Pretuzbrukuma operācijas trešajā nedēļā ukraiņu karavīri sākuši izteikt piesardzīgus stāstus par to, cik ilgi un pamatīgi gatavots prettrieciens, kuram — vismaz plānošanas stadijās — it kā esot bijis nosaukums “Nolādētās zemes”.
Senākais un lielākais ukraiņu internetmedijs “Ukrajinska Pravda” sācis aptaujāt kareivjus, kas piedalās Kurskas apgabala teritoriju ieņemšanā. No viņu teiktā izriet, ka iebrukums nav tik viegls, kā no malas izskatās, tomēr iet labāk nekā frontē pie Časivjaras vai Pokrovskas.
“Gandrīz vai gadu pirms operācijas mēs sākām aizdomāties, ka var notikt uzbrukums Kurskas apgabalam. Izstrādājās tāds plāns “Nolādētās zemes”. Atcerieties, ka jau iepriekš bija informācija, ka mūsējie Belgorodas apgabalā? Tas izgājiens notika tāpēc, lai vēlāk tur savestu mūsu kareivjus. Bet tas vēlāk atcēlās personālsastāva un tehnikas nepietiekamības dēļ. Tagad pirms pašas operācijas sākuma mums bija sagatavošanās treniņi poligonā — attīrījām ēkas [no pretinieka un spridzekļiem], izstrādājām manevrus. Piemēram, ikviena no ēkām, katra telpa ir jāpārbauda, kaut arī pa gabalu šķiet, ka ēka ir pilnīgi tukša. Mums bija speciāli maketi ar uzskaitītiem scenārijiem, kas mūs var gaidīt uzbrukumā. Pie tā visa informācija par pašu operāciju bija minimāla. Jo mazāk zina kareivji, jo vieglāk viņiem izpildīt uzdevumus. Es ļoti priecājos, ka no mūsu puses bija informatīvais klusums. Tikai augusta sākumā mēs pārbraucām uz Sumščinu, sākām rekognoscēšanu, gājām pa karti, sadalījām atbildību ar tur esošajām brigādēm, robežsargiem. Un tikai divas trīs stundas pirms operācijas tiek pateikts: “Jūs ejat uz Krievijas teritoriju!” Bijām Sudžas pilsētā 10. augustā. Domājām, ka būs murgaināk, bet tur īstenībā samērā eiropeiska pilsētiņa. Taisnība, tagad tur vairs nav tik reprezentabli. Operācijas sākumposmā viņējos robežsargus ņēmām gūstā veselām “pakām”, vēlāk profesionālā dienesta kontraktnieki sāka izrādīt pretestību, barikādēties ēkās, atšaudīties, bet vienalga 80 līdz 90 procentus saņēmām gūstā. Mēs sākām aizdomāties — varbūt viņi grib tādā veidā ievilināt mūs dziļumā un saņemt ielenkumā?” stāstījis viens no kareivjiem ar segvārdu Šens.
27 gadus vecais robežsargs Valērijs jau vairākus gadus bija nostrādājis uz robežas, ar dronu monitorējot krievu teritorijas, kad no aizmugures pienāca papildspēki un tika saņemts uzdevums ieiet Krievijā: “Līdz šim te pilnvērtīgs sauszemes karš bija maz, lielākoties tikai pretinieka diversantu grupas mēģināja tikt iekšā. Junakivkas ciems septiņus kilometrus no robežas — pilnvērtīga apdzīvota vieta, vairāki veikali, ražotne — maizes ceptuve. Laiku pa laikam krievi apšaudīja, tad atkal klusums. Nedēļu bumboja, nedēļu klusums. Mūsu pozīcijās pat elektrība nebija pazudusi. Pie pašas robežas mūsu pozīcijas izvietotas nebija, jo tur ir plakana stepe bez nekāda aizsega. Tālumā krievi sēž uz pakalna, redz mūs un var apšaudīt. Par pretuzbrukuma sākumu uzzinājām tikai piecos no rīta tajā dienā — tieši nolaidām mūsu nakts redzamības dronu un pacēlām gaisā dienas kvadrokopteru, kad skatāmies savos ekrānos: divi mūsējie bataljoni pieiet robežai, sašauj “pūķa zobus”, izmet “Zmeju Goriniču” (atmīnēšanas ierīce), saspridzina krievu mīnas, iebrauc drošu trasi, un septiņos no rīta mūsu bruņumašīnas sāka plūst iekšā Kurskas apgabalā. Domāju, ka “kacapi” (caru laikos radies lamuvārds, kas pēc sava smaguma stāv starp “moskaļiem” un “vatņikiem” — tulk.) gaidīja mūsu pretuzbrukumu, taču nerēķinājās, ka tas būs tik pamatīgs. Pirmās četras dienas mūsu tehnika gāja iekšā nepārtraukti. Kas ir interesanti: krievi pasākuši ar KAB tipa bumbām iznīcināt paši savus ciemus, lai mūsējie tur nevar nostiprināties, sākumā viņi tā nedarīja. Es no tā saprotu, ka tas rāda — viņi neko nevar izdarīt pret mūsu karaspēka ātro pārvietošanos. Svinēt gan pašlaik vēl nav nekāda pamata: tagad labāk ir palīdzēt ar FPV droniem un citu tehniku!”
Izlūks Sančess, 25 gadi: “Augusta sākumā biju palaists atvaļinājumā pie ģimenes, pa naktīm pārtinu zīdaini, tad — Sumščina, robeža! Operācija gāja jau trešo dienu. Kad ieraudzīju, kā viss notiek, secināju: gudra, ļoti gudra operācija beidzot! Krieviem jāuzzina, kas tas ir — karš viņu pašu teritorijā. Kaut arī tas ļoti atšķiras no tā, ko šie dara pie mums. Paskatieties uz Sudžu — tā ir vesela! Tur nav Bahmuta, nav Marjinka, nav Avdijivka. Mēs neesam zvēri. Iegājām kārtējā ciematā, dzirdam divas krievu karavīru balsis, viņi tieši atgriežas no priekšējām pozīcijām. Mēs ieņemam aizsegu, noslēpjamies, tad bļaujam: “Зброю на землю!” Viens uzreiz paklausīja, bet otrs ņēma nost drošinātāju automātam — nācās likvidēt. Viņi bija pa pusei formā: formastērpa bikses, bet mugurā civilās jakas, jo naktī auksti taču. Pēc tam uztrāpījām uz “ahmatiešu” (čečenu bataljons “Ahmat”) midzeni, taču tur neviens nebija, jo tie, protams, bija jau aizbēguši. Kā nosaukt to, kas tagad notiek Kurskas apgabalā? Varētu jau teikt, ka tā ir atriebība, taču… tā neizskatās pēc atriebības nekādā veidā. Mēs neesam nobumbojuši ēkas līdz nullei, negalinām civilos. Sudžā redzēju, kā mūsu armija izdala vietējiem dzeramo ūdeni, ēdamo. Es ļoti mīlu lasīt par vēsturi un zinu, ka Kurskas un Belgorodas apgabali kādreiz bija lielākoties ukraiņu apdzīvotas teritorijas. Vairākās vietās vēl tagad ukrainiski runā. Tas ir pareizi, ka mēs pārnesām karu uz Krieviju. Uzbrukums viņu teritorijā — tas arī viens no aizsardzības veidiem. Operācijai ir tikai vieni plusi.”
No šādiem komentāriem un iepriekš zināmiem faktiem varam sākt restaurēt atsevišķus apstākļus, kāpēc Ukrainas pretuzbrukums notiek tieši šādi — varbūt paies vēl daudzi gadi, kamēr īstā informācija tiks deklasificēta pēc kara beigām.
Pagājušogad un šajā pavasarī Ukrainas pusē karojošie Krievijas pilsoņi no “Krievu brīvprātīgā korpusa” un leģiona “Svoboda Rossiji” sava ierobežotā skaita dēļ nevarēja cerēt noturēt lielas apdzīvotās vietas un mēģināt veidot alternatīvu, antiputinisku varas iestāžu struktūru. Krievija nobumboja pati savu Veļikaja Pisarivkas ciemu, kad tur atradās brīvprātīgās vienības, līdz tās atgāja atpakaļ uz Ukrainas teritoriju. Tagad redzams, ka šie krievu brīvprātīgo gājieni nav bijuši nesekmīgi — lielajā notikumu gaitā tie ir kalpojuši kā izlūkošana ar kauju. Abos reidos tika izpētīts, kādos veidos un ar kādiem paņēmieniem Krievija reaģēs. Tāpat kļuva acīmredzami, ka lielas teritorijas ieņemšana ir objektīva nepieciešamība, lai krievu armija nevarētu nopostīt visas savas atstātās apdzīvotās vietas.
Pretuzbrukumu sākuma nomaskēšanas lielmeistars Oleksandrs Sirskis 2022. gada vasaras pretuzbrukumu izplānoja, tolaik vēl būdams Valērija Zalužnija vadībā, un uzsāka, klaji koncentrēdams spēkus okupētās Hersonas virzienā, līdz krievi neizturēja un saveda savas rezerves ap Hersonu. Skata pēc ukraiņi arī pavirzījās, atbrīvoja Visokopiļjas mazpilsētu un sašāva tiltus pār Inhulecas upi, lai krievi nevar manevrēt. Tad sekoja īstais masīvais trieciens frontes pilnīgi pretējā galā — no Harkivas uz Donbasa pusi, atbrīvojot Kupjansku, Izjumu un daudzas citas vietas. Kad krievi pārsvieda rezerves no dienvidiem uz turieni, tad varēja arī Hersonu atbrīvot un fotografēties ar arbūziem. Taču 2023. gada vasarā pretuzbrukums bija neveiksmīgs, jo notika bez māņu manevriem un tieši virsū krievu sabūvētajiem t.s. Surovikina līnijas nocietinājumiem Zaporižjas apgabalā pie Robotines.
Mācoties no pagājušā gada kļūdām, pretuzbrukums tagad notiek vietā, kur Krievija to nav nopietni gaidījusi. Tikmēr “Wall Street Journal” rakstīja, ka bijis mēģinājums pārraut robežu vēl vienā vietā Belgorodas apgabalā, bet tur ukraiņiem nācies griezties atpakaļ, jo sastaptas labi nocietinātas pretinieku līnijas. Ja tas vēlāk izrādīsies taisnība, tad varēs redzēt, ka arī šoreiz veikts māņu trieciens Belgorodas apgabalā, jo Maskava tur jau to gaidījusi: pēc diviem krievu nacionālistu bruņoto formējumu reidiem pa šo apvidu būtu ticami pieļaut, ka viņi mēģinās vēl, tāpēc apgabals jānocietina. Tas norādījis Sirskim, ka tur jāveic neliels māņu trieciens, bet īstā pretuzbrukuma jauda jāvērš tur, kur to negaida.
