Aprīlī Latvijā skan Andreja Osokina festivāla "Ukrainas brīvībai" koncerti. Šī festivāla ietvaros Daugavpilī uzstājās Kijivas filharmonijas stīgu kvartets. Ukraiņu vijolnieks Oleksijs Koļesņiks pastāstīja, ko viņam nozīmē mūzika kara laikā.
Vijolnieks Oleksijs Koļesņiks labi atceras Krievijas agresijas sākumu Ukrainā: "Atceros, ka mēs ar sievu ilgi nevarējām aizmigt, un tad mēs izlasījām ziņās, ka sācies Krievijas uzbrukums. Mēs domājām, ka varbūt tā ir kļūda, kāds kaut ko uzkurina, ziniet, gadās jau... Un pēkšņi pa logu mēs dzirdējām: "Ba-bah!" Tā bija raķete, kas ielidoja Brovaru militārajā pilsētiņā, kura atrodas 30 kilometru attālumā no Kijivas. Visu varēja dzirdēt, un mēs visu sapratām. Mēs skrējām meklēt patvērumu metro - tur bija daudz cilvēku. Tad sākās intensīva Kijivas apšaude, nepārtraukti lidoja raķetes, gāja bojā cilvēki, veselas ģimenes. Arī pie mūsu mājām nebija droši. Tāpēc mēs uz diviem mēnešiem devāmies uz Ļvivu. Tur mēs dzīvojām pie draugiem. Tad, kad krievi tika atstumti no Kijivas un filharmonija atkal sāka strādāt, mūs aicināja atpakaļ uz darbu. Mēs atgriezāmies un sākām sniegt koncertus.”
Oleksijs stāsta, ka viņa vecāki ļoti gribējuši, lai viņš kļūst par mūziķi. Burtiski piespieda spēlēt vijoli: “Mans tēvs, kas jau ir aizsaulē, bija zinātnieks un pasniedzējs T. Ševčenko universitātē, viņa specialitāte bija radiofiziķis. Un vēl viņš bija vijoļu meistars. Šobrīd es spēlēju viņa izgatavotu vijoli. Viņa paša darinātu. Šogad aprīlī tēvam apritētu 73 gadi. Diemžēl viņš līdz tam nenodzīvoja - viņam bija neārstējama slimība. Viņš man mācīja spēlēt vijoli, un tā sanāca, ka gan pasniedzēji, gan visi tuvinieki atbalstīja manu apmācību.”
Kijivas filharmonijas kamerorķestrī Oleksijs Koļesņiks spēlē kopš 1999. gada. Viņš ir uzstājies daudzos vieskoncertos stīgu kvarteta sastāvā. Taču aktīvu vieskoncertu darbību pārtrauca karš. Mūziķis atzīst, ka viņam nācies saskarties ar ļoti grūtiem pārdzīvojumiem.
“Mani vecāki nomira kara laikā, mamma nomira pirms pusotra gada, bet tētis burtiski pirms diviem mēnešiem. Viņi nomira nevis kara dēļ, bet no slimībām. Bet šī kopīgā nelaime, kas tagad piemeklējusi visus ukraiņus, nedaudz aizēno manu personīgo nelaimi. Es gribu teikt, ka mums šādas nelaimes ir katru dienu. Šovakar bombardēja spēkstaciju netālu no Kijivas. 30 kilometru attālumā no Kijivas. Vai tā ir vai nav nelaime? Tā ir nelaime, jo kāda pilsēta paliks bez elektrības. Nesen bija raķešu trieciens Odesai, kur gāja bojā 10 gadus veca meitene, viņas māte un visa ģimene. Arī tā ir traģēdija, kas ir personīgi izjusta. Mūsu karavīrus spīdzināja, viņiem nogrieza galvas - tā ir traģēdija. Un tas viss uzslāņojas un uzslāņojas līdz tādam apjomam, ka to vienkārši nav iespējams aptvert. Mēs izliekamies, it kā viss ir normāli, bet patiesībā, ja rok dziļāk... Tur labāk nerakt..."
Vai māksla vispār ir vajadzīga kara laikā? Galu galā ir zināms teiciens: "Kad runā lielgabali, mūzas klusē." Tas nozīmē, ka māksla atkāpjas uz otro plānu...
"Šis patiesībā ir ļoti interesants jautājums, un vēsturē tas netiek uzdots pirmo reizi. Piemēram, kad atbrīvoja Osvencimas koncentrācijas nometni, tad mākslinieki visā pasaulē brīnījās: vai mākslai ir jēga, ja tieši jūsu acu priekšā notiek šādas zvērības? Cilvēks cilvēkam dara šādas lietas. Kāda jēga mākslai, kurai vajadzētu celt garu...?
Arī man šajā sakarā ir daudz jautājumu. Piemēram, pēc Bučas atbrīvošanas. Tā atrodas ļoti tuvu Kijivai, un no mūsu balkona varēja dzirdēt visas apšaudes un kanonādi. Tur tika nogalināti gandrīz visi vīrieši vecumā no 18 līdz 60 gadiem, proti, tie, kuri varēja dienēt armijā. Un veselas ģimenes, pat ar zīdaiņiem, mazuļiem, kuriem bija sasietas rokas... Veselas ģimenes tika apglabātas masu kapos, aizbērtas ar smiltīm, lai neviens viņus nekad neatrastu.
Un man tiešām arī radās jautājumi, kam cilvēcei vispār vajadzīga māksla, ja visu izšķir lode. Kāda jēga vispār kaut ko darīt? Un es biju tik šokēts, ka gandrīz pārstāju runāt. Proti, mana iekšējā sajūta bija tāda, ka nav jēgas runāt. Jo, ja tu redzi kaut ko tādu, viss jau ir pateikts un izdarīts... Bet kaut kā, paldies dievam, šis šoks pārgāja. Un tagad mana doma ir tāda, ka māksla ir jāsaglabā par katru cenu, jo, ja, piemēram, sagrauj kādu spēkstaciju vai pat māju, vai ko citu, to visu var atjaunot. Bet, ja iznīcina mākslu, tad veselām paaudzēm tā būs jāatjauno, un tā ir ļoti gara vēsture, kas uzslāņojas un uzslāņojas paaudžu paaudzēs. Es gribu teikt, ka tas nebūs viegli. To ir viegli pazaudēt, bet ļoti grūti atjaunot," atzīst Oleksijs Koļesņiks.
