Ziņojumi par biļetenu bojāšanu, urnu pieliešanu ar tinti un “briljantzaļo”, petardes spridzināšana iecirknī — tas viss līdzinās Ukrainas vēlēšanu procesam, tikai pirms gadiem divdesmit, kārtējo reizi parādot, ka Krievija savās pilsoniskās sabiedrības izpausmēs apstājusies līdz ar Putina nākšanu pie varas, kamēr Ukrainā notiek attīstība.
Aizvadīto pseidovēlēšanu laikā dažādos Krievijas reģionos iedzīvotāji bojājuši biļetenus, balsošanas urnās ielejot t.s. briljantzaļo. Zaļais šķidrums ieliets vēlēšanu urnās Piemaskavā un divos vēlēšanu iecirkņos Voroņežas apgabala Borisogļebskā, pavēstīja reģiona administrācija. Dažādos veidos urnas mēģināts sabojāt Rostovas apgabalā un Karačajā-Čerkesijā: “Vairākos [federācijas] subjektos urnās ielieta tinte: to dara gan sievietes, gan vīrieši,” bijis spiests atzīt Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājas vietnieks Nikolajs Bulajevs. Dažās vietās urnas aizdedzinātas, vienā iecirknī tualetē noticis sprādziens.
Soctīklos izplatījusies informācija, ka cilvēki viens otram ieteikuši parakstīties vēlētāju sarakstā ar izjokošanai domātām pildspalvām, kurās ielietā tinte dažu stundu laikā pēc uzrakstīšanas izbalo un izgaist.
Maskavā Ramenku rajonā aizturēts vēlētājs, kas uz biļetena uzrakstījis “Putins — slepkava”. Iecirknī dežurējošā policija vīrietim pievērsusi uzmanību, jo viņš ilgi aizpildījis biļetenu. Diemžēl tas urnā iekritis ar aizpildīto pusi uz augšu. Tā kā urnas ir no caurspīdīga materiāla, uzraksts bija salasāms no ārpuses.
Citā iecirknī aizturēts jaunietis, kas vēlētāju sarakstā ierakstījis vārdu “boikots”, Podoļskā par uzrakstu uz biļetena aizturēta vēlētāja Marija Aleksejeva. Citiem biļetenu aprakstītājiem veicies labāk.
Visa šī sabiedrības reakcija uz negodīgām vēlēšanām līdzinās ukraiņu reakcijai ap gadu tūkstošu miju un līdz Eiromaidana revolūcijai, kur balsu pirkšana un vēlēšanu viltošana patiesībā bija starp tiem daudzajiem iemesliem, kāpēc sabiedrības neapmierinātība ar laiku noveda līdz revolucionāram stāvoklim. Arī Ukrainā lēja krāsas un medikamentus urnās, zaga saskaitīto balsu maisus un dauzīja iecirkņus, plēsa protokolus un viens otram uzsūtīja spēka struktūras, taču tas notika pavisam citas motivācijas dēļ.
Atšķirībā no Krievijas, kur vēlēšanas tiek viltotas par labu vienam konkrētam kandidātam vai valdošajai partijai, Ukrainā ilgas desmitgades pārkāpumus sev par labu visu līmeņu vēlēšanās (prezidenta, Augstākās Radas, apgabalu un rajonu radu, ciema padomju, mēru utt. vēlēšanās) organizēja vairākas partijas — kā likums, prokrieviskas partijas. Liberālie, nacionālistu un prorietumnieciskie saraksti bieži vien sāka atbildēt ar kaut ko līdzīgu, un vēl 2015. gadā tika fiksētas bagāto kandidātu nolīgto t.s. titušku bandu (vietējais urlu paveids) sadursmes ar vēlēšanu komisijām.
Ņemot vērā savulaik vispārizplatīto krāpšanos, Ukrainas vēlēšanu likumā joprojām ir iestrādāti dažādi aizsardzības mehānismi. Ja kādā iecirknī sūdzību skaits sasniedz 10% no nodoto balsu skaita, iecirkņa rezultāti tiek anulēti — nenotiek pārbalsošana, tikai rezultātu anulēšana, un viss. Attiecīgajā vēlēšanu apgabalā līdz ar to iznākumu nosaka tie iecirkņi, kuros pārkāpumu bijis mazāk par kritisko normu. Ja visā valstī pārkāpumu skaits ir 10% summāri, notiek jaunas vēlēšanas. Piemēram, 2004. gadā tā tika noturētas trīs vēlēšanas, kamēr uzvarēja t.s. oranžie reformatori un valsts par savu mērķi izsludināja eiroatlantisko integrāciju.
Tomēr vienlaikus tāds apsvērums nozīmē: brīdī, kad zaudējošie kandidāti saprot — viņi vairs nevar uzvarēt, par viņu mērķi kļūst nevis pašu uzvara, bet gan konkurentu uzvaras izgāšana. Šim nolūkam jāpanāk, lai rezultāti tiktu anulēti. Ja vēlētāju aptaujas pie iecirkņu izejām pēcpusdienā sāk uzrādīt zaudējumu, tā uz zaudējumu ejošie sāk tīšuprāt taisīt masveida pārkāpumus, celt skandālus, dauzīt logus iecirkņiem un tamlīdzīgi, lai sagādātu vismaz 10% apšaubāmus rezultātus. Tad arī parādījušies gājieni ar biļetenu tīšuprātīgu sacūkošanu ar “zilo graudiņu” šķīdumu un tamlīdzīgām vielām, aprakstīšanu ar rupjībām un mahinācijām ar nodoto balsu skaitu. Pēc gadījuma, kad gandrīz pilnā urnā vakarpusē tika iemesta improvizēta dūmu bumba, kas pēc stundas sāka pamazām izplatīt indīgus tvaikus, kopš 2012. gada Ukrainā visas urnas kļuva caurspīdīgas, bet visos iecirkņos — pat par spīti faktam, ka bija Janukoviča varas gadi — tika ierīkotas tiešsaistes kameras.
“Neatkarīgās” korespondents daudzkārt par to visu vēstīja mūsu lasītājiem, būdams vēlēšanu novērotājs Ukrainā līdz 2016. gadam. Taču kopš 2019. gada pavasara prezidenta vēlēšanām un pēdējām pašvaldību vēlēšanām 2020. gada rudenī Latvijas novērotāju klātbūtne vairs nebija nepieciešama: vispārējais progress Ukrainā noveda pie tā, ka šādas problēmas vēlēšanās samazinājās simtkārtīgi — ne tik daudz bailēs no kāda administratīvā soda kā fakta dēļ, ka šī uzvedība kā tāda kļuvusi sociāli nepieņemama.
Tikmēr Krievijā šāda pushuligāniska rīcība iecirkņos tikai sākas — kārtējā ilustrācija tam, ka Krievijas sabiedriskā apziņa palikusi apmēram tur, kur tā bija līdz ar Putina nākšanu pie varas.
Demokrātiskā krievu opozīcija — gan emigrācijā esošā, gan tā, kas nu vēl pašā Krievijā atlikusi — izsludinājusi akciju ar nosaukumu “Pusdiena pret Putinu”. Sapulcēties tieši 12.00 vai veikt individuālas pilsoniskās akcijas tieši dienvidū nav nejauša ideja: patiesībā tā ir svarīga atsauce uz “cieto” zinātnisko fantastiku, uz Arkādija un Borisa Strugacku romānu sēriju, kas sākas ar grāmatu “Dienas vidū, XXII gadsimtā” un no kuras latviski ir tulkots romāns “Tālā varavīksne”, kā arī trīs darbu izlase “Nenorunātās tikšanās”. Brāļi Strugacki tēlo attīstītu nākotnes pasauli, kurā vairs nepastāv politiska vardarbība, apspiešana un materiāla nabadzība, tāpēc cilvēki var attīstīt zinātni, dzīvojot mierā ja ne ar sevi, tad vismaz citiem — un uz šāda humāna fona īpaši skaidri izceļas morālās dilemmas, kuras nekur nebūs pazudušas arī nākotnes sabiedrībā. Strugacku romānos redzamā t.s. "Мир Полдня" ir atsevišķa zinātniskās fantastikas paradigma, pilnībā atšķirīga no Rietumu vai Āzijas autoru darbiem, tāpēc nav brīnums, ka Krievijas opozicionāri izmanto atsauci uz šo humānisma caurstrāvoto konceptu, kas krievu auditorijai pazīstams jau kopš sešdesmitajiem gadiem.
Kā ar šo konceptu sanācis mūsdienās, redzams no skopajām ziņām, kādas no Krievijas vēlēšanām tikušas pāri robežām. Vismaz 75 cilvēki aizturēti par mēģinājumiem iemest urnā Navaļnija plakātu, citā gadījumā starp aizturētajiem ir kāds iecirkņa vēlēšanu komisijas loceklis, kas ieradies T kreklā ar uzrakstu “Navaļnijs”. Viņam pēc savas politiskās nostājas izrādīšanas pārējie piedāvājuši pārģērbties, lai neriskētu, ko viņš arī izdarījis, taču policija vienalga viņu aizvedusi. Sanktpēterburgā aizturēts opozīcijas aktīvists Vitālijs Jofe, kas uz biļetena uzrakstījis: “Esiet visi nolādēti!” Viņam tiekot inkriminēta dalība kādā senākā piketā ar plakātu “Nosprāga viens, nosprāgs arī otrs”, par ko savulaik netika sastādīts protokols.
Bet Kazaņas iedzīvotājs Aleksandrs Širšovs informējis, ka viņš — līdz ar 20 citiem balsotājiem — aizturēts par to, ka vēlēšanu iecirknī ieradies tieši pulksten 12. Izrādījies, ka šie cilvēki nemaz nav zinājuši, ka opozīcija šajā laikā rīko akciju, un vienkārši ieradušies nobalsot dienas vidū.
2012. gada vēlēšanu pieredze Ukrainā, no kā Ukraina kopš tā laika izevolucionējusi ārā.
