Pirmo reizi ar Mihasu tikāmies Mucenieku patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā. Viņš sēdēja uz balkona savā pagaidu istabā, kur atradās desmit dienu karantīnā. Piegāju pie viņa, lai iepazītos, un pajautāju, vai viņam nav vajadzīga kāda palīdzība.
"Un jūs esat Nasta Zahareviča? Es lasīju, ko jūs rakstījāt par savu dzīvi Latvijā, un teicu sievai, lai raksta jums, ja es pārāk ilgi nebūšu sasniedzams, ka jūs droši vien palīdzēsiet mani atrast. Vispār jau man ir vajadzīgs viss. Jo līdzi man ir tikai pleznas."
Mihass Kiseļs 2021. gada vasarā aizbēga no Baltkrievijas pēc vairākiem aizturēšanas gadījumiem, mēnesi ilga apcietinājuma un krimināllietas, kas bija ierosināta politisku iemeslu dēļ. Lai būtu drošībā, viņam nācās spēlēt uz visu banku un... pārpeldēt Daugavu.
Baltkrievijā viņš jau ilgāku laiku bija piedalījies dažādās protesta akcijās. Viss sākās jau koledžā, kad viens paziņa viņam uzdāvināja leģendārās baltkrievu grupas NRM kaseti. Viņi kļuva par draugiem. Šis puisis, kā stāsta Mihass, atvēra viņam acis uz to, kas notiek valstī. Taču ar pirmo jaunības degsmi ilgi nepietika: "Pēc koledžas pabeigšanas mani iesauca armijā, nodienēju pusotru gadu obligātajā dienestā. Pēc tam strādāju dažādās rūpnīcās. Toreiz mani politika īpaši neinteresēja, mani interesējusi tikai naudas pelnīšana. Un alga bija maza - es pat atceros, ka mēnesī pelnīju 70 dolārus. Tāpēc, kad draugs man ieteica braukt uz Maskavu, lai tur strādātu par elektromontieri, es piekritu."
Pēc kāda laika Mihass nonāca Minskā, iestājās universitātes neklātienes nodaļā un atkal sāka interesēties par politiku. Drīz vien viņš satika savu nākamo sievu. Atgriezās kopā ar viņu dzimtajos Pružānos un par politiku aizmirsa.
Trešo reizi viņš atgriezās politikā, kad Baltkrievijā tika izdots dekrēts Nr. 3, plašāk pazīstams kā dekrēts dīkdienības apkarošanai. Saskaņā ar to cilvēkiem, kuri nestrādāja (nemaksāja nodokļus budžetā) ilgāk par sešiem mēnešiem, bija jāmaksā īpašs dīkdienības nodoklis. Tas 2017. gada pavasarī izraisīja masveida protestus daudzās Baltkrievijas pilsētās. Tajos piedalījās arī Mihass. Drīz vien parādījās Sergejs Tihanovskis un citi blogeri. Sākās koronavīrusa pandēmija un viltus statistika par nāves gadījumiem šīs slimības dēļ. Mihass brauca uz mītiņiem Brestā un Minskā un palīdzēja vākt parakstus, lai reģistrētu neatkarīgus kandidātus 2020. gada prezidenta vēlēšanām.
To, ka šajās vēlēšanās nebūs taisnīgas balsu skaitīšanas, viņš beidzot saprata, kad netika reģistrēti populārākie kandidāti. Kopā ar domubiedriem viņš devās uz laukumu, kur tika aizturēts. Viņu arestēja vispirms uz 15 diennaktīm un tad vēl uz 15. Visu ieslodzījumā pavadīto mēnesi Mihass uztraucās, ka ieslodzījums var tikt pagarināts, taču viņu atbrīvoja jau pēc vēlēšanām. Acīmredzot vietējā milicija uzskatīja, ka tad viņš vairs nebūs bīstams.
Pēc izolatorā pavadītā mēneša viņš neapstājās - devās uz gājieniem Minskā un citās pilsētās, piedalījās protesta akcijās Pružānos. Tad varas iestādes sāka izdarīt spiedienu uz visu viņa ģimeni.
"Uz mani izdarīja spiedienu darbā, tad atnāca uz mājām, draudēja sievai, ka atņemšot mums bērnus. Kad Jūlija uzrakstīja iesniegumu, viņai ieteica padomāt par bērniem, par to, kā viņi augs vieni, ja mēs abi nonāksim cietumā. Viņa teica, ka nav izdarījusi neko pretlikumīgu. Spiediens turpinājās. Var saprast, kā jūtas māte, kad viņai draud atņemt bērnus."
Gan Jūlija, gan Mihass nonāca smagā psiholoģiskā stāvoklī. Viņi baidījās no jebkādas klauvēšanas pie durvīm, baidījās, kad viņiem zvanīja no nepazīstamiem numuriem. Vairākas reizes viņu mājās notika kratīšanas. Mihasu demonstratīvi aizturēja darbā, lai visi pārējie varētu izdarīt "pareizos" secinājumus. Uz kratīšanām policisti atbrauca ar saviem pieaicinātajiem lieciniekiem - dažiem studentiem. Reiz uz darbu pie Mihasa policija ieradās kopā ar jaunu VDK virsnieku, kurš izskatījās apmēram 22-23 gadus vecs. Šķiet, visvairāk Mihasu pārsteidza tas, ka politiskajās represijās bija iesaistījušies tik jauni cilvēki, kuriem, taču vajadzētu vēlēties labāku dzīvi un atbalstīt pārmaiņas valstī. "Es jautāju šiem studentiem, kāpēc viņi visā tajā piedalās, bet likumsargi atbildēja viņu vietā un teica, ka es nedrīkstu runāt ar viņu pieaicinātajiem lieciniekiem."
Kā viens no pēdējiem pilieniem Mihasam bija atlaišana no darba. “Paraugaizturēšana” nepalika bez sekām - priekšniecība sāka rūpīgi
sekot līdzi viņa darbam, lai atrastu iemeslu no viņa atbrīvoties. Un, kad tas beidzot notika, viņš saprata, ka valstī vairs nav pie kā turēties. Taču viņš nepadevās uzreiz - sāka meklēt citu darbu un pat atrada darba devēju, kas bija gatavs viņu pieņemt darbā, taču bija kāda nianse. Potenciālais darba devējs uzreiz paskaidroja: "Tu taču saproti... Tu man deri, un es tevi pieņemšu darbā, bet, ja liks tevi atlaist - atlaidīšu."
Viņam kļuva skaidrs, ka tas ir bezjēdzīgi. Bija jābrauc prom. Taču likumīgie ceļi Mihasam bija slēgti, jo viņš bija iesaistīts krimināllietā. Kādu dienu viņu aizturēja aizdomās par dalību Brestas riņķa dejā - protesta akcijā, kuras laikā cilvēki pilsētas centrā sāka dejot pa apli. Šajā lietā tika notiesāti 132 cilvēki. Pēc tam Mihasu turēja izmeklēšanas izolatorā tikai trīs diennaktis un atbrīvoja, taču viņam bija aizliegts izbraukt no valsts. Vismaz legāli.
Pirmās valstis, kuras viņš izskatīja kā patvēruma valstis, bija Polija un Ukraina, bet Lietuvu un Latviju otrajā kārtā. Taču Mihasa sieva Jūlija bērnību bija pavadījusi Drujā - netālu no Latvijas robežas. Viņa teica, ka, pirmkārt, tur ir viegli nokļūt, un, otrkārt, pati robeža ir tikai upe. Atliek vien pārpeldēt Daugavu, un tu jau esi Latvijā. Un īpaši sausās vasarās upei var pat pārbrist pāri...
Togad vasara nebija sausa, taču pietiekami silta, līdz ar to vismaz nevajadzētu būt ķermeņa atdzišanas problēmai.
Tika nolemts peldēt uz salu. Tā aizsedz Mihasu no Latvijas robežsargiem, bet pēc tam - no Baltkrievijas. Spriežot pēc kartes, labākajā gadījumā viņam līdz salai vajadzēja peldēt 100 metrus un pēc tam vēl 150 metrus.
Sākumā Mihass un Jūlija izvēlējās vienu datumu, taču ģimenes locekļa slimības dēļ viss bija jāatliek uz pāris nedēļām.
"Noteiktajā dienā mēs ar vilcienu aizbraucām uz Druju un devāmies pie upes. Tie bija apmēram divi kilometri, un kādā brīdī mums priekšā parādījās zīme, ka tālāk iet aizliegts, jo tā ir pierobežas zona, kur var lietot pat šaujamieročus. Taču es jau iepriekš biju uzzinājis mazliet vairāk par robežsargu darbu - tur ar ieročiem viss ir ļoti nopietni, un viņi tos lieto tikai ārkārtas gadījumos. Lai gan, protams, obligātā dienesta kareivji par manis aizturēšanu saņemtu papildu atvaļinājumu, un arī vietējie iedzīvotāji tur saņem atlīdzību, ja ziņo par tiem, kas mēģina nelegāli šķērsot robežu."
Tālāk Mihass gāja pie upes jau viens pats. Bija gan grūti piekļūt tieši krastam - viss bija ļoti aizaudzis, visapkārt bija daudz augstu nātru. Bet viņam tas izdevās.
Nonācis pie ūdens, viņš novilka šortus un T kreklu, ielika tos nelielā maisā, ko pakāra aiz muguras, uzvilka pleznas, pārmeta krustu un sāka peldēt. "Bija diezgan spēcīga straume, bet es peldēju uz muguras un orientējos pēc Drujas baznīcu augstajiem torņiem. Biju ļoti uztraucies, sirds dauzījās, bet es esmu ticīgs cilvēks, un šie baznīcu torņi bija mans balsts."
Par laimi, baltkrievu robežsargi viņu nepamanīja, un Mihass netraucēti nokļuva uz salas. Arī tur viss bija ļoti aizaudzis - tik ļoti, ka nevarēja saskatīt zemi. Tagad, atceroties to dienu, Mihass saka, ka īsti nesaprot, kā viņam izdevās, pārvarot sāpes, tikai peldbiksēs un pleznās un līdz viduklim nātrēs, izlauzties cauri brikšņiem. Bet pēc salas jau bija eiforija. Mihass saprata, ka tagad ir drošībā.
Viņš aizpeldēja līdz Latvijas pusei, atkal izgāja cauri "džungļiem", iznāca krastā, apģērbās un devās meklēt robežsargus, lai padotos un lūgtu politisko patvērumu. Pa taciņu viņš sasniedza ceļu, kur satika vietējos iedzīvotājus - viņi paskaidroja, kā nokļūt līdz robežsardzes postenim.
Kad Mihass pieklauvēja pie robežsardzes posteņa vārtiem, robežsargi bija, maigi izsakoties, pārsteigti. Viņš uzreiz pateica, ka ir baltkrievs, un lūdza politisko patvērumu. Un, ja robežsargus pārsteidza šāds "viesis", tad pašu Mihasu izbrīnīja viņu attieksme: "Es gaidīju, ka tā būs cietsirdīga un necienīga, kā pie mums, bet viss bija profesionāli un cilvēcīgi. Viņi mani pacienāja ar tēju..."
Taču pieklājība ir pieklājība, bet protokols ir protokols. Nelegālās robežas šķērsošanas dēļ Mihasu nācās ievietot Daugavpils aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā. Protams, viņš nebija sajūsmā par restotiem logiem, taču pēc Baltkrievijas aizturēšanas centriem šī jaunā perspektīva viņu īpaši nebiedēja. Turklāt iekšpusē viss izrādījās ne tik slikti. Un pirmajās vakariņās viņam atnesa baltkrievu nacionālo ēdienu - kartupeļu pankūkas jeb draņikus. Atceroties to, Mihass smejas: "Lieliski! Baltkrievam atnesa pankūkas - lūk, cik labs cietums ir Latvijā!"
Pēc trim dienām viņu pārveda uz Muceniekiem, bet vēl pēc divām nedēļām notika intervija, kas nepieciešama bēgļa statusa iegūšanai. Kad Mihass saprata, ka saņems šo statusu, viņš ar sievu sāka izstrādāt atkalapvienošanās plānu. Šķiet, ka visu šo laiku sievai bija morāli grūtāk nekā viņam. Jo Mihass jau bija drošībā, bet viņu mājās Pružānos atkal un atkal ieradās milicija. Miliči noķēra Jūliju, lai iztaujātu par vīru. Viņa gandrīz nekad neizgāja no mājas un dzīvoja briesmīgā spriedzē kopā ar abiem bērniem, turklāt vēl gaidot trešo.
Tomēr viņiem visiem izdevās izbēgt: Vitebskā saņēmuši vīzas, viņi devās uz Krieviju un no turienes uz Latviju. Lai izvairītos no tieša kontakta ar Baltkrievijas robežsargiem, Jūlijai tika ieteikts izmantot šo aplinku ceļu. Baltkrievijai un Krievijai būtu jāsinhronizē aizturēto personu saraksti, taču šis ir gadījums, kad likuma bardzību kompensē tas, ka tā izpilde nav obligāta.
Izturēt desmit dienu karantīnu visai ģimenei 21 kvadrātmetru lielajā istabā nebija viegli, jo īpaši tāpēc, ka Jūlija bieži jutās slikti grūtniecības dēļ. Taču bērni bija laimīgi, jo pēc divu mēnešu šķiršanās viņi satikās ar tēvu un gandrīz visa viņa uzmanība bija veltīta viņiem.
Tagad Mihass ar ģimeni dzīvo Rīgā, un viņi visi ir ļoti apmierināti. Jaunie vietējie draugi Didzis un Gunita palīdzēja viņam uzsākt jūrnieka karjeru.
"Man ir laba alga, par kādu Baltkrievijā nevarēju pat sapņot. Bet šeit es redzu, ka man vēl ir kur augt. Baltkrievijā, kad ieguvu sesto elektriķa kategoriju, varēju tikai “audzēt” darba stāžu. Man ir augstākā izglītība, un es mēģināju pretendēt uz enerģētiķa amatu, bet ideologs teica, ka man ir fotogrāfijas ar baltsarkanbalto karogu, tāpēc mani nevar iecelt augstākos amatos. Tā kā es biju pret režīmu, nekāda karjera man nebija iespējama - es varēju palikt tikai strādnieks. Algas griesti bija 500 dolāru. Iespējams, ar lielāku darba stāžu es varētu saņemt vēl papildus 100 dolāru pie algas.
Mēs šeit labi dzīvojam - īrējam dzīvokli, mums patīk mūsu rajons, bērni apmeklē bērnudārzu un skolu. Latvija man ļoti patīk, un cilvēki šeit ir ļoti atvērti. Atceros, ka Minskā visi bija kaut kā paši par sevi, bet šeit visi grib mums palīdzēt. Ir bijuši ļoti reti gadījumi, kad šeit pret mani kāds izturējies slikti. Mana sieva negrib atgriezties, un arī es par to vairs neesmu drošs. Tomēr es saprotu, ka šī ir latviešu valsts, bet mūsu valsts ir Baltkrievija. Taču, lai mēs varētu atgriezties, ir jāturpina spiediens uz Lukašenko režīmu."
