2023. gada oktobrī Aļina Nagornaja un Igors Slučaks ar diviem maziem bērniem – trīsgadīgo Stefanu un gadu veco Tadevušu – pārcēlās uz dzīvi Viļņā. Kā sākās šis stāsts ar laimīgām beigām?
Savā valstī - Baltkrievijā - Igors un Aļina nodarbojās ar lingvistiskās diskriminācijas problēmu, ar likumīgiem līdzekļiem cenzdamies panākt, ka lietvedībā tiek lietota baltkrievu valoda, uz etiķetēm un biļetēm ir uzraksti valsts valodā un arī internetā ir vietnes baltkrievu valodā. Par šīm politiskajām aktivitātēm viņus vairākkārt aizturēja, tiesāja, uzlika sodus un arestēja.
Pēc 2020. gada notikumiem, kad uz tautas nemieriem Lukašenko atbildēja ar masu represijām, Igoram un Aļinai nācās burtiski slēpties. Glābdamies no vajāšanas, jaunie vecāki, kuriem jau bija piedzimis pirmais bērns, bija spiesti pārdot savu māju, jo drošības apsvērumu dēļ tajā vairs nebija iespējams dzīvot. Izīrēt to vai vienkārši izmitināt tajā savus draugus nozīmēja nolemt viņus nepārtrauktai novērošanai, kratīšanai un nopratināšanai. Viņi nevarēja ilgi uzturēties vienā vietā.
Viņi nomainīja desmit mājas un dzīvokļus dažādos Baltkrievijas apgabalos, mainīja automašīnas un reģistrācijas adreses, izmantoja uz citām personām reģistrētas SIM kartes, nobrauca simtiem kilometru, lai tiktu pie ārstiem, un visādi slēpa savas pēdas. Un visu šo laiku viņi turpināja cīnīties pret sistēmu, popularizēt baltkrievu valodu.
"Mums bija daudz sarkano līniju, bet mēs tās arvien atbīdījām tālāk," atceras Aļina. "Sākumā mēs domājām, ka noteikti aizbrauksim, ja kādam no mums būs nepieciešama ķirurģiska operācija, bet, kad tā kļuva vajadzīga, mēs tomēr neaizbraucām. Tad nolēmām, ka aizbrauksim manas grūtniecības gadījumā, bet atkal palikām. Mēs domājām, ka Baltkrievijā es noteikti nedzemdēšu, taču mums izdevās to noorganizēt. Protams, tas nebija viegli, bet mēs spējām ar to visu tikt galā.”
Viņi vērsās pēc medicīniskās palīdzības tikai maksas iestādēs un parasti devās pie ārstiem citā reģionā, nevis tajā, kur tobrīd dzīvoja. Bija arī regulāri jāmaina automašīnas, kuras, protams, bija reģistrētas uz citu personu vārda.
"Daudzi cilvēki domā, ka likumsargi par viņiem zina visu un ka nekādas jēgas no šifrēšanās vispār nav," saka Aļina. “Taču tā nav taisnība! Sakari starp dažādām iestādēm ir slikti organizēti, savstarpēja informācijas apmaiņa kavējas, un dažkārt tas mums deva manevra iespējas."
"Principā mēs varējām palikt," optimistiski norāda Igors. "Taču, jo tālāk, jo grūtāk bija visu organizēt. Ir jāsaprot, ka tas ir ļoti neērts dzīvesveids, kas nepārtraukti kļūst arvien sarežģītāks."
Dzīve pagrīdē kļuva arvien grūtāka, un ne tikai viņu pašu noguruma dēļ. Bija vēl divas globālas problēmas: pirmkārt, palīdzības loks pastāvīgi sašaurinājās, jo cilvēki, kas palīdzēja pārim organizēt šādu dzīvi, ar laiku vai nu pameta valsti, vai nonāca aiz restēm, un, otrkārt, šāda bēguļošana prasīja daudz vairāk naudas nekā parasta dzīve.
Ļoti daudzi pakalpojumi, kurus baltkrievi parasti var izmantot bez maksas, Aļinai un Igoram nebija pieejami. Piemēram, Igoram reiz bija nepieciešams fizioterapijas procedūru kurss, kas izmaksāja 2000 Baltkrievijas rubļu (gandrīz 700 eiro). Viss kurss būtu bijis bez maksas vietējā poliklīnikā pēc viņu dzīvesvietas reģistrācijas - bet, ja tu slēpies, parasto poliklīniku apmeklēt nevari. Bija jāmeklē ārsti privātajos centros citos reģionos un jānobrauc līdz tiem 300-400 kilometru.
Ir arī vairākas procedūras, kuras Baltkrievijā nevar veikt privātās klīnikās, piemēram, dzemdēt un vakcinēties drīkst tikai valsts medicīnas centros. Organizēt dzemdības valsts slimnīcā izrādījās ļoti grūts uzdevums, un Aļina savā “Facebook” lapā aprakstīja vienu no šo meklējumu epizodēm.
"Es dodos uz dzemdību namu parakstīt līgumu. Braucu 200 km, braucu mierīgi, ārsts ir izvēlēts, par visu esam iepriekš vienojušies. Tiekamies, un:
- Es domāju, ka tomēr nevarēšu pieņemt jūsu dzemdības. Ko darīt, ja mūsu darbinieki jūs atpazīs? Ko darīt, ja jūs te pēkšņi sāksiet runāt baltkrievu valodā? Mani taču varētu sodīt.
- Kāpēc jūs varētu sodīt? Viss ir oficiāli, un man ir likumīgas tiesības izvēlēties ārstu.
- Tāpēc, ka es jums palīdzēju.
- Nu bet ja es runāšu krieviski?
- Vienalga jūs izskatāties tik neparasti, šie dredi, es baidos, ka darbinieki varētu vienkārši painteresēties un sameklēt jūs internetā. Man jādomā par saviem bērniem. Viņi ir Polijā, bet ja nu kas?
Vairākas reizes paši paziņas Igoram un Aļinai neslēpa, ka sadarbojas ar likumsargiem vai arī viņus noklausās, tāpēc saziņa var būt nedroša. Taču sarunā ar “kontekst.lv” korespondentu Aļina atzīst:
"Mēs to uztvērām mierīgi."
Un pēc brīža turpina:
"Dzīvojot šodienas Baltkrievijā, tu pret visu izturies mierīgi un nekas tevi nepārsteidz. Kad tu uzzini par kādu vājprātu, tu neej cauri visiem posmiem, bet gan uzreiz pieņem šo realitāti. Lai arī tas ir gan aizvainojoši, gan nepatīkami, jo to tev saka nevis kaut kādi abstrakti svešinieki, bet gan kāds no taviem tuvākajiem cilvēkiem. Un tas nozīmē, ka tavā atbalsta sistēmā kļūst par vienu cilvēku mazāk, kas vēl vairāk apgrūtina tavu dzīvi."
Kādu dienu izrādījās, ka šāds cilvēks ir viņu bērnu ārsts, kuram izdevās slepeni viņus pabrīdināt, ka viss viņa kabinets ir piebāzts ar noklausīšanas iekārtām. To uzzinājuši, viņi nekavējoties pārtrauca jebkādus kontaktus - vest bērnus pie šī ārsta kļuva bīstami.
Laikā, kad pāris sāka slēpties, viņiem jau bija piedzimis dēls Stefans. Ļoti atvērts un sabiedrisks zēns, kuru, pēc vecāku novērojumiem, šie nemitīgie braucieni nemaz nesatrauca.
“Viņam drīzāk bija vienkārši interesanti," atceras Igors. "Ceļošana, jauni cilvēki - tas viss mazajam bija kā tāda izklaide. Viņš nejautāja un joprojām nejautā par mūsu pārvietošanos. Varbūt viņš vēl nesaprot, kas notiek.”
Taču, dzīvodami Baltkrievijā, gan Igors, gan Aļina saprata, ka aresta gadījumā Stefans un divus gadus vēlāk dzimušais Tadevušs var nonākt bērnunamā.
"Tehniski ir daudz vieglāk organizēt šādu dzīvi bez bērniem," turpina Igors. “Jo bērni - tā ir milzīga atbildība, un ar viņiem viss ir citādi.”
Aļina iebilst, ka, ja nebūtu dēlu, viņi ar Igoru, visdrīzāk, jau būtu cietumā, jo bērni, no vienas puses, tehniski sarežģī šo pagrīdes dzīvi, bet, no otras puses, motivē vecākus būt piesardzīgākiem.
Vecākiem bija jādomā par dažādiem variantiem aresta gadījumā, un tāpēc bija panākta vienošanās ar paziņām, kas visnelabvēlīgākā iznākuma gadījumā apsolīja paņemt Tadevušu un Stefanu pie sevis, kā arī Aļinai padomā bija dažādas shēmas, kā paziņas varētu jau iepriekš noformēt bērnu aizbildniecību. Taču visi saprata, ka nekādu garantiju nav.
Kad kļuva neiespējami vest bērnus pie ārsta un Aļinai pastāvīga stresa dēļ radās veselības problēmas, izrādījās, ka Igoram ir nepieciešama operācija, ko nevarēja organizēt, dzīvojot pagrīdē. Šī bija sarkanā līnija, aiz kuras Aļinai un Igoram Baltkrievijā nebija nākotnes.
Tagad visa ģimene dzīvo Viļņā, drošībā. Viņi gan nestāsta sīkāk par to, kā evakuējās no Baltkrievijas. Vien atzīst, ka šis parastiem tūristiem salīdzinoši īsais ceļojums prasīja vairāk nekā diennakti.
Tagad viņi plāno atvērt baltkrievu bērnudārzu. Un, protams, turpināt aizstāvēt baltkrievu valodu.
"Mēs nedrīkstam apstāties," saka Igors. "Ne jau valsts mūs izstūma no dzimtenes, bet gan politiskā situācija un konkrēti cilvēki. Es nedomāju, ka pastāv "vecā Baltkrievija" un "jaunā Baltkrievija". Ir tikai viena Baltkrievija, kurai tagad ir problēmas. Arī mums ir problēmas, bet mēs strādājam - desmitiem un simtiem gadu uz priekšu. Mūsu uzdevums ir saglabāt baltkrievu valodu Baltkrievijā vismaz pašreizējā līmenī. Mēs strādājam nākotnei."
