Šobrīd Eiropas pilsētās ir vērojama paaugstināta interese par urbāno lauksaimniecību. Pameklējot “Google”, var atrast ļoti daudz publikāciju par šo tēmu.
Lai gan pati šī tendence nav nekas jauns, pagātnē tā bieži asociējās ar krīžu un pārtikas deficīta periodiem, piemēram, abiem pasaules kariem. 2007. gada finanšu krīze arī veicināja plašāku urbānās lauksaimniecības metožu ieviešanu, taču īsta mazdārziņu ažiotāža sākās Covid-19 pandēmijas kontekstā un saistībā ar Krievijas kara Ukrainā izraisīto energoresursu cenu lēcienu.
Urbānajai lauksaimniecībai var būt ļoti dažādas izpausmes - no skolu, piemājas un komunālajiem dārziem līdz mazdārziņiem uz jumtiem, vertikālām plantācijām un siltumnīcu dobēm.
Pastāv viedoklis, ka laukos cilvēki audzē augļus un dārzeņus profesionāli un komerciāliem mērķiem, savukārt pilsētās ar to nodarbojas amatieri un mazdārziņš - tas ir pensionāru hobijs un brīva laika pavadīšanas veids. Patiesībā tā nemaz nav. Katrā ziņā ES mudina pilsētu vadītājus savā teritorijā attīstīt lauksaimniecību tieši masu patēriņam un pārdošanai vietējos tirgos.
Eiropas Parlamenta analītiskajā ziņojumā tiek uzsvērts, ka urbānā lauksaimniecība ir nozīmīgs vides, sociālo un veselības aizsardzības ieguvumu, kā arī ekonomiskās attīstības iespēju avots. Katrs šāds ieguvums ir sīki aprakstīts zinātniskajā literatūrā. Galvenie ieguvumi ir šādi: nodarbinātības veicināšana un mazo agrouzņēmēju attīstība; veselības aizsardzības un izglītības uzlabošana; sociālā integrācija, iesaistot sociālās atstumtības riskam pakļautos, piemēram, migrantus. Ar urbāno lauksaimniecību saistītie ieguvumi videi rodas bioloģiskās daudzveidības palielināšanās, gaisa kvalitātes uzlabošanas un plūdu riska samazināšanas dēļ.
Tajā pašā laikā urbānā lauksaimniecība saskaras ar vairākām problēmām, piemēram, vietas trūkumu, šķēršļiem sadarbībai ar tradicionālajiem lauksaimniekiem, uzņēmējdarbības prasmju trūkumu "pilsētu lauksaimnieku" vidū, finansējuma trūkumu, industriālās darbības radītiem piesārņojuma avotiem, augsnes piesārņojumu utt.
Izskatīsim sīkāk pilsētu mazdārziņu priekšrocības un trūkumus.
Priekšrocības
1. Pārtikas drošība. Urbānā lauksaimniecība palīdz uzlabot svaigas pārtikas piegādes, īpaši iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, kuriem bieži vien ir ierobežota piekļuve veselīgiem pārtikas produktiem. Audzējot pārtikas produktus lokāli, tiek samazināta atkarība no pārtikas pārvadāšanas lielos attālumos, kas var dārgi maksāt, prasīt daudz energoresursu un kaitēt apkārtējai videi.
2. Ekonomiskie ieguvumi. Urbānā lauksaimniecība veicina jaunu darba vietu izveidi un ienākumu gūšanu. Tā var radīt iespējas uzņēmējdarbībai un mazā biznesa attīstībai, īpaši tiem cilvēkiem, kuri saskaras ar šķēršļiem ceļā uz tradicionālo nodarbinātību (migranti, pensionāri, invalīdi, jaunas māmiņas). Šis modelis jo īpaši veiksmīgi darbojas tur, kur pašvaldību iestādes atbalsta sadarbību starp pilsētu lauksaimniekiem un tirgotājiem (tirgiem, veikaliem, restorāniem), kā arī ievieš nodokļu atvieglojumus mazajiem uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar agrārās produkcijas ražošanu pilsētās.
3. Sociālās saiknes. Urbānā lauksaimniecība palīdz stiprināt sociālās saiknes un veicina sabiedrības saliedētību. Piemēram, komunālie dārzi sniedz iedzīvotājiem telpu kopīgai izmantošanai un darbam pie kopīga projekta. Regulārs darbs pilsētu mazdārziņos veicina sociāli neaizsargātu iedzīvotāju grupu (migranti, pensionāri, invalīdi) iekļaušanos sabiedrībā. Turklāt tā var radīt apstākļus pieredzes apmaiņai starp dažādu paaudžu un kultūru pārstāvjiem.
4. Ieguvumi videi. Veicinot pārtikas ražošanu vietējā līmeni, urbānā lauksaimniecība samazina oglekļa dioksīda pēdas, kas saistītas ar produktu transportēšanu lielos attālumos. Turklāt koku un zaļumu audzēšana uzlabo gaisa un augsnes kvalitāti un vairo bioloģisko dažādību pilsētu apkaimēs.
Trūkumi
1. Ierobežotas platības. Pilsētu teritorijas bieži vien ir blīvi apdzīvotas, tāpēc ar lauksaimniecību saistītai darbībai atlicis maz vietas. Urbānajai lauksaimniecībai piemērotas zemes atrašana var būt būtisks šķērslis, jo īpaši zemu ienākumu apkaimēs, kur zemes īpašumtiesības var būt ierobežotas un katrs kvadrātmetrs tiek uzskatīts par potenciālu vietu autostāvvietai vai būvlaukumam.
2. Augsnes piesārņojums. Pilsētu augsnes var būt piesārņotas ar dažādām vielām, tostarp smagajiem metāliem, pesticīdiem un rūpnieciskajām ķimikālijām. Piemaisījumu klātbūtne augsnē var apdraudēt gan lauksaimnieku, gan patērētāju veselību. Pirms zemes piešķiršanas apstrādei pilsētai ir obligāti jāpārbauda augsne un jāveic pasākumi piesārņoto teritoriju atjaunošanai, kas palielina izmaksas.
3. Ierobežota piekļuve resursiem. Urbānā lauksaimniecība prasa daudz resursu, tajā skaitā ūdeni, sēklas, mēslojumus, iekārtas un elektrību (tajā skaitā drošībai). Daudzviet pilsētās vērojams ūdens deficīts, kā arī var būt ierobežota piekļuve sēklām un resursiem, kas automātiski samazina ražīgumu un audzējamās agroprodukcijas kvalitāti.
4. Birokrātija. Urbānā lauksaimniecība var atdurties arī pret likumdošanas šķēršļiem, tostarp zemju zonējumu noteicošiem likumiem, veselības aizsardzības un pārtikas drošības prasībām. Šie normatīvie akti varētu ierobežot kultūraugu un dzīvnieku šķirnes, kuras atļauts audzēt pilsētu teritorijās, kā arī radīt papildu izmaksas lauksaimniekiem.
Pilsētu lauksaimniecība mūsdienu urbānajā teorijā tiek uzskatīta par svarīgu "viedās pilsētas" sastāvdaļu. Tā būtībā pārdefinē pārtikas ražošanas modeli, apkarojot stereotipu, ka tikai laukos var audzēt kartupeļus un vistas. Urbānā lauksaimniecība ir ne vien mazdārziņi pilsētās, bet arī komunālie dārzi, mazdārziņi uz jumtiem, kontrolēta bioloģiskā lauksaimniecība siltumnīcās un futūristiskas vertikālās fermas.
Saskaņā ar ANO datiem, urbānā lauksaimniecība palīdz pilsētu ilgtspējīgai attīstībai, t. i., uzlabo to spēju pretoties dažādiem apdraudējumiem (klimatiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem). Piemēram, komunālie dārzi kļūst par kopīgo telpu, kur kaimiņi apvieno spēkus, lai audzētu svaigu produkciju, kas vienlaikus veicina gan atbildību, gan piederības sajūtu savai apkaimei (mājai, pagalmam). Mazdārziņi uz jumtiem ne vien optimizē nepietiekami izmantotas pilsētas telpas, bet arī darbojas kā zaļās oāzes. Resursu efektīva lietošana ļauj siltumnīcās radīt optimālus audzēšanas apstākļus, nodrošinot vietējo augļu un dārzeņu piegādi visu gadu. Vertikālās lauksaimniecības koncepcija ne vien ļauj maksimāli izmantot telpu, bet arī ievērojami samazina emisijas, kas saistītas ar pārtikas transportēšanu lielos attālumos. Šī pāreja uz lokālu, viedu pilsētu lauksaimniecību ne vien sniedz pārtikas drošību, bet tai ir arī būtiska nozīme tradicionālās lauksaimniecības prakses ietekmes uz vidi mazināšanā.
Urbānā lauksaimniecība prasa īpašas zināšanas gan no pilsētplānotājiem, gan lauksaimniekiem. Piemēram, mazdārziņiem jāatrodas tuvāk pilsētas centram, jābūt labi sasniedzamiem ar transportu, kā arī tajos jānodrošina ielu apgaismojums un piekļuve inženierkomunikācijām.
Liela nozīme ir pareizo augu šķirņu izvēlei, jo jāņem vērā dažādi faktori, piemēram, stādījumu blīvums, augšanas ilgums, raža, ūdens un saules gaismas prasības. Pilsētu vide šajā ziņā ļoti atšķiras no lauku vides, un pilsētplānotājiem ir jāņem vērā daudzi faktori.
Eiropas līmenī urbānā lauksaimniecība joprojām tiek regulēta diezgan sadrumstaloti. Lai gan Brisele jau sen ir izstrādājusi kopējo lauksaimniecības politiku tradicionālajiem lauksaimniekiem un Eiropas Zaļais kurss nosaka vides prioritātes, tomēr pilsētu augkopības jautājumi paliek ārpus ierastās birokrātiskās pieejas. Pēc ekspertu domām, pēc 2024. gada jūnija vēlēšanām jaunajai Eiropas Komisijai būs jāizstrādā mehānisms, lai iekļautu "zaļo urbānismu" kopējā lauksaimniecības politikā, paredzot atbalsta mehānismus un projektu īstenošanas kontroli.
Nesen publicētajā Eiropas Komisijas informatīvajā biļetenā ir uzsvērta agrovides nozīme urbānās lauksaimniecības veicināšanā. Tajā minēta vajadzība pēc koordinētiem centieniem, lai izmantotu pētījumu rezultātus un integrētu tos politikā un praksē. Pēdējos gados urbānā lauksaimniecība ir saņēmusi zināmu ES atbalstu pētniecībai un inovācijām, izmantojot tādas programmas kā "Horizon Europe".
Eiropas pilsētu dārzkopības celmlauzis ir Parīze, kur iedzīvotāju līdzdalību un pilsētas apzaļumošanas veicināšanu īsteno vairākas iniciatīvas: pārtikas programmas, kuru mērķis ir iepazīstināt parīziešus ar vietējiem produktiem, komunālo dārzu un izglītojošu saimniecību izveide, tostarp municipālā saimniecība “Ferme de Paris”, apzaļumošanas atļaujas un “Breuil” dārzkopības skola, kas sagatavo topošos pilsētas lauksaimniekus utt. Iespējams, nozīmīgākā pilsētas iestāžu iniciatīva ir programma “Parisculteurs”, kas ir atbalsta dienests topošajiem pilsētas lauksaimniekiem. Šis rīku kopums palīdz Francijas galvaspilsētas iedzīvotājiem orientēties agrosaimniecību izveides tehniskajos un normatīvajos aspektos, sākot no idejas un līdz tās īstenošanai. 2021. gadā pēc “Parisculteurs” panākumiem pilsētas iestādes uzsāka jaunu projektu “Paris Sème” ("Parīze sēj"), atlasot pirmos 17 urbānās lauksaimniecības projektus pilsētā un tās apkārtnē.
Šo iniciatīvu rezultātā šobrīd Parīzē ir jau vairāk nekā 220 urbānās lauksaimniecības projektu, no kuriem vairāk nekā 70 ir atbalstīti publiskos konkursos. Sešu gadu laikā Parīze ir trīskāršojusi pilsētas lauksaimniecībai atvēlēto platību, kas tagad sasniedz 30 hektārus.
Milānā, pamatojoties uz 2015. gadā parakstīto Milānas paktu par pilsētas pārtikas politiku, tika uzsākts projekts “OpenAgri”, kura mērķis ir veicināt inovatīvu pilsētu pārtikas uzņēmumu izveidi, zaļo transportu un dažādas prasmes, lai samazinātu lauksaimniecības ietekmi uz vidi.
Programmas ietvaros Itālijas galvaspilsētā ir izveidots "Atvērto inovāciju centrs lauksaimniecībā", kas aizņem 30 hektārus lielu teritoriju pilsētā un tās apkārtnē. Tā būtībā ir pašvaldībai piederoša "dzīva laboratorija", kas paredzēta uzņēmējdarbības, sociālo un tehnoloģisko inovāciju veicināšanai. Pievēršot lielu uzmanību integrācijai, centrs ir atbalstījis 18 vietējo projektu izveidi, tostarp jaunas alus šķirnes ("no pilsētas saimniecības līdz pintai") izstrādi.
“OpenAgri” apvieno vairākus pārtikas politikas eksperimentus: jaunuzņēmumus un apmācības, tostarp publiskā un privātā sektora partnerības, jaunu pārtikas ražošanas rīku un tehnoloģiju, tostarp ūdens otrreizējās pārstrādes, izmēģināšanu, iniciatīvas trūcīgu iedzīvotāju atbalstam un inovatīvus lauksaimniecības un pilsētu ražošanas ķēdes pārvaldības mehānismus. Centrs aktīvi sadarbojas ar vietējām universitātēm, pētniecības centriem, iedzīvotāju un tirgotāju apvienībām.
Arī Beļģijas galvaspilsēta Brisele nopietni pievēršas frāzei "no zemnieka līdz galdam", atbalstot vietējās pilsētas un lauku saimniecības, lai samazinātu pārtikas atkritumu daudzumu. Kā vēsta lauksaimniecības blogs “Agritecture”, ir palielinājies iedzīvotāju pieprasījums pēc bioloģiskās un vietējās produkcijas, kā rezultātā tika izstrādāta politika, kas aicina samazināt atkritumu daudzumu par 30 procentiem.
Briseles galvaspilsētas reģions jau vairākus gadus finansiāli un informatīvi atbalsta urbāno lauksaimniecību. Tā rezultātā no 2016. līdz 2020. gadam vien ražotāju skaits ir divkāršojies no 20 (vairāk nekā 5 hektāri) līdz 42 (vairāk nekā 16 hektāri), no kuriem 32 ir atklāta tipa saimniecības. Ir 24 dārzkopji, divi zāļu tēju ražotāji, divi aitkopji, divi garšaugu ražotāji, viens apiņu ražotājs, viens augļu ražotājs, kā arī desmit hidroponiskās saimniecības - uz dziļplūsmu tehnoloģiju balstītas mājas agrosaimniecības, kurās augu saknes pastāvīgi atrodas ar gaisu piesātinātā ūdenī.
Beļģijas rietumu daļā pašlaik notiek eksperimentāla pilsētvides attīstība. Pēc Flandrijas Lauksaimniecības un dārzkopības pētniecības
institūta pasūtījuma uzņēmumu konsorcijs (“Inagro” un “REO Veiling”, arhitektu birojs META (Beļģija) un “vanBergenKolpaArchitecten” (Nīderlande)) uz loģistikas ēkas jumta ir uzbūvējuši Eiropā lielāko siltumnīcu, kas paredzēta pārtikas ražošanai pilsētā. Par parasto divas reizes augstāka siltumnīca ir paredzēta augu audzēšanai pēc inovatīvās vertikālās metodes. No ārpuses tā atgādina caurspīdīgu trapecveida konstrukciju no stikla un tērauda: lietus ūdens, kas notek no jumta, uzkrājas īpašās tvertnēs pie pamatnes un pēc tam tiek izmantots sējumu apūdeņošanai. Ja eksperimentālās siltumnīcas modelis izrādīsies efektīvs, plānots, ka šādas siltumnīcas tiks būvētas arī citviet.
Speciālisti atzīst, ka urbānā lauksaimniecība nekad neaizstās tradicionālo. Tiek lēsts, ka labākajā gadījumā pilsētu lauksaimniecība varētu pabarot 10 % pasaules pilsētu, bet ne vairāk. Tomēr tas ir svarīgs cilvēku darbības segments, kaut vai tāpēc vien, lai veicinātu pārtikušās Z paaudzes informētību par to, kur un kā aug puravi.
