Adams Mihņiks ir leģendāra personība. Viņš bija viens no aktīvākajiem Polijas politiskās opozīcijas pārstāvjiem 1968.–1989. gadā, viens no "Solidaritātes" līderiem un laikraksta “Gazeta Wyborcza” galvenais redaktors.
Britu laikraksts “Financial Times” 2006. gadā Mihņiku ierindoja starp pasaules 20 ietekmīgākajiem žurnālistiem.
Adams Mihņiks piedalījās Rīgā notikušā festivāla “Artdocfest” žūrijā. Kopā ar Adamu, kuram šobrīd ir 77 gadi, žūrijā bija arī Jaunā Rīgas teātra aktrise Čulpana Hamatova un pazīstamais teātra un kino režisors Viesturs Kairišs. Pēc festivāla atklāšanas, ko iezīmēja klusuma brīdis, pieminot Krievijas opozīcijas aktīvistu Alekseju Navaļniju, kurš tajā dienā tika apglabāts Maskavā, un dokumentālās filmas par slaveno latviešu kinodokumentālistu "Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks" Adams Mihņiks paņēma pilnu glāzi sarkanvīna un piedāvāja aiziet uzpīpēt svaigā gaisā.
Viņu intervēja mūsu kolēģi no laikraksta “Novaja Gazeta.Baltija".
Mūsu priekšā ir klasisks ārēji pilnīgi nepretencioza un pret citiem absolūti liberāla žurnālista un redaktora tēls - skatoties uz viņu, uzreiz nepateiktu, ka viņš ir vairāku pasaules prestižāko universitāšu goda profesors un neskaitāmu apbalvojumu laureāts.
Pan Mihņik, man ir likumsakarīgs jautājums: vai neiebilstat, ka mēs runājam krieviski?
Mani tas nemaz neuztrauc, jo es saprotu un runāju krieviski. Un agrāk es mēdzu arvien runāt un rakstīt, ka esmu īsts pretpadomju rusofils. Bet tagad tātad es esmu īsts pret Putinu noskaņots rusofils. Tā ir atšķirība. Man ir daudz krievu draugu. Tagad sarunās jokoju, ka man draugu vidū ir daudz "spiegu" jeb, kā tagad oficiālās Krievijas varas iestādes viņus sauc, "ārvalstu aģentu", no kuriem daudzi bija ieradušies uz šo kinofestivālu. Un es nedomāju, ka mums vajadzētu vainot krievus, kuri ir pret Putinu, kas izvērsa šo bandītisko agresiju Ukrainā.
Kā jūs vērtējat to, ka Rīgā nesen tika pārdēvētas Puškinam, Turgeņevam un citiem krievu kultūras pārstāvjiem par godu nosauktas ielas?
Es jums uzreiz teikšu, ka Puškins ir ģeniāls dzejnieks, lai gan savā laikā viņš uzrakstīja dzejoli pret Poliju. Tā patiešām ir taisnība, dzejolis saucas "Borodinas gadadiena", un es to varu citēt no galvas.
«Но вы, мутители палат,
Легкоязычные витии,
Вы, черни бедственный набат,
Клеветники, враги России!
Что взяли вы?.. Ещё ли росс
Больной, расслабленный колосс?
Ещё ли северная слава
Пустая притча, лживый сон?
Скажите: скоро ль нам Варшава
Предпишет гордый свой закон?»
Taču viņš vienalga bija izcils dzejnieks un rakstnieks! Un, kas ir ļoti svarīgi, viņš bija sava laikmeta bērns. Un būtu pareizi viņu vērtēt politkorekti, raugoties no tā laika skatupunkta. Tas pats ir ar Turgeņevu.
Kas dzīvoja Parīzē, tāpat kā jūs savulaik septiņdesmitajos gados, būdams emigrants.
Viņam daudz ir pateikts romānos "Tēvi un bērni", "Dūmi" un pat dažos stāstos, kuru nosaukumu esmu aizmirsis. Un es arī runāju franciski kā viņš! Starp citu, par līdzīgu problēmu es runāju vēl ar seru Jesaju Berlinu. Ne Puškins, ne Turgeņevs, ne Dostojevskis, ne Mandelštams nav vainīgi pie tā, ko dara Putins. Sākot karu Ukrainā, Putins nogalināja pilsonisko sabiedrību Krievijā.
Tomēr Navaļnija bērēs bija daudz cilvēku. Ko jūs viņiem teiktu?
Es nezinu, kas konkrēti jādara, varu tikai pateikt: esmu pārliecināts, ka arī vistumšākajai naktij pienāk gals, tumsa nav mūžīga. Vai arī, kā saka krievi, tumšākais laiks ir pirms rītausmas. Un mēs redzēsim, kas notiks, kad šī nakts beigsies. Tikmēr es teikšu, ka tas, ko Putins ir izdarījis, ir Krievijas lielākā sakāve šajā gadsimtā.
Starp citu, jūs pieminējāt Jesaju Berlinu. Vai jūs zinājāt, ka viņš ir dzimis Rīgā?
Protams. Es intervēju viņu pirms apmēram trīsdesmit gadiem, tas bija Oksfordā, un es viņam teicu: "Jūs esat Latvijas tautas visdižākais dēls!"
Vai esat bieži bijis Rīgā?
Iepriekšējo reizi biju pirms gada. Tas notika, pateicoties uzaicinājumam, ko saņēmu no vienas jūsu augstskolas, kur, starp citu, mācās arī emigranti no Krievijas. Viņi studē ekonomiku un politiku, un es tur lasīju lekcijas. Bet pirms tam es jau vienreiz biju Rīgā, un tas bija diezgan sen - deviņdesmitajos gados intervēju jūsu prezidentu Gunti Ulmani. Un esmu apmeklējis arī brīnišķīgo Jūrmalu, jo mans kolēģis no "Solidaritātes" Jaroslavs Bratkevičs bija Polijas vēstnieks Latvijā, un viņš mani tur uzaicināja.
No jūsu pieredzes augstuma - kā cilvēkiem būtu jādzīvo šajos satraucošajos laikos?
Tas ir vienkārši. Jums ir jādzīvo cilvēcīgi, tā ir mana atbilde. Ar mīlestību un cieņu vai, jebkurā gadījumā, vienkārši ar iecietību. Ir svarīgi saprast šo ideju: dzīvo un ļauj dzīvot citiem. Netraucējiet cits citam dzīvot mierā. Par to rakstīja visi ģēniji, piemēram, Heinrihs Heine. Jums vajadzētu to izlasīt, tur ir viss pateikts.
