Pēc Asjas Bulibenko stāsta varētu uzņemt ne vien filmu, bet pat seriālu. Četras aizturēšanas, VDK izolators, divarpus gadi kolonijā par dalību "studentu lietā", atteikšanās rakstīt apžēlošanas lūgumu, nemitīgs spiediens no varas iestāžu puses, no kolonijas slepus iznestais kaķis, aizliegums izbraukt no valsts, spīdzināšanas kambaris Okrestina šķērsielas izolatorā, aizbraukšana no Baltkrievijas, pašnāvības mēģinājums un lēna rehabilitācija Lietuvā – skaudros notikumus “kontekst.lv” atklāj bijusī politieslodzītā.
Pirmo reizi Asju aizturēja 2020. gada septembrī, kad viņai bija tikai 18 gadu. Viņa stāsta, ka toreiz gandrīz nenobijās. Nu kādas vēl bailes? Kad omoniešu specvienība bloķēja pūli un viens no viņiem teica, ka "tie, kas šeit tikai pastaigājās, var iet prom", Asja taču pati palika un faktiski brīvprātīgi devās uz milicijas mašīnu. Tajā pašā dienā viņu atbrīvoja, un tad viņa teica mammai, ka nākamajā dienā atkal ies protestēt.
— Un ko teica mamma?
— Mammai, protams, bija nelielas šausmas, bet, tā kā mani diezgan ātri izlaida, nekāda superšoka viņai nebija...
Otra aizturēšana, tā paša gada oktobrī, bija daudz biedējošāka, atceras Asja. Ārā bija jau auksts, uz studentu gājienu nebija atnākuši daudz cilvēku, visi bija drūmā noskaņojumā, un tam bija arī iemesls. Viņi nogāja tikai kādus 200—300 metrus, un tad viņus ielenca OMON. Asjai izdevās aizbēgt, taču viņa sasita kāju un gāja uz pagalmiem, kur satika dažus puišus, kuriem arī izdevās izvairīties no aizturēšanas. Taču viņiem paveicās tikai uz īsu brīdi, jo pagalmos iebrauca mikroautobuss ar omoniešiem, un nevienam vairs neizdevās izbēgt.
— Viņi ievilka mani busiņā. Puišus noguldīja uz grīdas, burtiski staigāja viņiem pa mugurām, omonieši uzvedās ļoti agresīvi un visu laiku necenzēti lamājās. Es ātri sapratu, ka viss nebūs tā, kā pirmajā aizturēšanas reizē, un sāku raudāt. Viņi ieslēdza kameru ar blici, pagrieza to pret manu seju un sāka uzdot man dažādus jautājumus. Es biju apjukusi, jo man bija ļoti bail. Pēc tam sekoja kaut kas tāds, kas uz mani atstāja iespaidu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē: kad mani pārveda no busiņa uz izolatoru, viens no policistiem pienāca, pacēla man cepuri un ar sarkanu krāsu apzīmēja manu pieri. Es padomāju, ka tagad mani sitīs un ieslodzīs jau uz ilgu laiku. Kad meitenes OMON mašīnā ieraudzīja šo zīmi, viņas arī sāka raudāt, jo domāja, ka sitīs mani un pie reizes arī viņas. Pēc augusta, kad šādas zīmes burtiski nozīmēja aicinājumu uz vēl smagāku spīdzināšanu, visi no tām ļoti baidījās. Bet pēc dažām stundām man vienkārši ļāva nomazgāt krāsu, un viss. Pirms tam gan mani intervēja, acīmredzot kādam valsts kanālam. Tas nebija "grēksūdzes" video, un kamera izskatījās kā no televīzijas.
Asjai piesprieda desmit dienas administratīvā aresta un nosūtīja uz bēdīgi slaveno Minskas izolatoru 1. Okrestina šķērsielā. Viņai nācās atkopties un sakārtot savu sadzīvi, kas nebija viegli, jo pat ūdens krānā burtiski smirdēja. Vienai no ieslodzītajām atļāva paņemt līdzi uz izolatoru divlitrīgu ūdens pudeli, un sākumā meitenes šo ūdeni vienkārši stiepa garumā, dzerot pa druskai, pa vienam malciņam.
Dažas dienas pēc atbrīvošanas no izolatora Asju izsauca uz dekanātu, kur viņa saņēma rīkojumu par izslēgšanu no augstskolas, kā iemeslu minot nodarbību neapmeklēšanu. Protams, tieši tajās dienās, ko viņa bija pavadījusi izolatorā. Pats dekāns klusēja - gan pasniedzot rīkojumu studentei, gan redzot, ka viņa tā vietā, lai liktu uz tā savu parakstu, uzrakstīja "Žive Belarusj". Sekretāre par to pasmaidīja. Asjai tika iedota rīkojuma kopija.
2020. gada 12. novembrī Asja pamodās savā īrētajā dzīvoklī un ieraudzīja, ka virs viņas stāv vairāki vīrieši civilajā apģērbā.
— Es pat nepaguvu kaut ko padomāt, es vienkārši sajutu šausmas. Manī viss saspiedās, pēc dažām sekundēm es nofokusēju skatienu, viens no vīriešiem parādīja man savu apliecību, un es visu sapratu. Otrs darbinieks nodomāja, ka es slēpu telefonu zem segas, un sāka to no manis vilkt, trešais palīda zem spilvena, lai paņemtu to pašu telefonu. Ieraugot daļu no mana kailā ķermeņa, viņi acīmredzot saprata, kāpēc es turēju segu, un iedeva man drēbes.
Man vēl joprojām uzmetas zosāda, kad atceros šo dienu. Es sapratu, ka tas ir iespējams, bet nedomāju, ka tas nonāks līdz VDK, kratīšanai un visam pārējam. Taču esmu ļoti lētticīga un līdz pēdējam brīdim cenšos ticēt cilvēkiem. Kad man teica, ka tā ir tikai kratīšana, es padomāju, ka viss ir kārtībā. Tad kāds viņiem piezvanīja, un viņi teica, ka man jāaizbrauc pie viņiem un jāparaksta kaut kāds papīrs. Ka pēc tam es braukšu uzreiz mājās. Ir grūti, kad tev atkal un atkal dod cerību, bet tad to atņem.
Kad mani atveda uz VDK un lika rakstīt "papīru", es praktiski jau nesapratu, kas notiek un ko es daru. Viņi man iedeva vainas atzīšanas paraugu un lika uzrakstīt tādu pašu par sevi. Tomēr beigās es uzrakstīju, ka vainu neatzīstu. Tieši šajā papīrā. Pirms tam viņi arī spēlēja ar mani “labo un ļauno policistu” - vispirms kabinetā ar mani bija mierīgs vīrietis, bet pēc tam ieskrēja cits - ļoti agresīvs. Viņš bļāva, ka es esmu stulba tīne, kas salasījusies kanālus un sagribēja slavas. Es no šī kontrasta izplūdu asarās līdz pat žagām un uzrakstīju šo "vainas atzīšanos". Tad man iedeva protokolu, ka esmu aizturēta, un aizveda mani uz kameru. Tas viss notika VDK izmeklēšanas izolatorā.
Kamerā mēs bijām trīs meitenes, visas aizturētas vienas lietas ietvaros. Mēs uzreiz sapratām, kāpēc tas tika darīts, un centāmies runāt tikai par puišiem, universitāti un pāriem. No vienas puses, man bija viegli sēdēt ar vienaudzēm. No otras puses, ja man būtu kāda pieredzējušāka kameras biedrene, viņa man varētu mazliet izskaidrot, kā šī sistēma strādā, un es būtu sev mazāk kaitējusi pirmajā nopratināšanā, kura notika valsts advokāta klātbūtnē. Šī nopratināšana man vēlāk atspēlējās tiesā...
Asja VDK izmeklēšanas izolatorā pavadīja tikai nedēļu, taču šajā laikā viņai un viņas kameras biedrenēm izdevās izstrādāt savus noteikumus un pat minimāli aprast ar šo kārtību. Pirmkārt, raudāt drīkstēja tikai naktīs un saņemot vēstules. Otrkārt, tā kā viena no trijotnes nesmēķēja, pārējās smēķēja pēc grafika, nevis tad, kad pašas gribēja. Izņēmumi tika pieļauti tikai pamatotu iemeslu dēļ - piemēram, pēc nopratināšanas varēja izsmēķēt cigareti ārpus grafika. Lai nezaudētu laika atskaiti, viņas arī uztaisīja papīra kalendāru un uzreiz izdomāja, ka tajā būtu jāieraksta mēnešreižu grafiks - pie attiecīgajiem datumiem atzīmējot savus iniciāļus. Kāds no cietuma darbiniekiem, pamanījis kalendāru, gribēja to aplūkot tuvāk, domādams, ka šie burti ir kāds kods. Man nācās skaidrot.
— Pati kamera bija šausmīgi netīra, un mēs ļoti gaidījām pirmo paciņu no radiniekiem. Tajā bija lupatas, lai mēs varētu visu notīrīt.
Mani visvairāk šokēja tas, ka kamerā nebija ne tualetes, ne cauruma grīdā, un tualetes vietā bija plastmasas spainis ar vāku. Tas stāvēja netālu no durvīm, un, kad darbinieki (tie bija tikai vīrieši) paskatījās caur lodziņu, viņi varēja redzēt, ka tu sēdi uz šī spaiņa. Divas reizes dienā viņi mūs izveda ārā, lai to nomazgātu.
Pēc nedēļas Asju pārveda uz citu izmeklēšanas izolatoru - "Volodarku". Tur administrācija parastos ieslodzītos noskaņoja pret politieslodzītajiem. Tas daļēji nostrādāja, īpaši, kad runa bija par saraksti ar radiniekiem. Lieta tāda, ka politieslodzītajiem daudz rakstīja, un administrācija periodiski pārtrauca nodot vēstules visiem, aizbildinoties ar to, ka cenzoram nav laika visu izlasīt. Sakiet paldies politieslodzītajiem par to, ka nesaņemat vēstules. Un, ja sākotnēji Asja rakstīja mammai katru dienu, tad pēc kameras biedrenes spiediena viņa sāka to darīt retāk - reizi divās dienās. Kameras biedrene viņai vienkārši teica: "Tu vairs nerakstīsi vēstules katru dienu. Tevis dēļ es neko nesaņemu no sava dēla.”
— Un tad kādu dienu viņi vienkārši aiznagloja logu. Tas bija šausmīgi - kamerā kļuva tik mitrs, ka matrači bija slapji, visas drēbes bija slapjas. Mēs uzrakstījām iesniegumu, matrači tika aizvesti uz karsēšanu, bet pēc pāris dienām tie atkal bija slapji, un tad mums pateica, ka tā nevar būt un ka, iespējams, mēs pašas uz tiem lējām ūdeni. Daudzas šī mitruma dēļ daudz klepoja, un dažām klepus bija kļuvis par hronisku. Mēs burtiski atradāmies akvārijā - ne gaismas, ne svaiga gaisa. Un ko lai ar to dara?
Kad izmeklēšana bija pabeigta, sākās tiesas prāvas. Asja, tāpat kā citi politieslodzītie, šo periodu raksturo kā fiziski novārdzinošu. Uz tiesu viņas, ar dzelžos saslēgtām rokām, veda tveicīgos arestantu auto un ik reizi pārmeklēja kailas, liekot pietupties. Ja kādai no meitenēm tobrīd bija mēnešreizes, viņai lika no biksītēm noplēst ieliktnīti un parādīt, ka zem tā nekas nav paslēpts. Parastās ieslodzītās neizģērba un pārmeklēja simboliski; papildu pazemojumi bija paredzēti vien politieslodzītajām. Vakarā Asja atgriezās kamerā galīgi bez spēka. Pēc astoņiem izmeklēšanas izolatorā pavadītajiem mēnešiem bija īpaši grūti fiziski, un "studentu lietā" kopumā notika 20 tiesas sēdes.
KONTEKSTS. Tā dēvētā studentu lieta Baltkrievijā sākās pēc neveiksmīga valsts mēroga streika, kas bija paredzēts 2020. gada 26. oktobrī. Minskā 12. novembrī tika aizturēti 11 studenti un studentes no piecām universitātēm un viena pasniedzēja. Viens no apsūdzētajiem atzina savu vainu un saņēma divu gadu cietumsodu, bet visi pārējie savu vainu neatzina un tika notiesāti uz divarpus gadiem cietumā.
Ar medicīnisko palīdzību visos posmos nebija vienkārši - Asjai nedeva nekādus medikamentus pret miežgraudu, bet ieteica to ārstēt ar tējas maisiņu, zobārsts tik slikti ārstēja kariesu, ka pēc atbrīvošanas viņai nācās uzlikt zobam kroni, bet traumatologs, kura palīdzība bija nepieciešama ziemā, ar viņu parunāja tikai vasarā, kad meitene vairs neatcerējās, ka jebkad būtu lūgusi konsultāciju. Starp citu, pēc gadījuma ar miežgraudu un tējas maisiņu Asja līdz pat atbrīvošanai cieta no hroniska acs iekaisuma.
Protams, veselības stāvokli ietekmēja arī stress, kura cietumā netrūka. Piemēram, kolonijā uz Asju tika izdarīts spiediens, jo viņa nevēlējās rakstīt apžēlošanas lūgumu Aleksandram Lukašenko. Cietuma darbinieks varēja ieslēgties divatā ar viņu istabā, izņemt no skapīša zīmējumus, ko viņa bija uzzīmējusi mātei dzimšanas dienā, un kliegt, ka viņa ienīst savu ģimeni. Viņai nebija atļauts veikt regulārus zvanus vai videozvanus, lai gan likums katram ieslodzītajam atļauj četrus zvanus mēnesī. Pēc tam sāka atcelt garas tikšanās, tostarp tieši pirms plānotā laika.
— 20 minūtes pirms jaunā gada pie manis kolonijā pienāca mans operatīvais darbinieks un apvaicājās, kādu dāvanu es vēlos. Es atbildēju, ka vēlos garu tikšanos. Uz ko viņš atbildēja: "Jūs zināt manu cenu", un aizgāja. Tās bija emocijas, ar kādām es sagaidīju svētkus...
Un tad man pirmajai aizliedza apmeklēt klubu, sporta zāli un baznīcu. Es zinu, ka parastajiem ieslodzītajiem bieži vien nepatīk iet uz klubu, bet tur tomēr varēja skatīties filmas, klausīties dažādas lekcijas, un tāpēc man bija sajūta, ka man atkal kaut ko atņem. Kādu dienu es aizgāju uz teātra pulciņu, man tur iedeva galveno lomu, biju uz dažiem mēģinājumiem, un tad manā vietā paņēma citu politieslodzīto, kas bija atzinusi savu vainu.
Un tad vēl katru vakaru pēc darba mums bija jāskatās arī iekšējā televīzija "Vektors". Divas stundas sēdējām aktu zālē, un faktiski tas bija laiks, kad varēju lasīt grāmatas un rakstīt vēstules. Izmeklēšanas izolatorā es daudz lasīju, bet kolonijā man tam nepietika laika. Katrā ziņā dažus mēnešus pirms atbrīvošanas man tur aizliedza lasīt. Tas man bija liels trieciens. Pēc pāris dienām meitenes izdomāja veidu, kā man palīdzēt: viena apsēdās man blakus un turēja man priekšā grāmatu, un es to tādā veidā patiešām izlasīju. Taču par to ātri vien tika ziņots administrācijai, un tad visai mūsu grupai aizliedza lasīt. Mēs cerējām, ka tas nebūs uz ilgu laiku, bet, kad manu draudzeni pēc sešiem mēnešiem palaida vaļā, viņa teica, ka aizliegums tā arī netika atcelts.
— Atbrīvošanas dienu es, protams, ļoti gaidīju. Es izcepu ciedru riekstu kūkas, tās bija baigi foršas. Mamma pirms tam paciņā man bija atsūtījusi mazus noņemamus tetovējumus, un cenzors tos palaida garām, jo domāja, ka tās ir uzlīmes. Mēs ar meitenēm sanācām kopā (katrā nodaļā ir savi noteikumi, un šajā nodaļā politieslodzītajiem bija atļauts sazināties gan savā starpā, gan ar parastajiem ieslodzītajiem), mēs taisījām šos tetovējumus neuzkrītošās vietās, meitenes atnesa sudrabotus diegus un apvija mani ar tiem - tā bija pēdējā rudens diena, un bija tā, it kā viņi mani palaistu ziemā.
Taču tā nebija tīra laime. Es izlasīju Remarku un patiešām sapratu, par ko viņš rakstīja. Kad tu sēdi ilgāk par pāris mēnešiem, ilgāk par gadu, tu nonāc tādā stadijā, kad kļūst bail iziet, jo tu esi mainījies un arī pasaule ap tevi ir mainījusies. Un, lai gan mamma centās mani maksimāli pasargāt un pat par draudzenes nāvi pateica tikai īsi pirms manas atbrīvošanas - jau dažus mēnešus pēc tam, kad tas bija noticis, es zināju, ka es neizeju no cietuma uz brīvu Baltkrieviju.
Starp citu, man izdevās dabūt ārā no kolonijas kaķi. Vispār jau tur ir daudz kaķu, viņi tur vairojas, un esmu vairākkārt dzirdējusi, ka tur tos indē. Taču ik pa laikam tos uz mājām ņem arī darbinieki, un es uzzināju, ka to var darīt arī ieslodzītie. Ir īpaša procedūra - jāraksta iesniegums kolonijas priekšniekam, un, ja viņš to atļauj, tad, iznākot brīvībā, kaķi var paņemt līdzi, vai arī to var atdot radiniekiem ilgas tikšanās laikā. Katrā ziņā es nolēmu izpestīt no kolonijas vēl vienu dvēselīti. Kad atkal piedzima kaķēni un man radās doma paņemt vienu no tiem, līdz manai atbrīvošanai vēl bija ejams tāls ceļš. Es lūdzu Dašku (Darja Čuļcova - bijusī politieslodzītā, “Belsat” žurnāliste, kura saņēma divus gadus cietumā par straumēšanu no protesta mītiņa. - red.) paņemt to līdzi un atdot manai mammai. Tā mēs uzzinājām, ka politieslodzītajiem nav tiesību uz kaķiem. Visi pārējie tos drīkst ņemt, bet mēs nevaram.
Katrā ziņā to kaķēnu paņēma cita ieslodzītā, bet, tuvojoties manai atbrīvošanai, mēs dabūjām vēl vienu kaķēnu, kuru es sāku pieradināt. Tā bija meitenīte, es viņu nosaucu par Zoračku (Zvaigznīti). Biju pie viņas pieradusi un sapratu, ka bez viņas no cietuma neiznākšu. Mēs pārkāpām iekšējās kārtības noteikumus - viņa nāca pie mums uz nodaļu, un mēs viņu tur barojām. Visi gribēja man kaut kā palīdzēt, bet kolonijas priekšnieks palika pie sava. Viņš teica, ka, izejot brīvībā, es visiem stāstīšu, ka šeit spīdzinot kaķus, un vispār man tā kaķenīte bija vajadzīga tikai PR dēļ. Tad es devos pie citiem kolonijas priekšniekiem, un galu galā viņi man noticēja, ka es tiešām vēlos šo kaķu meitenīti paņemt mājās, ka esmu tai pieķērusies.
Taču oficiāli to noformēt nevarēja, jo kolonijas priekšnieks bija aizliedzis. Man viņu nedeva rokās, un, kad es iznācu no kolonijas,
Zoračka tika izmesta pa vārtiem tieši sniega kupenā. Diemžēl viņa nonāca nevis pie manis, bet pie labiem cilvēkiem. Bet es joprojām esmu ļoti priecīga, ka paņēmu viņu no turienes prom.
Drīz pēc atbrīvošanas Asjai tika aizliegts izbraukt no valsts. Šādu spiediena metodi izmanto pret politieslodzītajiem, lai gan tas ir pretrunā gan likumam, gan veselajam saprātam. Asja sāka rakstīt sūdzības un pēc kāda laika saprata, ka, šķiet, viņai par to atriebjas. Viņa atkal nonāca Okrestina šķērsielas izolatorā. Un tas bija baisāk nekā iepriekšējais divu gadu ieslodzījums.
— Vēl atrodoties policijas iecirknī, es burtiski sajutu, kā man galvā kaut kas saplīsa. Kad aizslēdza manu kameru izolatorā, manā apziņā kaut kas “aizbrauca”. Un pēc tam Okrestina šķērsielā es ne mirkli nevarēju nomierināties. Pirmkārt, es nekad iepriekš nebiju bijusi tik briesmīgos apstākļos - divvietīgā kamerā kādu laiku mēs bijām pat 18 cilvēki. Gulējām uz grīdas, zem guļvietām, uz galda - kā nu kurš varēja. Uz lāvām nebija matraču, un no restēm daudziem palika zilumi, tāpēc bija vieglāk gulēt uz grīdas nekā uz restēm. Otrkārt, pēc krimināllietas un kolonijas atkārtota aizturēšana mani vienkārši salauza. Man šķita, ka seši mēneši dzīves brīvībā bija tikai sapnis, ka īstenībā tas nebija noticis. Es domāju, ka nekad vairs no turienes neizkļūšu. Kopā ar mani kamerā bija vairākas meitenes, kuras pēc pirmā administratīvā soda neiznāca ārā - viņas tika atkārtoti notiesātas un ieliktas izolatorā. Es nolēmu, ka tā būs arī ar mani. Līdz pat mūža beigām.
Šīs piecpadsmit dienas man bija tikai vienas biksītes. Dažreiz es tās izmazgāju un puskaila stāvēju virs kameras cauruma, kamēr kameras biedrene tās žāvēja uz pudeles ar siltu ūdeni. Tā man nācās stāvēt apmēram stundu. Mums nebija arī zobu birstu un zobu pastas, tāpēc zobus tīrījām ar vati un hlorheksidīnu. Higiēnisko ieliktnīšu vietā mums arī bija vate. Un kamerā bija daudz utu. Bija vai nu pārāk karsts, vai arī pārāk auksts. Reizēm naktī tika ieslēgta ventilācija, un tad uz grīdas mēs šausmīgi salām. Un, protams, saslimām...
Un jā, pēc 15 dienām mani patiešām neizlaida, bet gan atkārtoti notiesāja un iedeva tikpat daudz. Un pēc tam es tomēr varēju aizbraukt.
Šobrīd es strādāju ar vairākām baltkrievu iniciatīvām, nodarbojos ar aktīvismu. Ar veselību man joprojām viss ir ļoti sarežģīti. Kad
nokļuvu Viļņā, aptuveni mēnesi nevarēju atrast psihologu, un tas bija briesmīgi. Man periodiski šķita, ka viss apkārt ir nereāls, ka man ir halucinācijas. Es tikpat kā negulēju. Diemžēl tas viss noveda pie pašnāvības mēģinājuma, un pēc tam es jau sāku strādāt ar psihologu un ārstēties. Tagad es dzeru kaudzi ar tabletēm, bet joprojām ciešu no bezmiega. Guļot man bieži rādās murgi. Gandrīz katru nakti es joprojām tā vai citādi atgriežos cietumā.
Taču es neko nenožēloju.
