā.
Šādos apstākļos 2013. gadā ANO nolēma nosūtīt miera uzturētāju misiju MINUSMA, kam pievienojās arī Latvija, nosūtot mūsu Bruņoto spēku instruktorus Mali armijas apmācībai un citu uzdevumu veikšanai. Tomēr arī džihādistu grupējumi nesnauda un turpināja uzbrukumus — situāciju reģionā pasliktina fakts, ka tuvumā ir Lībija, kurā kaujinieki iepriekš ieguvuši apmācību, cīņu pieredzi un arvien nopietnākus ieročus. Tāpat Mauritānija un Alžīrija tikušas turētas aizdomās, ka tās ļauj savu valstu aizdomīgākajiem un agresīvākajiem elementiem aizplūst uz Mali, lai neradītu problēmas pašu mājās. Kopš 2020. gada vara Mali vidienē pārgājusi no vēlētām amatpersonām pie militārajiem līderiem un atpakaļ, kamēr teritoriālus guvumus uzrādīja tagad jau arī “Daesh” jeb “Islāma valsts”. 2022. gada 10. janvārī, atbildot uz Āfrikas valstu noteiktajām sankcijām Mali par nespēju piecu gadu laikā noturēt nekāda veida vēlēšanas, kamēr pa valsts malām saimnieko visu veidu bruņoti ekstrēmisti, pie varas tobrīd esošā militārā hunta paziņoja par diplomātijas saraušanu ar kaimiņvalstīm un, protams, Francijas vēstnieka izraidīšanu līdz ar miera uzturētājiem.
Vienkāršoti aprakstot situāciju Mali, var teikt, ka šajā Rietumāfrikas valstī jau padsmit gadus par varu cīnās vairāki politekonomiskie grupējumi un tos atbalstoši armijas virsnieki, taču visus viņus reizē apdraud vairāku paveidu džihādisti. Tas kalpo par pamatu kritikai prezidenta un valdības virzienā (neatkarīgi no tā, kas tobrīd šos amatus ieņem) no pārējo grupējumu un armijas puses, ka valdība un prezidents pārāk maz dara, lai iznīcinātu teroristus. Džihādisti nestāv uz vietas, kļūdami arvien asinskārāki: viņi jau vismaz desmitgadi neaprobežojas tikai ar sporādisku terora aktu veikšanu, bet cenšas ieņemt teritorijas un tajās nostiprināties.
Pastāvot šādām iesīkstējuši negatīvām tendencēm, Mali valdība oficiāli līgst “vāgneriešus” un citus militāros speciālistus, uzdodot viņiem apkarot terorismu — tā ir iespēja šādiem algotņu grupējumiem ne tikai iegūt legālu biznesu, bet arī attaisnojumu savai eksistencei: “Mēs taču palīdzam apkarot teroristus!”
Citāda situācija izveidojās Centrālāfrikas Republikā, kur arī Latvijas armija 2014. gadā palīdzēja noturēt kārtību: pēc rietumvalstu misijas beigām tur valdība bija nolīgusi Prigožina kompāniju, lai tā “apsargātu” CĀR ienesīgākās zelta raktuves. Tajās tika ierīkots slēgtais režīms, pirms gada detalizēti ziņoja “Wall Street Journal”, līdz ar Āfrikai neraksturīgu industrializācijas līmeni. Cik tur tagad iegūst zeltu un kādi procenti no tā pienākas “Wagner” grupai un tās pēcteču organizācijām, zina tikai CĀR valdība. Līdztekus “Wagner Group” atvēra pārstāvniecības birojus arī daudzās citās Āfrikas valstīs — gan pakalpojumu piedāvāšanai vietējiem klientiem, gan algotņu vervēšanai.
Šādos apstākļos pirms mēneša tuaregi iznāca no tuksneša, lieliski izplānotā pretuzbrukumā sakāva “vāgneriešus”, no kuriem 80 tika nogalināti uz vietas, līdz ar 17 līdz 50 kritušiem vai ievainotiem zaldātiem no patlaban Mali varu sagrābušā militārās huntas paveida. Nogalināto krievu algotņu vidū bijis Antons “Lotoss” Jeļizarovs, kurš bija viens no 2023. gada uzbrukumu komandieriem Soļedarai un Bahmutai, kā arī Ņikita “Baltais” Fedjaņins, kaujinieks un algotņu propagandists no “Telegram” kanāla “Grey Zone”. Vai tuaregiem pašiem bijuši kādi zaudējumi, nav zināms.
Taču lielākais pārsteigums gaidīja cīņas beigās, kad sākās fotosesija, bez kādas mūsdienās pat karā laikam vairs nav iespējams. Tuaregi bez sava četrkrāsainā karoga izritināja arī Ukrainas dzeltenzilo, kā redzams ekrānšāviņā no ukraiņu izlūku fotogrāfijas, kas nodota "Kyiv Post".
Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes runasvīrs Andrijs Jusovs nacionālajā telemaratonā sacīja: “Dumpinieki saņēma nepieciešamo informāciju, kas viņiem ļāva īstenot sekmīgu militāro operāciju pret Krievijas kara noziedzniekiem,” vēlāk piebilstot, ka “detaļas šobrīd apspriest pagaidām nevaram, jo tādas būs vēl”.
Ja salīdzinām šo situāciju ar kādu piemēru no mākslas pasaules, tad situācija izskatās apmēram tā, it kā zinātniskās fantastikas romānā “Kāpa” (kas tagad beidzot pieejams latviski) vai pēc tā uzņemtās Denī Vilnēva filmas sižeta vidū no Arrakis planētas tuksneša, jādami uz gigantiskiem smilštārpiem, iznāktu Stilgara un Muad-Diba vadītie fremenu dumpinieki, kas sakautu tirāniskā barona Vladimira Harkonena spēkus un Sardaukaru algotņus, lai pēc tam uzvilktu Ukrainas karogu.
Taču šī tuaregu uzvara pret Krievijai draudzīgu Āfrikas militantu režīmu ar krievu algotņiem un džihādistu sabiedrotajiem ne tuvu nav pirmais gadījums, kad Ukraina palīdz Āfrikas valstīm. Jūnijā “Kyiv Post” publicēja video, kā Ukrainas armijas specvienības palīdz Sīrijas opozīcijai sakaut Krievijas algotņus Sīrijā, bet šī gada februārī parādījās video, kurā ukraiņu izlūki pratina Sudānā noķertos “vāgneriešus”, kas atzīstas: viņu uzdevums bijis doties uz Sudānu un tur gāzt valdību — līdz brīdim, kamēr ukraiņi viņus saņēmuši ciet. Visa pagājušā gada laikā ik pa brīdim parādījās ziņas, ka Ukrainas izlūki Sudānā nogalina krievu algotņus un viņu vietējos “teroristu partnerus”, izmantojot Ukrainas dronus.
Redzot notiekošo, starptautiskajām sankcijām pakļautais Kremļa propagandas kanāls “Russia Today” apsūdzējis “ukraiņu izlūkošanu, ka tie palīdzējuši trenēt tuaregu spēkus un vismaz divas viņu vienības aizveduši uz Kijivu apmācībām FPV dronu lietošanā”, uz ko ukraiņu puses reakcija bijusi apmēram tāda, ka “mēs nevarējām iedomāties, ka tā ir apsūdzība: mūsuprāt, tā ir šodienas diskusijas tēma!”. Kā to raksturo viena no “Kyiv Post” intervētajām Ukrainas valdības amatpersonām: “Krievijas propagandisti turpina runāt par to, kā ukraiņu militārās izlūkošanas galva Kirilo Budanovs esot vainīgs pie pilnīgi visa, kas notiek ar krieviem un viņu sabiedrotajiem teroristiem Āfrikā.”
Kad visa pasaule nostājās pret Kremļa izziņoto “speciālo militāro operāciju” pirms divarpus gadiem, Krievija mēģināja destabilizēt situāciju Dienvidamerikā ar savas sabiedrotās Venecuēlas palīdzību, savukārt Āfrikā atbalstīja visu veidu konfliktus un sadursmes, nekārtības un varas maiņas Mali, Burkinafaso, Nigērā, CĀR, Sudānā un Dienvidsudānā utt., lai tikai novērstu pasaules uzmanību no saviem kara noziegumiem Ukrainā. Sākās jauni un turpinājās veci konflikti, kas bieži vien atbilda netulkojamajam terminam “proxy war”, kas aptuveni nozīmē “kara vešanu ar svešām rokām”. Tagad, ukraiņu izlūkiem nākot palīgā Sudānai un tuaregiem sakaut krievu algotņus, vedot pašiem savu mazu kariņu lielāka kara iekšienē, ir parādījies kaut kas līdz šim ģeopolitikā vēl nebijis, un to varētu raksturot ar netulkojamu frāzi “proxy wars within proxy wars”. Vēl joprojām sirreāli izskatās tādi virsraksti kā “Ukrainas Galvenās izlūkošanas pārvaldes karavīri sakāvuši Krievijas militāros algotņus... Sudānā”.
Turpretī no Ukrainas puses situācija izskatās elementāri vienkārša — tā ir iespēja sakaut kopīgus ienaidniekus, attīrīt pasauli no tādiem un ar to izrādīt pateicību visai pasaules sabiedrībai, ka tā stingri atbalsta ukraiņus cīņā pret Kremli.
