Diskusijas par iespējamo Baltkrievijas un Krievijas uzbrukumu Lietuvai ir atsākušās ar jaunu sparu. Vispirms tas tika apspriests Svetlanas Tihanovskas izveidotajā ēnu kabinetā, un tad eļļu ugunī pielēja Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko. Kolēģi no “Novaja Gazeta. Baltija” pēta, kā šīs ziņas uzņēma Lietuvā un Baltkrievijā.
"Baltkrievija un Krievija gatavojas kodolieroču izmantošanai un "zibenskaram” pret Viļņu," - ar šādu paziņojumu 24. martā Varšavā notikušajā mītiņā nāca klajā Valērijs Sahaščiks. Viņš ir Svetlanas Tihanovskas izveidotā ēnu kabineta speciālists aizsardzības un nacionālās drošības jautājumos. Sahaščiks atteicās atklāt savus avotus, taču norādīja, ka viņam esot "pietiekams pamats" uzskatīt, ka "šie plāni ir pilnīgi reāli". Viņš pat nosauca iespējamos to īstenošanas datumus: 2024. gada jūlijs-augusts.
Pēc dažām dienām Sahaščiks uzskaitīja pazīmes, kas liecināja, ka varētu tikt gatavots uzbrukums Viļņai. Piemēram, tiltu remonts Baltkrievijā uz ceļiem, kas ved Lietuvas virzienā. Tajā pašā laikā Sahaščiks atzina, ka nav drošs par to, kur Krievija un Baltkrievija it kā plāno izmantot kodolieročus: "Es pieņemu, ka pret Ukrainu vai, piemēram, Lietuvu. Vai arī gan tur, gan tur."
Tikmēr par militāru konfliktu ar Lietuvu sācis runāt Lukašenko. 26. martā viņš apmeklēja mācības Baltkrievijas Ošmjanu rajonā un sarunā ar karaspēka pavēlnieku apsūdzēja Viļņu militāros draudos. Tur viņš arī uzdeva sagatavot Baltkrievijas armiju iespējamai konfrontācijai ar Baltijas valstīm un Poliju. Uz šiem vārdiem reaģēja Lietuvas Ārlietu ministrija, iesniedzot protesta notu Baltkrievijai.
29. martā par šo tēmu izteicās vēl viens Apvienotā pārejas kabineta loceklis Latuško. Viņš paziņoja, ka uzskata par "reālistisku scenāriju" tanku uzbrukumu Lietuvai no Baltkrievijas teritorijas. Politiķis atsaucās uz Baltkrievijas Drošības padomes valsts sekretāra vietnieka teikto, ka Baltkrievijai esot "tādas tiesības". Latuško norādīja, ka uzbrukuma iespējamais mērķis ir "izcirst logu uz Kaļiņingradu”.
2. aprīlī Lukašenko atkal izteicās par militāro konfliktu - tik juceklīgi, ka grūti bija saprast viņa vēstījumu. "Neticiet nevienam, ka mēs gribam sākt karu. Mēs gatavojamies karam, es par to runāju atklāti. "Gribi mieru, gatavojies karam” - ne jau es to esmu izdomājis. Tas ir ļoti pareizi teikts," uzsvēra Lukašenko, uzrunājot iedzīvotājus Grodņas apgabalā, kas robežojas ar Lietuvu.
Baltkrievu emigrantu sociālajos tīklos šo paziņojumu apspriešana nerimst jau nedēļu. Tiem pievienojās arī neatkarīgie plašsaziņas līdzekļi. Tajā pašā laikā Lietuvas puse, šķiet, baumām nepiešķir lielu nozīmi - gluži tāpat kā baltkrievi, kas palikuši Baltkrievijā. "Novaja Gazeta. Baltija" nolēma noskaidrot, kāpēc tas tā ir.
Baltkrievu diaspora Lietuvā ļoti asi uztvēra paziņojumus par iespējamo uzbrukumu Viļņai. Daudzi tic ļaunākajam scenārijam, atceroties pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Citi jau veic piesardzības pasākumus.
Viena no viņiem ir Anastasija. Viņa gandrīz nešaubās par militārā konflikta eskalāciju un savu nostāju skaidro šādi:
"NATO valstis apsvēra un komentēja iespējamo Baltkrievijas uzbrukumu Lietuvai ilgi pirms Sahaščika vai Latuško paziņojumiem, tāpēc es par to sāku domāt jau sen. Paļaujoties uz NATO analītiku, es paredzu iebrukumu pēc trim līdz pieciem gadiem. Tagad Baltkrievijas opozīcija ir sākusi runāt jau par šo gadu, un man nešķiet, ka šie komentāri ir muļķības.
Sajūta ir līdzīga tai, ko es piedzīvoju 2021. gada rudenī. Toreiz Lukašenko un Putins solīja, ka neuzbruks Ukrainai, un tagad viņi apliecina, ka neaiztiks Lietuvu. Tikmēr Lietuvai ir jauns aizsardzības ministrs, kurš jau sen iestājas par stingrākiem pasākumiem uz Baltkrievijas robežas. Parastajiem lietuviešiem viņu informācijas laukā nav nekādu ziņu par plānoto uzbrukumu, kas kļūst skaidrs no sarunām ar viņiem. Arī Ukrainā varas iestādes par to iepriekš nerunāja: valstij tas nav izdevīgi, jo sāksies panika un visi aizbrauks. Pamatojoties uz to, es vērtēju konflikta iespējamību kā augstu. Kad tas notiks, tas ir atklāts jautājums.
Esmu sev izstrādājusi dažus noteikumus. Pirmkārt, es mācos infopratību. Es cenšos neuztvert informāciju, ko mediji pārpublicē, nepievienojot jaunus faktus. Es koncentrējos uz NATO izlūkdienestu paziņojumiem: tas nostrādāja Ukrainas gadījumā un nesenajā teroristu uzbrukumā Krievijā.
Otrkārt, es izstrādāju rīcības plānus dažādām situācijām, lai novērstu paniku. Es nevēlos atkārtot savu draugu pieredzi, kuri evakuējās no Kijivas, tāpēc man ir nepieciešams izbraukt iepriekš. Tagad es domāju, kur braukt, kādas lietas ņemt līdzi un kādas lietas aizvest jau iepriekš, ko darīt ar savu mājokli Viļņā."
Līdzīgās domās ir Elizabete: "Manuprāt, pastāv iespēja, ka Krievija uzbruks Lietuvai. Es tā nedomātu, ja nebūtu noticis pilnvērtīgs iebrukums Ukrainā, bet tagad ir dīvaini ļauties ilūzijām, ka karš nav iespējams.
Mēs ar manu partneri jau esam apsprieduši, ko un kā darīt. Mēs nolēmām paļauties uz Rietumu izlūkdienestu un ASV vēstniecību datiem. Ja tās liks saviem pilsoņiem pamest Lietuvu, tas mums būs kā impulss, un mēs dosimies ar mašīnu kaut kur Portugāles virzienā, līdzi paņemot arī savus draugus. Tajā pašā laikā daži man pazīstami cilvēki ir teikuši, ka kara gadījumā viņi paliks, lai palīdzētu un pieteiktos kā brīvprātīgie, ja viņiem to ļaus. Tas man rada lielu apbrīnu, bet es diez vai varētu to darīt.
Tagad es cenšos pēc iespējas vairāk fotografēt Viļņu. Ja ar pilsētu kaut kas notiks, man vismaz būs par to atmiņas.”
Alise ir nopietni uztvērusi baumas par iebrukumu Lietuvā, taču vēl nav izlēmusi, ko darīt. Lūk, bažas, ar kurām viņa dalījās:
"Agrāk es neticēju, ka uzbrukums ir iespējams, taču šoreiz ļoti uztraucos, jo situācija atgādina laiku pirms iebrukuma Ukrainā. Tagad gandrīz visās sarunas ar draugiem agri vai vēlu nonākam līdz iespējamajam uzbrukumam. Viedokļi par to dalās. Vieni analizē, ko un kā darīt, citi saka, ka nav par ko uztraukties.
Es vēl neesmu izlēmusi, ko darīt. Vēlme sapakot "trauksmes koferi" mani vajā jau nedēļu, un draugs man arī uzdāvināja Viļņas patvertņu karti. Tie ir adekvāti piesardzības pasākumi reģiona iedzīvotājam, kuram var uzbrukt, kaut arī ar nelielu varbūtību, bet pagaidām es par tiem vēl tikai domāju.
Es arī neesmu izlēmusi, ko darīt iebrukuma gadījumā. Mana pirmā doma bija doties uz rietumiem kopā ar draugiem. Otra doma bija palikt. Daudzi ukraiņi ir atgriezušies dzimtenē, un daži pat nav aizbraukuši. Man ir sāpīgi domāt, ka atkal būs jābēg. Turklāt es ļoti mīlu Viļņu, un man ir grūti iedomāties, ka mana mazā pasaule šeit varētu tikt iznīcināta.”
Baltkrievijas iekšienē ir pavisam cits noskaņojums. Pat ja cilvēki dzirdēja par iespējamo uzbrukumu Lietuvai, viņi to neuztvēra nopietni.
Zīmīgs piemērs ir Marina, kas nesen ieradās Viļņā no Minskas. Mājās viņa nedomāja par militāra konflikta iespējamību, bet uz robežas sāka par to uztraukties.
“Marta pēdējā nedēļas nogalē es braucu uz Lietuvu caur robežpārejas punktu Kamennij Log (no Lietuvas puses Medininki - red.). Apmēram divdesmit kilometru attālumā no robežas abpus ceļam redzēju pagaidu kontrolpunktus. Blakus tiem bija izraktas bedres, kurās stāvēja maskēti tanki. Ceļš šajā posmā bija sašaurināts: pa vienu joslu varēja braukt tikai vienā virzienā, bet otro joslu aizšķērsoja prettanku eži. Abās ceļa pusēs bija izvietoti maisi, apkārt staigāja karavīri, un virs viņiem lidoja helikopters.
Man bija ļoti bail, jo neesmu pie tā pieradusi. Pēdējo reizi, kad biju, viss bija normāli, bet tagad bija tā, it kā viņi kaut kam gatavotos. Nedaudz nomierinājos, kad šķērsoju robežu un ieraudzīju, ka Lietuvas pusē nav militārās tehnikas. Domāju, ka lietuvieši būtu pilnībā bruņoti, ja viņus patiešām kaut kas apdraudētu.
Viļņā es sāku meklēju “Google”, kas notiek pie robežas, un sapratu, ka esmu redzējusi militārās mācības, un es kļuvu mierīga. Tad es atradu Sahaščika paziņojumu par iebrukumu Lietuvā un biju ļoti izbrīnīta. Neviens no maniem kaimiņiem Baltkrievijā par to nebija dzirdējis. Visi dzīvo mierīgi, ne par kādu karu ar Lietuvu nerunā. Bet pēc Ukrainas es uzskatu, ka viss ir iespējams un varas iestādes daudz ko slēpj no civiliedzīvotājiem.
Ja, nedod dievs, kaut kas notiks, es centīšos paslēpties un nekur nepiedalīties. Es neatbalstu nekādus karus, vēl jo vairāk tos, ko sācis Putins vai Lukašenko.”
Mihails piekrīt Marinas pretkara nostājai, taču skeptiski vērtē ziņas par iespējamo iebrukumu Lietuvā:
"Redzēju, ka Sahaščiks paziņoja, ka Krievija un Baltkrievija plāno uzbrukt Lietuvai un izmantot taktiskos kodolieročus. Es to uztvēru kā informatīvu troksni, kā vēl vienu tukšu paziņojumu. Varbūt tāpēc, ka mani ir grūti pārsteigt un nobiedēt, jo katru dienu es saņemu kādas briesmīgas ziņas. Varbūt tā ir psiholoģiskā aizsardzība, kas iedarbojas automātiski.
Es šo paziņojumu uztvertu nopietni, ja runātu kāda autoritatīva persona un sniegtu pamatotus pierādījumus, pārliecinoši izklāstītu savu versiju. Tā tas nav. Mana apkārtne vai nu ignorēja šo ziņu, vai arī apsprieda to ar smīnu un neticību. Nebija nekādu aktīvu diskusiju: parunājām starp citu un aizmirsām.
Saistībā ar šīm baumām es neveicu nekādus īpašus pasākumus. Taču kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā es sāku periodiski pārdomāt dažādus rīcības variantus gadījumam, ja notikumi aktīvāk ietekmētu Baltkrieviju un mani personīgi. Es visvisādi centīšos izvairīties no dalības konfliktā Krievijas un Baltkrievijas pusē. Iespējams, mēģināšu aizbēgt no valsts. Ja nonākšu kara notikumu epicentrā, uzreiz padošos gūstā.
No Putina var sagaidīt jebko, un vispārdrošākie pieņēmumi var izrādīties patiesi. Tajā pašā laikā es domāju, ka viņš ir aizņemts ar citām lietām un neplāno uzbrukumu Lietuvai un tamlīdzīgas darbības pārskatāmā nākotnē."
Lietuvas plašsaziņas līdzekļi neizplatīja Baltkrievijas opozīcijas paziņojumus, tāpēc vietējie iedzīvotāji tiem nepievērsa lielu uzmanību. Daži cilvēki ir dzirdējuši par Lukašenko draudiem, bet tikai retais šeit viņa vārdus uztver nopietni. Kopumā lietuvieši uzbrukumam tic krietni mazāk nekā baltkrievi abās robežas pusēs.
Lūk, kā to skaidro Migle: "Es ticu tikai tam, ko saka Lietuvas amatpersonas, un es nelasu neko no Baltkrievijas puses, pat informāciju, kas nāk no opozīcijas. Līdz šim mūsu varas iestādes un plašsaziņas līdzekļi neko nav teikuši par it kā plānoto uzbrukumu.
Tagad, kad Ukrainā plosās karš, mēs skaidri redzam, ka Krievijas imperiālistiskajām ambīcijām nav gala, un mēs uzskatām, ka gadījumā, ja viņi mums pieteiktu karu, viņi izmantotu Baltkrieviju kā placdarmu uzbrukumiem. Tomēr nav nekādu kustības pazīmju pie robežām, tāpēc es jūtos diezgan droši.
Turklāt es uzskatu, ka šīs spekulācijas par "iespējamo uzbrukumu" ir kaitīgas un tās nevajadzētu izplatīt sabiedrībā. Es pārbaudu informāciju un sekoju līdzi oficiālajām tīmekļa vietnēm. Šobrīd es neredzu nekādus reālus draudus un dzīvoju kā parasta jauna eiropiete. Man nav ne uzkrājumu, ne sapakotas mugursomas, ne plāna melnajai dienai. Tāpēc es tikai ceru, ka situācija nesaasinās. Ja tā notiks, es ieklausīšos, ko saka varas iestādes, un centīšos darīt kaut ko labu.”
Saule neko nav dzirdējusi par iespējamu uzbrukumu Lietuvai: "Manā apkārtnē nav neviena, kas par to nopietni uztrauktos. Es apzināti izvairos no rakstiem un ziņām par šo tēmu, jo ap to ir daudz dezinformācijas, kas uzkurina bailes. Es neticu, ka notiks iebrukums, jo man ir draugi un puisis no Lietuvas armijas. Viņi ir apstiprinājuši, ka nav iemesla bažām. Es domāju, ka baumas tiek izplatītas, lai sētu bailes. Tas rada haosu, kas ir tieši tas, ko Lukašenko un Putins vēlas. Es nekādu paniku neizjūtu un vienkārši dzīvoju savu parasto dzīvi."
Andrjus izrādījās zinošāks šajā jautājumā, taču arī viņš tam nepievērš daudz uzmanības:
"Esmu dzirdējis no paziņām un redzējis ziņās bažas par Krievijas uzbrukumu Viļņai ar Baltkrievijas palīdzību. Manuprāt, plašsaziņas līdzekļi pārlieku dramatizē. No vienas puses, tas ir labi, jo palīdz izprast draudus un sagatavo cilvēkus iespējami sliktākajam scenārijam. No otras puses, tas ir slikti, jo rada bailes. Bet lielākā daļa cilvēku man apkārt par to vispār nerunā. Droši vien tāpēc, ka viņi īsti nelasa to, ko raksta Lietuvas ziņu aģentūras. Par to tika runāts darbavietā, un mums piedāvāja parakstīt petīciju, ka jāpiešķir papildus 4% no nodokļiem tanku iegādei Lietuvas armijai.
Es joprojām nedomāju, ka Lietuvai uzbruks, lai gan tāda iespēja pastāv. Tas būtu ļoti nopietna kara sākums, kurā iesaistītos lielākā daļa Eiropas un NATO, un es neesmu pārliecināts, ka Putins un Lukašenko to izturēs.
Šobrīd es cenšos nedomāt par karu un nebaidīties. Viļņā dzīvoju normālu dzīvi, un man nav sapakota soma ārkārtas situācijai. Ja iebrukums tomēr sāksies, es centīšos kopā ar savu otro pusīti aizbraukt no valsts un evakuēt arī savu ģimeni.”
Lietuvas amatpersonas nekomentēja Sahaščika vai Latuško paziņojumus. Tomēr vēl pirms viņu paziņojumiem Nacionālās aizsardzības ministrija brīdināja iedzīvotājus, ka militārās aktivitātes pie Baltkrievijas robežām ir mācības un bažām nav pamata. "Militārais izlūkdienests pastāvīgi uzrauga un izvērtē situāciju," apliecināja ministrija.
Savā paziņojumā Nacionālās aizsardzības ministrija atsaucās uz uzraudzības grupas "Belaruskij Gajun" datiem. Saskaņā ar tiem, pie Lietuvas robežas atrodas aptuveni 760 Baltkrievijas militārpersonu. Viņi veic uzdevumus 19. mehanizētās brigādes mācību ietvaros. Tā ir neliela daļa no šīs vienības personālsastāva. Galvenie spēki ir koncentrēti poligonā "Lepeļskij" (aptuveni 3000 cilvēku), kas atrodas Baltkrievijas ziemeļaustrumos - tuvāk Krievijai nekā Lietuvai. Kopumā mācībās ir iesaistīti aptuveni 5000 cilvēku.
Jāatzīmē arī, ka Valērija Sahaščika izteikumus kritizēja BELPOL (Baltkrievijas bijušo tiesībsargājošo iestāžu asociācija) pārstāvis Andrejs Ostapovičs un politologi Artjoms Šraibmans un Pāvels Usovs.
Oriģinālo rakstu var izlasīt šeit
