Lietuvas mediji ziņo, ka Mindauga kronēšanas dienas priekšvakarā Viļņā uz pieminekļa pirmajam un vienīgajam Lietuvas lielhercogistes karalim parādījies separātisks uzraksts.
Sestdien, 6. jūlijā, Lietuvā tika atzīmēta Mindauga kronēšanas diena. 1253. gadā lielkņazs Mindaugs, kurš kopā ar sievu Martu ar pāvesta piekrišanu bija pievērsies kristietībai, pieņēma Lietuvas karaļa titulu. Tieši no tā brīža, pēc vēsturnieku domām, Lietuva tika atzīta kā pilntiesīga Eiropas valsts.
Sestdienas vakarā policija atklāja sarkanu grafiti uz karaļa Mindauga pieminekļa pie Nacionālā muzeja. Uz skulptūras bija rakstīts “Viļņa ir mūsu”. Ne policija, ne mediji šo pārkāpumu vēl nav izvērtējuši un aprobežojušies ar norādi, ka Lietuvā par mantas bojāšanu vai iznīcināšanu draud naudas sods, piespiedu darbs vai brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem.
Taču šī nav pirmā reize, kad Lietuvas galvaspilsētā parādās šādi grafiti, un Lietuvas izlūkdienesti sociālajos tīklos pamanījuši komentārus, kuros ir atsauces uz litvinisma ideoloģiju. Nosaukumu šai ideoloģijai devis vēsturnieks Tomass Baranausks, kurš formulēja sabiedrībā pastāvošo uzskatu, ka Lietuvas lielhercogistes patiesie dibinātāji ir baltkrievi, bet etniskie lietuvieši - žemaiši un balti - nemaz nav saistīti ar milzīgo Lietuvas valsti, kas no 13. līdz 18. gadsimtam stiepās no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Viņus - šos daļēji mītiskos baltkrievus, kuri esot nodibinājuši Lietuvas lielhercogisti - sauc par "litviniem".
Kustības “Litvin” radikālā spārna pārstāvji pieprasa Viļņas atdošanu baltkrieviem. Taču lielākā daļa Lietuvā trimdā dzīvojošo vai šeit strādājošo baltkrievu pat nenojauš, ka viņu vārdā kaut ko pieprasa nepazīstami cilvēki sociālajos tīklos. Oficiālie Baltkrievijas opozīcijas pārstāvji trimdā, piemēram, Svetlana Tihanovska, apliecina, ka "baltkrieviem nekad nebūs teritoriālu pretenziju pret saviem kaimiņiem".
Lietuviešu politologs Vadims Vileita skaidro, no kurienes cēlies litvinisms. Viņaprāt, šīs ideoloģijas galvenās nostājas tika izklāstītas jaunās vēstures mācību grāmatās, kas 90. gados parādījās Baltkrievijas skolās padomju mācību grāmatu vietā. Pēc viņa teiktā, padomju ideoloģija baltkrieviem uzspieda nacionālās mazvērtības sajūtu un jaunajās mācību grāmatās - ko politologs salīdzina ar svaiga gaisa malku - deviņdesmito gadu skolēniem tika stāstīts, ka baltkrievi kopā ar lietuviešiem ir bijuši valsts dibinātāji. Spēcīga Eiropas valsts - Lietuva - vairāk attīstīta nekā Maskavijas karaliste. Lietuvas lielhercogistes periods jaunajā Baltkrievijas vēsturē - pirms Lukašenko - skolu mācību grāmatās tika parādīts kā "baltkrievu tautas zelta laikmets". Tajā pašā laikā, norāda vēsturnieki, Lietuvas atmodas patriarhs Jons Basanavičs cieši sazinājies ar baltkrievu nacionālās kustības dibinātājiem Ivanu un Antonu Luckevičiem un uzskatījis, ka baltkrieviem ir tādas pašas tiesības uz nacionālo simbolu - Pahoniju - kā lietuviešiem.
Pēc kulturologa Vincuka Vjačorkas domām, pats jēdziens “litvin” varētu būt nevis nacionāls, bet gan administratīvs - un apzīmēts kā piederība daudznacionālajai Lietuvas lielhercogistei, nevis konkrētai tautai.
Pēc tam, kad Maskava sagrāba Ukrainas Krimu, Aleksandrs Lukašenko sāka popularizēt litvinisma ideoloģiju. Pastāv versija, ka šādi viņš mēģināja pretoties iespējamajam Putina uzbrukumam Baltkrievijai. Lukašenko viegli atteicās no iesaukas “pēdējais Eiropas diktators”, saņēma Rietumu dotācijas, atjaunoja Lietuvas pagātnes pieminekļus un pat oficiāli godināja lielo Lietuvas prinču piemiņu. Paralēli, uzskata politoloģe Vileita, Lukašenko popularizēja stāstu par Lietuvas lielhercogistes naidīgumu pret neatkarīgo Baltkrieviju.
Un pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā radikālā litvinisma ideoloģiju pārņēma Kremļa propagandisti. Propagandista Nikolaja Krilova rakstu “Vai litvinisms spēs uzspridzināt Lietuvu?” pārpublicēja desmitiem valstij piederošu Krievijas mediju. Baltkrievu emigranti Lietuvā šajā tekstā tiek dēvēti par “draudu Lietuvas nacionālajai drošībai” un “pulvermucu”, piedēvējot viņiem separātiskus noskaņojumus. Īstenībā baltkrievu vidū šādu noskaņojumu nav, vēsturnieki stāsta, un grafiti “Viļņa ir mūsu” stilā dēvē par Krievijas vai Baltkrievijas specdienestu provokāciju.
Tikmēr Lietuvas puse iesaka Baltkrievijas opozīcijas pārstāvjiem emigrantu aprindās popularizēt tēzi par nepieciešamību cienīt Lietuvu un lietuviešus, kaimiņvalsts teritoriālo vienotību - un kā cieņas apliecinājumu mācīties lietuviešu valodu.
