Krievijas demokrātiskās opozīcijas pārstāvji ar ieročiem rokās mēģina ieņemt ciemus un teritoriju Belgorodas un Kurskas apgabalos. Stāsts par to, no kurienes šādi cilvēki parādījušies pašas Krievijas iekšienē, ir tikpat neparasts kā fakts, ka Putina varai parādījušies oponenti, kas bruņoti ne ar lozungiem, bet granātmetējiem.
Kamēr opozīcijas publisko seju Krievijā pamatā veido dažādi liberāli grupējumi, biedrības un partijas, paralēli darbojas pavisam pretējā politiskā spektra aktīvisti — Krievijas radikālie nacionālisti. Latvijā par tādiem sabiedrība uzzināja, kad Latvijā politisko patvērumu ieguva vēsturnieks un rakstnieks Dmitrijs Savvins, kurš nosodīja Krimas aneksiju un citas putinisma izpausmes, piedzīvoja likumsakarīgas kratīšanas, 2016. gadā apmetās Liepājā, turpināja attālināti strādāt Krievijas medijos, saņēma Borisa Ņemcova fonda stipendiju “Par brīvību” un drīz vien jau spēja latviešu valodā izskaidrot vietējiem “krievvalodīgajiem”, ka derētu tomēr zināt tās valsts valodu, kurā viņi dzīvo. Tagad viņa grāmata jau iznākusi latviski.
Kā jau tas notiek gandrīz ikvienā sabiedrībā, nacionālisms arī pie krieviem izpaužas ne tikai literatūrā un vēstures pētniecībā, bet arī smagajā mūzikā.
Ukraiņu pusē jau kopš 2014. gada kaujām Donbasā karojošie Krievijas pilsoņi, kas šomēnes atkal atzīmējās ar kaujām pret Krievijas armiju pašas Krievijas Federācijas teritorijā un publiski pazīstami ar Krievijas brīvprātīgā korpusa nosaukumu, nāk no pagrīdes mūzikas scēnas. Krievu kaujinieku grupējuma kodols, kas tagad cenšas no putinisma atbrīvot Belgorodas apgabala ciemus, izcēlies pēc 2000. gada Tverā, kurā pastāvēja aktīva ekstrēmās mūzikas koncertdzīve. Pilngadību tikko sasniegušais Aleksejs Ļovkins — jauniešiem pavisam tipiskā veidā — kopā ar draugiem nodibināja blekmetāla grupu “M8L8TH” (nosaukums izrunājams vienkārši kā “molot”, kr. — “āmurs”) un sāka piedalīties koncertos, festivālos, ierakstīt pirmos albumus, veidot blakusprojektus.
Nav īsti izprotams, kāds bija Tveras varas iestāžu nolūks, 2006. gadā mēģinot Alekseju Ļovkinu 22 gadu vecumā apvainot trīskāršā slepkavībā (!), taču pēc gada pavadīšanas aiz restēm jaunais mūziķis tika atbrīvots, noņemot no viņa visas aizdomas. Redzot notiekošo, smagās mūzikas scēna izdarīja politiskus secinājumus, radikalizējās un sāka nodarboties ar pašaizsardzību pret varas patvaļu. Skaidrs, ka varas iestādes šādā notikumu pavērsienā vainoja nevis savu pašu iepriekšējo rīcību, bet Ļovkinu, kuru arestēja otrreiz — it kā par “nacionāla naida kurināšanu”, turklāt “kopā ar mazgadīgām personām”, lai izklausītos briesmīgāk, un 2010. gada vidū piesprieda trīsarpus gadus nosacīti. Taču, lai neizlaistu jauno cilvēku brīvībā, varas iestādes ķērās pie it kā aizmirstā padomju gadu represiju paņēmiena — ielika mūziķi trakonamā. Par atbildi smagās mūzikas grupu, koncertu un agresīvi ideoloģisko mūzikas festivālu skaits Krievijā pieauga.
Ieraugot Eiromaidana revolūciju Ukrainā, prokremliskā prezidenta Viktora Janukoviča aizbēgšanu uz Rostovu pie Donas un sekojošos notikumus, radikalizējušies Tveras blekmetālisti piedāvāja saviem ukraiņu draugiem ne vairs kopīgu koncertu rīkošanu, bet cīņu pret putinismu ar ieročiem rokās. “M8L8TH” dalībnieki karoja “Azov” pulka sastāvā pret Doņeckas un Luhanskas “separiem”, vēlāk dienēja Iekšlietu karaspēkā, frontes izlūkošanā un 3. atsevišķajā triecienbrigādē, līdz 2022. gada augustā Ukrainas Bruņoto spēku Internacionālajā leģionā tika izveidots atsevišķais motorizēto strēlnieku Krievijas brīvprātīgo korpuss ar Ļovkinu (attēlā) kā komandieri.
“Krievijā tika izsludinātas vēlēšanas — tad nu mēs, Krievijas brīvprātīgo korpusā dienējošie Krievijas Federācijas pilsoņi, mēģinājām nobalsot, bet šodien pierobežas ciemā mums tas neizdevās. Nekas, rīt turpināsim mūsu mēģinājumus nobalsot Haivoronas pilsētā. Ja ne, iesim uz Belgorodu, meklēsim kādu atvērtu iecirkni,” Ukrainas telekanāla “FreeDOM” tiešraidē balsošanas pirmajā dienā ar smīnu stāstīja viens no “M8L8TH” dalībniekiem. Uz raidījuma vadītājas jautājumu, kā viņi reaģēs uz faktu, ka Krievijā pret viņiem ierosinātas krimināllietas, kaujinieks paceļ automātu: “Mēs pilnīgi noteikti ieiesim pie prokurora Belgorodā un noskaidrosim, kas par lietu!”
Līdz pat kovida ierobežojumiem Krievijas metālisti paralēli dienestam Ukrainas Bruņotajos spēkos turpināja rakstīt un izlaist mūziku, koncertēt un katru gadu decembrī rīkot “Asgardsrei” festivālu. Tajā sabrauca ne tikai krievu opozīcijas un baltkrievu nacionālistu grupas, bet arī dažādi ekstrēmās mūzikas kolektīvi, kas gludajai un politkorektajai Vakareiropai par niknu — te bija viena no retajām iespējām “dzīvajā” klausīties
Francijas “Peste Noire” un “Baise Ma Hache”, Somijas “Goatmoon” un Grieķijas “Der Stuermer”. Apmeklētāju vidū bija redzami visu paveidu nacionālisti, militanti un labējie ekstrēmisti no visas Eiropas un pat Amerikas, kam šādu festivālu pašu mājās sarīkot ir nereāli jau tā paša politkorektuma dēļ. Dienu pirms festivāla parasti notika konference, kuras noslēgumā tika atjaunots nacionālistu organizāciju sadarbības ikgadējais “Tērauda pakts” — konferencē savulaik piedalījušies arī attiecīgu Latvijas patriotisko organizāciju biedri.
Protams, ka Kremļa propaganda bija pamanījusi šo festivālu un centās tam piekabināt parastās “fašisma”, “rasisma” un “antisemītisma” birkas, ko it kā “atbalstot Ukrainas huntas režīms”, taču mēģinājumi atdūrās pret faktu, ka tobrīdējais Ukrainas premjers Volodimirs Hroismans bija ebrejs, un vēlāk arī prezidenta amatā tika ievēlēts Volodimirs Zelenskis ar ebreju izcelsmi. Festivālu politiski atbalstīja “Azov” pulka komandieris Andrijs Bileckis, kurš tolaik bija arī Augstākās Radas deputāts, jo festivāla rīkotāji bija dienējuši viņa pulkā.
Lai cik dīvaini nebūtu, uz vidusmēra blekmetāla fona “M8L8TH” mūzikai piemīt mākslinieciskā vērtība. Pretēji šim stilam raksturīgajām abrazīvajām ģitārām un nesaprotamajai ķērkšanai mikrofonā, no “M8L8TH” dziesmām nav izravējams austrumslāvu melodiskums, daudz tiek izmantoti tīrie vokāli, akustiskās ģitāras un melodiskas basa līnijas. Dziesmu tēmas — vēsture, personības individuālisms kā pretstats nozombētam pūlim, psiholoģija un misticisms, “azoviešu” cīņa pret okupantiem.
Visiem tiem, kas bija klāt “Asgardsrei” un “Heretic” festivālos kopš 2014. gada, nekādos sapņos nerādījās, ka uz skatuves un zālē esošie cilvēki jau pēc dažiem gadiem veidos kodolu Krievijas pilsoņu korpusam, kas ar ieročiem rokās cīnīsies pret Putinu pašas Krievijas Federācijas teritorijā. “Lieliski! Esam sagaidījuši “M8L8TH” tūri pa Belgorodas un Kurskas apgabaliem!” klausītāji komentē zem grupas dziesmām soctīklos. Tikmēr atbalstītāji iepērkas “Militant.zone” un “Heretic.camp” mājaslapās, zinot, ka tādā veidā pabalstīs Krievijas brīvprātīgo korpusa darbību un vienlaikus Ukrainas ekonomiku.
Savulaik, nokāpuši no skatuves, “M8L8TH” dalībnieki uz klausītāju jautājumiem par krievu nacionālismu atbildēja vienkārši: “Nacionālists pirmām kārtām ir cilvēks, kurš pats izvēlas iestāties par savu tautu un valsti, domāt ar savu galvu, kam nav pieņemama viena cilvēka diktatūra un propaganda, jo īpaši, ja tās rezultāts ir uzbrukums jau kurai kaimiņvalstij pēc kārtas. Nacionālists nekad nav ksenofobs un naidīgi noskaņots pret citām nācijām — tieši pretēji: mēs gribam, lai katrai nācijai būtu laba, mierīga dzīve savā valstī, lai nerodas vēlme uzbrukt citiem. Putins ir lielākais ienaidnieks krievu nacionālismam, jo katru personību grib degradēt par nozombētu pūli.”
“M8L8TH” dziesmu paraugi:
