Aleksejs Šiškins, žurnālists un novadpētnieks no Sanktpēterburgas, pēc kara sākuma Ukrainā bija spiests aizbraukt no Krievijas. Viņš pārcēlās uz Igauniju. “Kontekst.lv” sarunājas ar Alekseju par to, kas ir mainījies Krievijas neatkarīgo izdevumu darbā un ko šodien nozīmē būt krievu žurnālistam trimdā.
Ar ko jūs nodarbojāties Krievijā un kā nokļuvāt Igaunijā?
Es jau daudzus gadus sadarbojos ar Pēterburgas neatkarīgo interneta avīzi “Bumaga”, kur vadu projektu “Pēterburgas namu un to iemītnieku pārsteidzošie stāsti”. Kad sākās pilna mēroga iebrukums Ukrainā, “Bumaga” Krievijā tika nobloķēta par “diskreditāciju” un “viltus ziņām par Krievijas armiju”. Pēc tam vairākums izdevuma darbinieku bija spiesti aizbraukt no Pēterburgas. Arī es nolēmu doties prom.
Man nebija plāna pārcelties tieši uz Igauniju. Vienkārši tobrīd tā bija tuvākā, pieejamākā atvērtā Šengenas robeža, turklāt spēkā vēl bija ar koronavīrusu saistītie ierobežojumi. Tāpēc izvēlējāmies Igauniju, nevis, piemēram, Somiju. Turklāt Tallinā dzīvo mans labais draugs Josefs Kacs [Igaunijā pazīstams novadpētnieks un gids. - red. piezīme], pie kura varēja padzīvot dažas nedēļas.
Toreiz mans plāns bija atbraukt, nedaudz apjēgt, kas vispār notiek, un tad plānot tālāku emigrāciju. Taču sanāca tā, ka aptuveni pēc mēneša es saņēmu piedāvājumu no uzņēmuma “Äripäev”, kas pārstāv “Bonnier Business Press” Igaunijā, un, pateicoties tam, man izdevās palikt šeit.
Cik viegli bija atrast darbu Krievijas žurnālistam, kurš ieradās Igaunijā uzreiz pēc tam, kad Krievija uzsāka karu?
Vienā no Josefa ekskursijām mēs iepazināmies ar zinātnieci no Tartu universitātes, kura arī kādreiz bija pārcēlusies uz Igauniju no Sanktpēterburgas. Viņa man ieteica, ar ko sazināties. Atsaucās Poļina Volkova, "Delovije Vedomosti" redaktore. Tas ir vietējais biznesa laikraksts krievu valodā, kas ir daļa no “Äripäev”. Mēs ar viņu aprunājāmies, es izpildīju pārbaudes uzdevumu. Mēs viens otram iepatikāmies, un Poļina uzaicināja mani strādāt. Proti, es atnācu pilnīgi avantūristiski no ielas, bet mēs viens otru savaldzinājām un kopš tā laika strādājam kopā.
Pašlaik Krievijas pilsoņiem ne visai labprāt izsniedz uzturēšanās atļaujas Igaunijā. Vai jums ar to bija grūtības?
Būtībā vienīgā profesija, kas ļauj Krievijas pilsoņiem legalizēties Igaunijā tieši kā algotiem darbiniekiem, ir žurnālista profesija. Tie Krievijas žurnālisti, kuriem ir Igaunijas Ārlietu ministrijas akreditācija, var pieteikties uzturēšanās atļaujas saņemšanai uz vispārējiem pamatiem. Visas pārējās prasības ir tādas pašas - jāiekļaujas kvotā, jāatbilst algas prasībām un jābūt arī vietējam darba devējam, kas ir gatavs uzņemties visu birokrātisko formalitāšu kārtošanu. Pateicoties šim izņēmumam sankciju likumdošanā, man un vēl vairākiem desmitiem manu kolēģu no citiem izdevumiem ir izdevies šeit “nostiprināties”, par ko es personīgi esmu ārkārtīgi priecīgs.
Kā jums vispār patīk dzīvot Igaunijā? Jums tā ir jauna telpa?
Es neteiktu, ka tā ir principiāli jauna. Pirmo reizi es apmeklēju Igauniju 2009. gadā un pēc tam droši vien vēl kādas trīsdesmit vai četrdesmit reizes. Es diezgan labi pazīstu Tallinu, esmu bijis Hāpsalu, Tartu un Narvā, kopumā pavadot šeit laikam vairākus mēnešus.
Man Igaunija vienmēr ir bijusi viena no simpātiskākajām valstīm. Tiesa, kad pārcēlos uz šejieni, biju pārliecināts, ka nevarēšu šeit palikt sarežģītās legalizācijas procedūras dēļ. Toreiz spēkā vēl nebija oficiāli aizliegumi Krievijas pilsoņiem, taču emocionāli jau bija skaidrs, ka tas, maigi izsakoties, nav viegli. Es apsvēru iespēju pārcelties uz tādām krievu vidū populārām trešajām valstīm kā Turcija un Gruzija, tāpēc pat nedomāju, ka manas zināšanas par Igauniju varētu būt pieprasītas tieši tagad.
Patiesībā es jau daudzus gadus esmu diezgan cieši saistīts ar somugru kultūru. Viena no manām specializācijām ir somu "zelta laikmeta" māksla, somu jūgendstils 20. gadsimta sākumā. Arī somugru kultūras pazīšana nedaudz palīdzēja man pielāgoties. Vispār Igaunija man bija pazīstama un tuva telpa. Kopumā, lai gan es negaidīju, ka man izdosies šeit palikt, tomēr man tas izdevās un es šeit dzīvoju jau vairāk nekā divus gadus.
Kāda pret jūsu lēmumu ir bijusi attieksme no jūsu tuvinieku puses Krievijā?
Krievijā palika mani vecāki. Mēs ar viņiem atklāti runājam par notiekošo, un viņi mani pilnībā atbalsta.
Kā jums ir ar valodu?
Protams, es mācos valodu. Es jau pabeidzu intensīvo ekspreskursu un šobrīd apmeklēju ilgākus kursus. Droši vien man ir pilnvērtīgs А1 līmenis, un es varētu nokārtot arī А2 eksāmenu, taču man vēl pietrūkst zināšanu. Sadzīves vajadzībām manas zināšanas ir pietiekamas, bet lietišķai saziņai - drīzāk nē, jo stādīties priekšā un uzdot savus jautājumus es varu, taču saprast atbildi - diemžēl vēl nē.
Tomēr man ir mazliet vieglāk nekā daudziem citiem, kas ir pārcēlušies uz šejieni, jo apmēram tajā pašā А1, А2 līmenī es protu somu valodu. Kad tikko atbraucām uz Igauniju, saprast, kas ir “kana” (vista), “muna” (ola), “kala” (zivs), nebija liela problēma. Un vismaz lielveikalā es varēju orientēties labāk nekā vidējais jaunatbraucējs Igaunijā.
Un kā tagad ir - būt krievvalodīgam žurnālistam Igaunijā?
Ļoti labi un komfortabli. Man ir interesanti strādāt ar vietējām tēmām. Lielu daļu savas dzīves esmu pavadījis Sanktpēterburgā, strādājot vietējā žurnālistikā, un Igaunijā šī pieredze ir izrādījusies ļoti noderīga. Šeit tirgus ir mazāks nekā Sanktpēterburgā un ir ļoti liels sociālo sakaru un paziņu blīvums. Ir ļoti viegli sazināties gandrīz ar jebkuru, un bieži vien daudzi stāsti ir savstarpēji saistīti. Gan biznesā, gan politikā ir ļoti piesātinātas attiecības. Un tas mani personīgi interesē gan mūsdienu, gan vēsturiskajā kontekstā, par ko arī rakstu.
Runājot par to, kādas bažas ir krievvalodīgajam žurnālistam Igaunijā, tās, iespējams, ir apmēram tādas pašas kā jebkuram krievvalodīgajam žurnālistam trimdā. Tās ir ekonomiska rakstura raizes - vai mēs varēsim šeit noturēties, vai tiks saglabātas mūsu darba vietas utt.
Es neteiktu, ka pastāv kādas problēmas, vēl jo mazāk - krievvalodīgo žurnālistu stigmatizācija. Gluži otrādi, ir ļoti interesanti pirmo reizi strādāt gandrīz pilnīgas vārda brīvības apstākļos. Man tā ir jauna un neparasta pieredze.
Vai karš Ukrainā ir viena no jūsu tēmām?
Es diezgan daudz rakstu par karu Ukrainā, jo īpaši par tā sekām kultūras mantojumam. Šajā tēmā es sadarbojos ar kanālu "Current Time". No tēmām, kas man patīk un kas sasaucas ar jautājumiem, kuri mani satrauc, izcelšu tēmu par Krievijas iebrukuma Ukrainā sekām. Mūsu sadarbība ar raidījumu "Current Time" aizsākās, kad es sāku intervēt aktīvistus no Mariupoles, kuri bija spiesti pamest pilsētu un kuri iepriekš bija iesaistījušies seno durvju restaurācijā. Tagad viņi, protams, neko tādu vairs nevar darīt, lielu daļu viņu pūliņu ir iznīcinājusi Krievijas armija. Tagad viņi vienlaikus nodarbojas ar arhitektūrai tuvām aktivitātēm citās Ukrainas pilsētās un vāc līdzekļus Ukrainas BS vajadzībām.
Es runāju par Ukrainas avangardu, konstruktīvismu, futūristu piemiņas vietām Ukrainā un to, kā tās ietekmēja Krievijas iebrukums. Es rakstīju par ukraiņu avangarda izstādēm Eiropā 2010. un 2020. gados un par jauno kontekstu, kādā to ielika pašreizējā militārā realitāte. Un, protams, es piedalos dažos projektos ar naudu, ziedoju.
Vai turpināt sadarboties ar “Bumagu”?
Jā, trīs virzienos. Pirmkārt, es turpinu savu projektu “Pēterburgas namu un to iemītnieku pārsteidzošie stāsti”. Šis ir iknedēļas e-pasta biļetens, kurš aizsākās 2018. gadā un kurā reizi nedēļā stāstu par kādu Sanktpēterburgas ēku - kas tajā dzīvoja, kas tajā notika, kas tajā ir interesants no arhitektūras viedokļa. Taču galvenokārt cenšos pievērsties sociālajai, sadzīves vēsturei. Kopš 2018. gada esam uzrakstījuši jau vairāk nekā trīssimt biļetenu par Sanktpēterburgas namiem, un tagad šī sadarbība turpinās.
Es sadarbojos arī ar jaunu mediju, ko ir izveidojusi "Bumaga" komanda. Tā nosaukums ir "Paper Kartuli". Tas ir medijs par Gruziju un Tbilisi, un tajā es reizi nedēļā rakstu arī novadpētniecības sleju, sacerot īsu tekstu par dažām interesantām vietām Gruzijā. Es tur esmu dzīvojis diezgan ilgu laiku un joprojām vismaz reizi gadā apmeklēju Gruziju.
Un, visbeidzot, dažkārt mani teksti tiek publicēti arī pašā "Bumaga", tie galvenokārt ir veltīti vēsturei. Taču, kā man šķiet, mūsdienās par vēsturi vispār nav iespējams runāt atrauti no tagadnes. Tā vai citādi tā iekļaujas mūsdienu kontekstā, kontekstā ar karu Ukrainā, pilsoniskās sabiedrības apspiešanu Krievijā, pilsētbūvniecības aizsardzības programmu u. tml.
Kā ir mainījies “Bumaga” darbs kopš kara sākuma?
Liela daļa redakcijas komandas, protams, ir atstājusi Krieviju. Daļa palika Sanktpēterburgā, bet daļa tagad ir Tbilisi, daļa - Eiropā.
Krievijas žurnālisti jau ir uzkrājuši diezgan lielu šāda veida pieredzi, 2024. gadā mums ir neatkarīgajiem medijiem tipiska situācija. Un es ļoti apbrīnoju kolēģus, kuri spēj darīt šo darbu, vēl būdami Krievijā. Viņi pakļauj sevi lielām briesmām, bet joprojām veido lieliskus materiālus. Un es, protams, ļoti priecājos, ka mēs turpinām savu darbu.
Pēterburgas aprindās jūs esat labi pazīstams kā novadpētnieks. Vai Tallinā jums izdodas realizēt savu interesi par novadpētniecību un arhitektūru?
Gandrīz tūlīt pēc tam, kas es atbraucu iz Igauniju un uzsāku darbu “Äripäev”, man radās vēlme parādīt vēl kaut kādas manas kompetences novadpētniecībā. Un 2022. gadā es savācu savu pirmo materiālu. Tas lielā mērā bija saistīts ar mūsdienu dienaskārtību. Tas bija stāsts par to, kā pēc boļševiku apvērsuma Krievijā 1917. gada oktobrī, kad Igaunija pasludināja neatkarību, atsevišķi uzņēmumi un cilvēki, kas uzsāka uzņēmējdarbību, pārcēlās no Sanktpēterburgas uz Igauniju un sāka šeit visu no nulles. Un par to, kādas pēdas šie cilvēki atstāja Tallinā.
Tas bija mans pirmais novadpētnieciskais darbs par Igauniju, un tas bija veiksmīgs. Kolēģi man ieteica turpināt iesākto, un kopš tā laika esmu uzrakstījis aptuveni divdesmit tekstu par novadpētniecības tēmām. Laikrakstā mums pat ir projekts ar vēsturiskiem tekstiem, un es zinu, ka daži mūsu abonenti tos ļoti gaida. Es galvenokārt stāstu par pirmās Igaunijas Republikas laikiem, 20. un 30. gadiem, par saimnieciskajām reālijām, uzņēmējiem, attiecībām ar toreizējo Padomju Krieviju. Par ievērojamiem nekustamā īpašuma objektiem, kas saglabājušies no tā laika, par to iedzīvotājiem un īpašniekiem. Un, protams, par to, kā tas viss ir saistīts ar šodienas Igaunijas dzīvi.
Manuprāt, tas viss ir diezgan vērtīgi, jo ļauj krievvalodīgajiem lasītājiem iedziļināties Igaunijas vēstures kontekstā. Ja paskatāmies uz Igaunijas medijiem, tad novadpētniecība tur ieņem diezgan nozīmīgu nišu. Kopumā Igaunijas vēstures pētniecība šajā valstī ir ārkārtīgi populāra. Tiek publicētas daudzas grāmatas un raksti, un ir desmitiem “Facebook” grupu, kas veltītas vēsturei.
Tomēr liela daļa šo materiālu joprojām nav tulkoti krievu valodā. Un vēl retāk tiek radīti unikāli materiāli krievu valodā. Varbūt ir kādi desmit autoru, kas to dara, pirmām kārtām mans draugs, vecākais kolēģis un skolotājs Josefs Kacs. Un man ļoti glaimo tas, ka divu gadu laikā, kopš esmu šeit, vairāki mani teksti ir pārtulkoti igauņu valodā, publicēti un izraisījuši zināmu lasītāju interesi.
Turklāt daudzus gadus esmu strādājis par gidu un lasīju lekcijas par visdažādākajām tēmām, kas saistītas ar vēsturi, mākslu un arhitektūru. Arī šeit esmu sadarbojies ar Tallinas pilsētas vēstures muzeju un tā filiāli “Tallinna Vene muuseum” jeb Tallinas Krievu muzeju. Palīdzēju viņiem sagatavot izstādi par arhitektu Aleksandru Vladovski, lasīju lekciju par somu nacionālo romantismu, piedalījos vēstures podkāstā - kopumā mēs sadraudzējāmies arī ar muzeju darbiniekiem.
Un, visbeidzot, es pamazām sāku sadarboties ar vietējiem tūrisma aģentūrām. Pagājušajā gadā mēs rīkojām dažas tūres uz Somiju. Šķiet, tas ir diezgan daudzsološs galamērķis. Neapšaubāmi, arī krievvalodīgo vidū ir interese par vēsturi, arhitektūru un novadpētniecību.
Jūs minējāt, ka jūsu pirmie novadpētniecības materiāli bija veltīti cilvēkiem, kuri pēc revolūcijas pameta Krieviju un šeit sāka visu no nulles. Bet cilvēka, kurš vēsturisko satricinājumu rezultātā arī bija spiests pamest Krieviju un doties uz Igauniju, lai šeit sāktu dzīvi no nulles, skatījums ir pavisam īpašs. Un tas, iespējams, tiek uztverts pavisam citādi nekā tad, ja par tiem pašiem notikumiem būtu rakstījis šejienietis?
Jā, tas droši vien ir savādāk nekā ja kaut ko tādu rakstītu igauņu autors. Varbūt skatījums ir empātiskāks un iejūtīgāks pret saviem varoņiem. Taču es gribētu izvairīties no tiešas identifikācijas starp bijušajiem krievu emigrācijas viļņiem un pašreizējiem migrācijas viļņiem no Krievijas, krievu bēgļiem Igaunijā divdesmitajos gados, migrantiem no Krievijas mūsdienās un krievvalodīgajiem Igaunijas iedzīvotājiem, kas pārcēlās uz šejieni padomju laikā.
Kopumā akadēmiskajā sabiedrībā, vismaz tajā, ar kuru es saskaros, tiek uzskatīts par kognitīvu kļūdu "iemest" tagadni pagātnē, mēģināt atrast pārāk acīmredzamas paralēles un apgalvot, ka toreiz viss bija tieši tāpat kā tagad. "Paskaties, cik tas ir līdzīgi, tā ir bijis vienmēr, un nekas neatšķiras!" Lai gan patiesībā mēs bieži vien runājam par pilnīgi atšķirīgiem notikumiem un atšķirīgu kontekstu.
Kas jūs visvairāk piesaista Tallinā kā novadpētnieku un arhitektūras vēsturnieku?
Droši vien mani nevar saukt par vēsturnieku, man nav ne vēsturnieka, ne mākslas zinātnieka izglītības, bet es ļoti labi zinu, kas mani Tallinā piesaista visvairāk. Tā ir 20. gadsimta pirmā puse. Tas ir mans mīļākais un visvairāk pētītais laikmets, un, manuprāt, Tallinai ir ko piedāvāt. Tā nav tikai vecpilsēta, kas šeit ir stiprā puse. Tallinas unikalitāte ir arī tās milzīgie, bezgalīgie kvartāli ar mazstāvu apbūvi, koka mājām, kas celtas pagājušā gadsimta sākumā.
Es varbūt uzdrošinātos apgalvot, ka mūsdienās tā ir lielākā koka pilsēta Eiropā. Esmu redzējis aplēses, ka Tallinā mūsdienās ir aptuveni 14 000 koka māju no divdesmitā gadsimta pirmās puses un deviņpadsmitā gadsimta beigām. Tas ir, ja neskaita zudušās, kas tika iznīcinātas Otrā pasaules kara laikā. Interesantākais ir divdesmito un trīsdesmito gadu igauņu modernisms un šī koka apbūve. Kopumā pirmās Igaunijas Republikas vēsture ir milzīgs slānis, kas krievvalodīgajam pētniekam un lasītājam lielākoties nav zināms.
Protams, ir paveikts milzīgs darbs. Piemēram, ir izveidota enciklopēdija "Krievu Igaunija", ir slavenais Aleksandra Dormidontova krājums krievu valodā, kas lielā mērā veltīts diasporai pirmskara Igaunijas Republikā. Tomēr masu lasītājam šeit vēl ir daudz ko atklāt par to, kas notika Igaunijā laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu.
Tagad Tallinā ir izveidojusies aktīva pret karu noskaņota kopiena. Ir centrs "Reforum", kas apvieno pret karu noskaņotos Krievijas pilsoņus. Tiek rīkoti mītiņi, izstādes un citas akcijas. Vai jūs kaut kādā veidā redzat sevi šajā darbībā, vai arī esat atradis sevi savā profesijā un koncentrējaties uz to?
Domāju, ka esmu drīzāk parasts dalībnieks nekā "Reforum" organizators vai rezidents. Esmu vairākkārt piedalījies “Reforum” un "Russians Against War" rīkotajos mītiņos, esmu apmeklējis izstādes "Reforum" un izstādi par politieslodzītajiem VDK kameru muzejā, esmu veidojis par to materiālus. Bet žurnālistikas darbs, iespējams, šobrīd man ir galvenais virziens.
Vai kopumā esat apmierināts ar, to kā veidojas jūsu dzīve Igaunijā? Vai jūs vēlētos šeit palikt?
Jā, protams! Man tas būtu liels gods - palikt Igaunijā. Man šeit ir diezgan viegli adaptēties. Es atrodu kopīgu valodu, arī ar saviem kolēģiem no etnisko igauņu vidus, lai gan vēl tikai apgūstu viņu valodas pamatus un sociālās normas, jo saziņas veids, dzīvesveids Igaunijā ir pavisam citādi nekā Sanktpēterburgā. Tajā pašā laikā es neuzskatu, ka šī ir pasaule, kurā nav iespējams integrēties. Ja ārējie apstākļi - birokrātija, sankcijas, ekonomika - ļaus man šeit palikt un es varēšu dot savas prasmes un zināšanas Igaunijai, tas man būs ļoti svarīgi, vērtīgi un godājami.
Igaunijas Vēstures muzejā Mārjamegi pilī vienā no pēdējām zālēm ir instalācija, kas veltīta neatkarības laikiem. Tur jums piedāvā iemest grozā divu krāsu bumbiņas un balsot: "Vai jums patīk vai nepatīk, kādu Igauniju esam izveidojuši?" Tagad, pēc šeit nodzīvotajiem diviem gadiem, es iemetīšu bumbiņu grozā "Man patīk". Man ir daudz atsevišķu jautājumu par Igaunijas politisko dienaskārtību, par mediju dienaskārtību, par atsevišķiem vadības lēmumiem, bet tajā pašā laikā mana bumbiņa viennozīmīgi iekrīt grozā "Man patīk".
