Kārtējo reizi pierādījies, ka runas par “atbalstītāju noguršanu no kara Ukrainā” ir biju šas muļķības: šonedēļ uz Ukrainu izripojis 147. “twitterkonvojs”, bet pēdējā laikā brīvprātīgo šoferu un mehāniķu skaits pat pieaudzis.
Un tas ir simtu četrdesmit septītais konvojs tikai no biedrības “Agendum” vien, neskaitot citas palīdzības organizācijas, pie kam šonedēļ valdība ar savu lēmumu nodevusi Ukrainas palīdzības organizācijām kārtējos 29 transportlīdzekļus 61 tūkstoša eiro vērtībā. Mainījusies karadarbība Ukrainā, lielgabalu vietā stājas FPV droni, krievi uzbrūk ukraiņiem uz sauszemes, kamēr Ukraina ar jūras droniem sakāvusi krievu Melnās jūras floti uz ūdens. Mainījies pat “Agendum” atbalstītāju organizēšanai izmantotā soctīkla nosaukums — “twitterkonvojs” tagad aģitē cilvēkus soctīklā “X” — un stipri mainījies sabiedrības vairākuma viedoklis pret agresorvalsts valodu, tomēr nemainās Latvijas iedzīvotāju tieksme braukt vairāk nekā pusotras promiles iespaidā.
Gada sākumā tika publicēta policijas statistika, kas parādīja: naudassodu regulāra pacelšana iepriek šējā desmitgadē un pat 14 dienu administratīvā aresta ieviešana nemazināja dzeršanu pie stūres, līdz 2022. gadā braukšana stiprā reibumā tika kriminalizēta, kas attiecīgi padara dzērumā stūrēto braucamo par nozieguma izdarīšanas rīku, kāds ar tiesas lēmumu var tikt konfiscēts un vēlāk atdots Ukrainas atbalstam. Tomēr arī pēc tam 2023. gada laikā pieķerto dzērājšoferu skaits ir pieaudzis, ja salīdzina ar laiku pirms šī nodarījuma kriminalizācijas. Gals tam nav redzams.
“Viņi zina, ka viņiem atņems tiesības un mašīnu, un viņi zina, ka viņu braucamais agri vai vēlu Ukrainā tiks iznīcināts, un viņi vienalga turpina žūpot pie stūres un braukt smagā reibumā. Situācija īstenībā pasliktinās,” Reinis Pozņaks ir drūmāks nekā jebkad.
Ritot trešajam pilnmēroga kara gadam, lielā mērā nomainījušies konvoja braucēji un brīvprātīgie, taču kārtība palikusi nemainīga: gan iedzīvotāju un firmu saziedotos, gan dzērājšoferiem atņemtos braucamrīkus saved Jaunmārupes pļavā pie Loka ceļa. Kādā brīdī pļava ieguvusi saliekamo žogu pēc tam, kad kaut kādi sertificēti nelieši bija aizstiepuši akumulatorus no tautas sagādātajām mašīnām. Šeit mašīnas, mikroautobusi, džipi, kravas auto un ātrās palīdzības pavada kādu laiku, kamēr tās tiek pārbaudītas, vajadzības gadījumā pieremontētas vai pārkrāsotas armijas olīvzaļajā krāsā, apgādātas ar jauniem dokumentiem un riepām. Pieredze iemācījusi, ka tikai pēc transportlīdzekļa pilnas sagatavošanas ceļam vajag doties uz CSDD pēc tranzītnumuriem — tie derīgi vien 30 dienas.
“Es tagad palīdzu sagatavot mašīnas izbraukšanai, bet pats vairs nedēļas nogalēs uz Ļvivu un atpakaļ nebraucu — sieva uzstādīja ultimātu,” stāsta pusmūža vīrs, ar kuru kopā aizpagājušogad “Neatkarīgā” mainīja riteni pirms Marijampoles bojāties sākušam “Nissanam”. Kustības dibinātājs apstiprina: “Ir ģimenes, kas šī brīvprātīgā darba stresa rezultātā izjukušas, bet vēl lielākā skaitā ir tādi pāri, kuri atraduši viens otru!”
Divarpus stundas paiet, kamēr visas mašīnas izlocījušās no pļavas un sastājas Loka ceļa malā: “Tas “kraislers” ir rekur “noracies” smilšu sanesumā, nāc palīgā viņu izstumt!” — “Kur ir atslēgas šitam “fordiņam”? Tajā atvilktnē starp 50 citām atslēgām nav!” — “Vajag trīs večus: jānovāc rezerves posmi žogam, jo citādi nevar izlocīties no stāvvietas ārā.” — “Kur ir kanna: šim vāģim “zupa” iekšā tik maz, ka pat līdz Jaunmārupes benzīntankam netiks…” — “Es nekustēšu, kamēr neuzlīmēšu “Agendum” uzrakstu uz tā “volviķa” durvīm.” — “Pases kopiju visi uztaisīja, ko atstāt muitā?” — “Tiem trim smagajiem vajadzēja jau pirms divām stundām būt ceļā, lai mēs viņus tikai Polijā panāktu!” — “Visi sanāk uz instruktāžu! Konvoja līdere šoreiz būs Laura. Viņa brauc pirmā, un viņu apdzīt nevajag ne pie kādiem apstākļiem. Mājās braucamie trīs busi brauc konvojā kā pēdējie un skatās, vai viss ir kārtībā. Kā vienmēr, Polijā pielejam pilnas bākas pēdējā benzīntankā pirms robežšķērsošanas. Tur arī Laura noturēs pēdējo instruktāžu, kā pareizi nokārtot dokumentus poļu un ukraiņu pusē. Jautājumi ir?” Lieki teikt, ka Laura ir tā, kura ar savu slaido stāvu un rozā matiem vismazāk izskatās pēc konvoja priekšnieces visu pārējo bārdaino, tetovēto, skūtgalvaino un kamuflāžu valkājošo veču vidū.
Tomēr brīdī, kad “Twitterkonvojs” beidzot izkustējies, tas kļūst apbrīnojami efektīvs un mērķtiecīgs. Stundas laikā tas tiek līdz Lietuvai, naktī uz sestdienu šķērsos Poliju ar tikai dažām degvielas liešanas un ēdamā iepirkšanas reizēm, tad ap pusdienlaiku būs izgājis robežkontroli un ieripos Ļvivā: situācija frontē šovasar ir tik saspringta, ka ukraiņu brīvprātīgajiem vairs nav īsta iespēja braukt uz robežu un stundām gaidīt pie tās, kamēr konvojs būs nokārtojis formalitātes. Borščs, apsveikumi, pateicības vārdi, video un dokumentu nodošana — trīs “mājas busi”, pilni ar tagad krācošiem nakts braucējiem, naktī atkal šķērsos Poliju, lai svētdien būtu Latvijā un lai visi brīvprātīgie, neko nezaudējot, pirmdien atkal būtu savos darbos.
“Šie abi “Volvo” ir dzērājšoferiem atņemti. Mēs tos savā brīvajā laikā pēc darba apmēram triju nedēļu laikā pārbūvējām par medicīniskās evakuācijas mašīnām: izņēmām aizmugurējos logus, to vietā iemetinājām bruņuplāksnes, aizmugurējā sēdekļa un bagāžnieka vietā iemontējām nestuves, bruņas uzlikām arī uz durvīm,” stāsta divi brīvprātīgie mehāniķi, kuri gatavo mašīnas, savukārt tās piegādā citi. “Šie konkrētie ievainoto evakuācijas auto paredzēti “Hospitāliešu” medicīniskajam bataljonam.” Tas izveidojies jau pirms 10 gadiem Pirmās kaujas par Doņeckas lidostu laikā, vēlāk pārgāja Ukrainas Brīvprātīgo Armijas sastāvā (to savukārt dibinājuši “Labējā Sektora” aktīvisti) un sastāv no brīvprātīgu lauka mediķu raiba kolektīva.
Latviešu paramediķis, kurš zināms tikai ar segvārdu “Dņipro Spoks” un dienē pavisam citā vienībā, apstiprina “Neatkarīgajai”, ka situācija ar ievainoto evakuāciju no frontes kļūst stabili sliktāka: “Es arī ceru kaut kad tikt pie šāda specializēta transporta, jo mums ar braucamajiem ir pavisam slikti. Ja agrāk mēs centāmies tikt pie džipiem vai busiņiem, tad tagad ņemam pretī visu, kas kust.” Paredzamais transportlīdzekļa dzīves ilgums frontē no vairākām nedēļām vai mēnešiem ir samazinājies līdz pāris dienām, ja vien uz mašīnas netiek uzlikta “REB” jeb “radioelektroniskās izlūkošanas pretierīce”, kura slāpē krievu izlūkdronu frekvences un neļauj mašīnu frontē izsekot no gaisa. Kas notiek pretējā gadījumā, visi ir redzējuši attēlos no frontes.
“Tēvs mūsu!
Lai būtu valstība, un spēks, un brīvības griba tava,
lai tikai nešautu pa mums.
Dod mums sekundes, šļirces un žņaugus,
hemostatiskos pārsējus, dekompresijas jostas,
pārsēju izsistai acij, “dīzeli”,
bruņuvesti vadītājiem-paramediķiem,
lai aizvestu veselus un dzīvus
visus tos, kas dzīvi un veseli.
Lai tā notiktu kā debesīs, tā arī virs zemes.
+ +
/ziņojuma beigas/”
Tāds Olenas Herasimjukas dzejolis, sarakstīts ukraiņu mūsdienu autoriem raksturīgajā stilā — ārkārtīgi koncentrēti, skaudri un reālistiski, kā Latvijā neraksta neviens — tagad ar roku pārrakstīts uz durvju bruņuplāksnes blakus vietai, kur uz nestuvēm atradīsies ievainotā cilvēka galva.
Tikmēr Reinis Pozņaks noslēdz: “Vissliktākā sajūta ir stūrēt uz Ukrainu refrižeratoru fūres, jo tu zini, ko tajās saldētavās cilvēki būs spiesti pārvadāt: līķus.”
