Kristīgais sludinātājs un brīvprātīgais Sergijs Meļjaņecs kopā ar sievu un bērniem no Baltkrievijas evakuējās pēc izolatorā pavadītajām 25 diennaktīm. “Kontekst.lv” stāsta par šo drosmīgo cilvēku, kurš līdz pēdējam gāja uz politiskām tiesas prāvām, lai atbalstītu tiesājamos un nodotu informāciju cilvēktiesību aizstāvjiem.
“Sākumā sieva mani mazliet nesaprata,” smaidot saka Sergijs. "Bet tad mēs apsēdāmies virtuvē, iedzērām tēju, es viņai izskaidroju savu nostāju, un viņa piekrita, ka tas, ko es daru, ir svarīgs un vajadzīgs darbs. Te atbilde slēpjas manā ticībā, manā pārliecībā, ka ir nepieciešams solidarizēties, atbalstīt, lūgt Dievu par tiem, kurus vajā varas iestādes."
Baltkrievijā Sergijs kļuva slavens ne tikai un ne tik daudz ar saviem sprediķiem, bet arī ar to, ka atkal un atkal apmeklēja politiskas tiesas prāvas un rakstīja par tām sociālajos tīklos. Diez vai kādam bija ilūzijas par to, kā viss šis stāsts beigsies. Gan pats Sergijs, gan viņa ģimene apzinājās savas nākotnes izredzes.
"Saprotams, ka visi bija ļoti nobijušies un noraizējušies un zemapziņā gatavojās tam, ka es neatgriezīšos mājās. Un, kad tas notika, manai sievai pat nebija nekādu jautājumu par to, kas ar mani bija noticis. Kad es neatgriezos mājās, viņai bija skaidrs, ka esmu arestēts.
Iepriekš Sergijs jau tika tiesāts par balti sarkanajām žalūzijām viņa mājas logos. 2021. gadā viņš skaidroja tiesnesim baltas un sarkanas krāsas simbolisko nozīmi kristietībā un Bībelē. Nekādi paskaidrojumi un dažādu kristīgo konfesiju pārstāvju liecības nepalīdzēja - Sergijs tika atzīts par vainīgu un sodīts. Dažus mēnešus vēlāk viņa brālim par tādu pašu krāsu aizkariem tika piespriestas 15 diennaktis izolatorā.
2024. gadā Sergijs tika aizturēts pēc žurnālista Igora Korneja tiesas prāvas - pie viņa pienāca vairāki cilvēki civildrēbēs un vietējais milicis un pieprasīja atbloķēt telefonu. Uz jautājumu par notiekošā likumību milicis atbildēja, ka viss ir pilnīgi likumīgi - bija skaidrs, ka tie nav vienkārši svešinieki, kas kaut ko prasa, bet gan specdienestu darbinieki. Sergijs atbloķēja telefonu, un viņi, ieraudzīdami tā saturu, pat neslēpa prieku par to, ka ir “noķēruši dedzīgu bčbšņiku” (tā viņi nicinoši dēvē pārmaiņu atbalstītājus Baltkrievijā - “kontekst.lv”).
"Man uzlika roku dzelžus, izveda no Minskas pilsētas tiesas ēkas caur aizmugurējām durvīm un iesēdināja automašīnā. Un to visu pavadīja draudi un solījumi, ka es ļoti nožēlošu savu rīcību."
Milicijas nodaļā Sergijam jau atklāti draudēja ar noslepkavošanu: “Tu nevari iedomāties, cik daudz līķu mēs iznesām no šī kabineta.” Pēc
Sergija teiktā, tā bija tikai fakta konstatācija, bez kaut kādām emocijām. Un tas to padarīja vēl biedējošāku.
"Un šis darbinieks mani visu laiku aizskāra. Es pusotru vai divas stundas stāvēju pie sienas, bet viņš nevarēja vienkārši paiet garām - ik reizi viņš man iesita pa kājām, lai es tās nolieku platāk. Bija arī tādi, kas izturējās vienaldzīgi, bet patiesībā tā bija tāda demonstratīva vienaldzība. Patiesībā viņi arī ienīst. Pēc tam šis vienaldzīgais puišelis mani piekāva. Kad es nevēlējos parakstīt protokolu, viņš mani vienkārši sita ar kāju - tas viņam ir normāli. Un bija arī brīdis, kad es pateicu paldies vienam virsniekam par viņa laipno attieksmi, taču viņš atbildēja, ka es viņu vienkārši nepazinu. Un tiešām tad es sapratu, ka es viņu nepazinu. Jo tas, ka viņš man nepieskārās pirmajā reizē, nenozīmēja, ka viņš man nepieskarsies arī otrreiz. Otrajā reizē viņš man jau konkrēti pieskārās."
Sākumā Sergijam piesprieda 13 diennaktis apcietinājumā. 2,30 x 6 metrus liela kamera bija paredzēta četriem cilvēkiem, bet tajā atradās 16 līdz 19 cilvēki. Tā ir īpaša - tā sauktā politiskā jeb “kontroles” kamera, kurā cilvēki tiek pakļauti īpaši smagiem apstākļiem. Gaisma nekad netiek izslēgta, nav matraču un gultas veļas, ieslodzītie nesaņem paciņas, cilvēkus nelaiž dušā vai pastaigās. Kamerā obligāti ievieto vienu vai vairākus bezpajumtniekus, kuri smird un kuriem ir utis vai blaktis.
Sergijs ļoti baidījās "noķert" blaktis, tāpēc gandrīz vienmēr gulēja otrā stāva kojā. Precīzāk sakot, viņš stāsta, ka naktīs nevis aizmiga, bet vienkārši atradās guļus stāvoklī. Pirmkārt, pastāvīgi ieslēgtā gaisma izjauc bioloģiskos ritmus un tik un tā neļauj gulēt, un, otrkārt, vairākas reizes naktī kameru apskatei paceļ koridora uzraugi un liek nostāties līnijā un saukt savus uzvārdus. Parasti naktī bija divas šādas pacelšanas, dažreiz trīs vai četras. Bet viens cietumuzraugs, kurš īpaši “mīlēja” šo kameru, reiz naktī sarīkoja sešas pārbaudes. Savukārt starpbrīžos starp šādām pārbaudēm gulēt neļāva guļvietas metāla siets, kas sāpīgi iegriezās ķermenī, kā arī aizmigt neļāva stress.
Starp citu, vīrieši katru dienu cīnījās ar blaktīm, jo tās tur bija vienmēr. Katrs rīts kamerā sākās ar visas grīdas slaucīšanu, meklējot kukaiņus, un tad visas dienas garumā viņi periodiski visu pārbaudīja.
Arī ar ēdienu bija ļoti grūti - stresa dēļ nebija ēstgribas, un pats ēdiens bija tik briesmīgas kvalitātes, ka Sergijs bieži vien nespēja to ēst. Turklāt personāls nemazgā traukus - to dara paši ieslodzītie.
"Mēs esam spiesti mazgāt traukus, likt tos kaudzītēs, un tad tos pašus traukus izdala. Skaidrs, ka, ja es mazgāju traukus un tos mazgā kāds netīrs bezpajumtnieks, tas ir pavisam savādāk. Kopumā, kad iznācu ārā, sieva teica, ka es izskatos tā, it kā būtu atgriezies no koncentrācijas nometnes - tik ļoti biju notievējis.”
“Dažreiz visai kamerai tika pavēlēts visu dienu stāvēt. Tikai no rīta kontrolieris paziņoja: “Jūs šodien stāvat.” Un tad jau bija jāstāv. Dienas laikā viņš ik pēc 15 minūtēm skatījās caur lodziņu, kā arī telpā bija divas videokameras, ar kuru palīdzību jebkurā brīdī varēja novērot ieslodzītos. Pēc šādas stāvēšanas man pietūka un sāpēja kājas.”
Uz smaga stresa un bezmiega fona ieslodzījuma laikā Sergijam sākās panikas lēkmes. Tās notika naktīs - Sergijs juta, ka viņam trūkst gaisa, sākās ļoti spēcīga trauksme.
"Es pieceļos, eju, kāpju pāri cilvēkiem, kas guļ uz grīdas, nostājos pie loga un vienkārši stāvu tur naktī. Caur spraugu ieplūst daudzmaz svaigs gaiss."
Problēmas ar miegu diemžēl saglabājās arī pēc izolatora. "Kad pēc Okrestina beidzot nonācu normālā gultā, es uz pāris stundām aizmigu, tad pamodos un nesapratu, kur es esmu, un mani atkal pārņēma panika. Man likās, ka esmu atkal kamerā, bet nesapratu, kāpēc tur ir tumšs."
Pēc 2021. gadā uzliktā soda par žalūzijām pret Meļjaņecu ģimeni tika uzsākta sociālā izmeklēšana - pārbaudīja bērnu dzīves apstākļus, veica tā saukto profilaktisko sarunu ar vienu no dēliem koledžā, kuras laikā viņam pastāstīja, ka baltsarkanbaltais karogs esot fašistisks. Psihologi pārbaudīja bērnus, un vecākiem bija jāiesniedz ārstu izziņas, ka viņi nav reģistrēti pie narkologa un psihiatra. Par laimi, nopietnu seku nebija, ģimene netika iekļauta nevienā reģistrā, un bērni turpināja dzīvot kopā ar vecākiem.
Kad Sergijs tika aizturēts 2024. gadā, viņš saprata, ka arī šoreiz vismaz tiks uzsākta sociālā izmeklēšana, un tāpēc ļoti uztraucās par sievu un bērniem. Kad pirmais administratīvais arests bija beidzies, bet viņu nepalaida un nolēma tiesāt vēlreiz, VDK virsnieks viņam pastāstīja, ka Meļjaņecu mājās notikusi kratīšana, viņa sievu Svetlanu ved uz nopratināšanu, un tieši Sergija klātbūtnē viņš piezvanīja savam kolēģim un lika sagatavot Svetlanu ievietošanai izolatorā. Tādējādi viņš vēlējās panākt, lai Sergijs parakstītu viņiem vajadzīgo dokumentu. Sergijs atteicās to darīt un pretī saņēma draudus, ka viņa sieva nonāks cietumā, bet bērni - bērnunamā.
"Līdz pat atbrīvošanai biju pārliecināts, ka arī mana sieva atrodas kaut kur Okrestinā. Tas bija nepanesami - visu laiku par to domāt un nezināt, kur ir tavi bērni un kas ar viņiem notiek."
Taču laimīgā kārtā Svetlana netika arestēta un ar bērniem palika brīvībā.
"Kad mani pēc otrās tiesas atveda Okrestinā, es atkal trāpīju tā maskētā virsnieka maiņā, kuram ļoti nepatīk “kontrolētie”. Viņi mūs visus atveda no milicijas un vispirms aizsūtīja pastāvēt pastaigu pagalmā - 7 x 7 metrus lielā betona kastē, kur caur restēm no augšas var redzēt debesis. Viņi mūs tur iestūma, un bija ļoti auksti, gandrīz zem nulles, un mēs tur nostāvējām pusotru stundu. Starp mums bija puisis, kuru aizveda tieši no mājām, tāpēc viņam nebija pat apavu, tikai čības. Mums nācās nostāties viņam apkārt, lai sasildītu.”
Pēc aukstuma sekoja vēl viena ņirgāšanās - kaila kratīšana:
"Pēc stāvēšanas pagalmā mūs ieveda iekšā, pārmeklēja un aizveda uz trešo stāvu. Pašu kratīšanu veica darbinieks, kurš ienīda politiskos, un viņš to izmantoja. Mani viņš izsauca vienu no pirmajiem, lika pilnībā izģērbties un veikt pietupienus. Un, kamēr es to darīju, viņš man arvien stāstīja, kāds es esmu slikts cilvēks un ko viņš ar mani izdarīs, un tas viss trīs stāvu lamuvārdu pavadībā. Es droši vien biju pietupies ap trīsdesmit reizēm.”
Ieslodzītos sodīja ne vien ar piespiedu stāvēšanu visas dienas garumā. Dažkārt viņiem uz visu dienu tika atņemtas karotes. "Dažreiz bija skaidrs, par ko tas ir, piemēram, kāds no ieslodzītajiem dienas laikā bija aizmidzis. Bet citreiz viņi vienkārši teica: “Šodien jums nebūs karošu.” Mēs zinājām, ka, ja kaut ko iebildīsim, viņi liks visai kamerai visu dienu stāvēt, pietupties vai arī pasauks kolēģus un mūs visus izvedīs gaitenī un sāks sist. Tomēr manā laikā Okrestinā cilvēki nekad netika sisti. Gadījās tikai tā, ka rīta līnijas laikā mums sita pa kājām, liekot nolikt tās platāk. Taču bieži vien cilvēkus atveda jau piekautus. Un sitienu pēdas ne vienmēr bija redzamas! Pēc manas otrās tiesas milicijā mani piekāva tā, ka nebija palikusi neviena pēda, taču man vairākas nedēļas pēc tam sāpēja ribas.”
Būdams uzticīgs kristietis, Sergijs ir pateicīgs Dievam par to, ka viņam izdevās palikt brīvībā vairāk nekā trīsarpus gadus pēc 2020. gada vēlēšanām. Sergijs stāsta, ka savu izvēli bija nožēlojis tikai vienu reizi - kad viņu aizturēja 2020. gada 10. augustā (lieta toreiz gan nenonāca līdz tiesai, jo drīz vien viņš saslima un no milicijas ar ātro palīdzību tika nogādāts slimnīcā).
"Es piezvanīju sievai, kad telefonā bija palikuši pēdējie uzlādes procenti, un teicu, ka nožēloju, ka nebiju viņu paklausījis: viņa bija pret to, ka es todien kopā ar brāļiem devos uz lūgšanu Minskas centrā. Tad es darīju to, ko uzskatīju par vajadzīgu gandrīz četrus gadus. Es apzinos, ka man draud briesmas, ja mani pieķertu likumsargi. Bet Dievs mani sargāja visus šos četrus gadus. Un es sapratu, ka tas, ka es nonācu Okrestinā, bija kaut kāds Dieva plāns. Un ir skaidrs, ka man šis plāns ne pārāk patika. Es negribēju tur palikt. Un es lūdzu Dievu, lūdzu Dievu kaut kādā brīnumainā veidā evakuēt mani no šīm šausmām, kurās es biju nonācis. Taču es atcerējos, kā Jēzus lūdzās Ģetzemanes dārzā: “Dievs, lai šis biķeris iet man secen, tomēr ne kā es vēlos, bet kā Tu!”
Man bija šausmīgi grūti lasīt šo Jēzus lūgšanu, jo ļoti gribējās teikt: “Kungs, izpildi manu gribu, izpildi manu vēlēšanos.” Es nevēlos šeit atrasties, es vēlos, lai tu kaut kādā brīnumainā veidā mani no šejienes izglābtu, evakuētu, izvestu mani ārā. Un, protams, kad es to saku tagad, elpojot svaigu gaisu, man tas viss šķiet daudz vieglāk, bet, kad tu sēdi kamerā, īpaši pēc VDK virsnieka veiktās nopratināšanas, kad viņš ir iezīmējis tavu nākotni desmit gadus uz priekšu, tas ir vienkārši... Jūs nevarat iedomāties, cik tas bija grūti."
Reiz Sergijam izdevās noorganizēt Bībeles lappuses nogādāšanu kamerā. Saprotamu iemeslu dēļ viņš atsakās pateikt, kā tieši tas tika izdarīts, taču piebilst, ka šajā lapā cita starpā bija rakstīts: “Viņš sūtīja maniem ienaidniekiem līdzjūtību pret mani.” Sergijs nolēma, ka tieši par to viņam ir jālūdz - lai viņa ienaidnieki būtu pret viņu līdzjūtīgi.
Patiesībā tādus cilvēkus kā viņš pēc 24 stundām nevis atbrīvo, bet gan ierosina krimināllietu un nosūta uz izmeklēšanas izolatoru. Tomēr Sergiju atbrīvoja. Viņš līdz pēdējam neticēja un domāja, ka tagad viņš dosies uz jaunu tiesu, bet nē, viņš patiešām tika atbrīvots. Bet cik ilgi šī brīvība ilgs, ir liels jautājums.
"Es nespēju noticēt, ka esmu brīvs! Es jau grasījos skriet uz sabiedrisko transportu, bet autostāvvietā ieraudzīju pazīstamu automašīnu. Es līdz tai aizskrēju: viss, laižam.”
Par to, kā tieši viņa ģimene evakuējās un kur viņi atrodas pašlaik, Sergijs nestāsta. Taču saka, ka viņš un viņa ģimene plāno pārcelties uz Poliju. Pirmajam posmam viņiem ir nepieciešama nauda, un “Bysol” palīdzības fonds ir izsludinājis līdzekļu vākšanu, lai palīdzētu šai daudzbērnu ģimenei. Ja viņiem neizdosies ātri atrast mājokli, Sergijs saka, ka vasarā viņi ir gatavi dzīvot teltīs, bet līdz aukstajam laikam viņiem noteikti būs jāatrod kāda māja.
“Es ceru, ka, ja Kungs mūs izglāba no šīs situācijas, viņš mums palīdzēs arī ar pārējo,” viņš piebilst.
