Ekonomists Mihails Kuhars: Ukrainu gaida galvu reibinoši panākumi

© Pāvels Leščinskis

“Ukraine Economic Outlook” ir viena no lielākajām neatkarīgajām ekonomikas domnīcām Ukrainā. Tās vecākais ekonomists Mihails Kuhars kopš kara sākuma darbojas valdības ekonomikas štābā, kurā divdesmit vadošie ekonomisti strādā pie pretkrīzes ekonomiskajiem risinājumiem. Intervijā “Rus.nra.lv” korespondentam ukraiņu eksperts pastāstīja par Krievijas ekonomiskajiem zaudējumiem, kas radušies astoņus gadus ilgušā hibrīdkara un pusotru gadu ilgušā pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā rezultātā. 

Par ziņojumu “Kara cena”

“Ukraine Economic Outlook” sadarbojas ar vismaz pieciem Vašingtonas analītiskajiem centriem un divām ASV universitātēm, ar kurām mēs piedalāmies vairākos kopīgos pētniecības projektos. Tās ir Hārvarda universitāte Bostonā un Džordžtaunas universitāte Vašingtonā. 2017. gadā kopā ar ASV un Krievijas kolēģiem mēs sagatavojām ziņojumu "Price of Crimea", t. i., "Krimas cena" Krievijas ekonomikai. Toreiz Krievijas propagandisti sarīkoja informatīvo kampaņu par godu Krimas sagrābšanas trešajai gadadienai. Viņi apgalvoja, ka sankciju radītie zaudējumi ir 50-60 miljardi ASV dolāru. Tomēr taisnīgs ekonomisks aprēķins parādīja, ka Krievija šajā periodā faktiski zaudēja vairāk nekā trīs triljonus dolāru - tas faktiski ir tās gada IKP.

Mēs precizējām šos aprēķinus, un man bija tas gods sagatavot ziņojumu, kas tagad saucas nevis "Krimas cena", bet gan "Kara cena" Krievijai. Kara cena ir milzīga, tā pārsniedz piecus triljonus dolāru - tas ir, Krievija kara gados zaudēja divu gadu IKP.

Desmit kara gadu laikā krievi ir kļuvuši nabadzīgāki par pieciem triljoniem dolāru. Krievi, tāpat kā lielākā daļa cilvēku Eiropā, slikti saprot triljonus dolāru, tāpēc mēs veicām pārrēķinu uz ģimeni. Tā ir zaudējumu summa no tiešajiem militārajiem izdevumiem, no sankcijām, no visiem pārējiem ekonomiskajiem procesiem. 

Rezultāts: katra Krievijas ģimene ir zaudējusi dzīvokli Sanktpēterburgā

Pat ja rīt Krievija parakstīs kapitulācijas dokumentu un piekritīs maksāt Ukrainai reparācijas, zaudējumi neapstāsies. Pirmkārt, sankcijas netiks atceltas vienā dienā. Jūs atceraties sankcijas, kas aizliedza augsto tehnoloģiju pārdošanu. Tās tika atceltas tikai 90. gadu beigās, pēdējos Jeļcina valdīšanas gados, lai gan sankcijas tika noteiktas pret Brežņeva laika PSRS. Tas ir sarežģīts stāsts - Krievija cietīs zaudējumus vismaz nākamo desmitgadi, neskaitot tiešās reparācijas. Tāpēc es runāju tikai par jau radītajiem zaudējumiem - tie ir 5,2 triljoni dolāru.

Pārrēķinot sanāk, ka katra Krievijas ģimene zaudēja aptuveni 75 000 ASV dolāru - 7,5 miljonus rubļu pēc pašreizējā valūtas kursa. Neredzamais kara nodoklis par Krievijas ekonomikas zaudējumiem no katras krievu ģimenes budžeta 10 gados atņēma divistabu dzīvokli Sanktpēterburgā vai apvidus auto “Range Rover Evoque”, kuram viņi šajā laikā būtu varējuši uzkrāt līdzekļus. Viņi kļuva nabadzīgāki par šo summu. Turklāt nākamos 10 gadus viņi garantēti pelnīs mazāk nekā būtu pelnījuši, ja viņu valsts nebūtu uzsākusi agresīvus karus kontinentā. Un daži par šiem valsts centieniem ir samaksājuši ar savu dēlu dzīvību.

Mēs esam aprēķinājuši, kāda Krievija varētu būt, ja tā nebūtu sākusi šo karu. Tagad tā varētu būt valsts ar vidējo algu 1200 dolāru un vidējo pensiju, kas tuvojas 400 dolāriem, proti, tā būtu Baltijas valstu vai augstāka līmeņa valsts. Taču pēdējo 10 gadu laikā Krievija ir zaudējusi savu nākotni. 

Krievijas nauda būtu jāatdod, tajā skaitā arī Latvijai

Mēs redzam, ka sankcijām, vismaz spriežot pēc paziņojumiem plašsaziņas līdzekļos, nav bijusi tik graujoša ietekme, kā gaidīts. Es piekrītu, ka ar sankcijām nepietiek. Par to runā daudzi Krievijas makroekonomisti un Krievijas uzņēmēji, piemēram, Dmitrijs Potapenko vai Jevgeņijs Čičvarkins. Viņi ļoti skaidri norāda, ka, neraugoties uz 11 sankciju paketēm, pirmajā gadā pēc kara Ukrainā Krievija no Eiropas saņēma par 200 miljardiem dolāru vairāk nekā pirmskara gados. Šī finanšu plūsma tika izstiepta laikā, tā pieauga visu acu priekšā jau pēc tam, kad tika iesaldētas Krievijas 300 miljardu rezerves.

Taču Krievija jau ir zaudējusi Eiropas gāzes tirgu, manuprāt, uz visiem laikiem. Savulaik tai piederēja vairāk nekā 30% Eiropas gāzes tirgus. Trešdaļa no “zelta miljarda” valstu enerģijas tirgus - tas ir kaut kas tāds, kas šo valsti varētu barot mūžīgi! Godīgi sakot, tas ir sapnis - iegūt pat 10 procentus no jebkura “zelta miljarda” valstu tirgus. Jo, kad pienāks elektrisko automobiļu ēra, naftas vairs nebūs, bet gāze - naftas ķīmijas produktu nepieciešamības dēļ - vienmēr paliks. Un Putins to vienkārši "nolaida podā", jo gribēja "paspēlēt karu".

Parīzē es tikos ar kolēģiem no Francijas Ekonomikas un finanšu ministrijas, Briselē tikos ar kolēģiem ekspertiem no Eiropas Komisijas, bet Vīnē apmeklēju vairākas akadēmiskās iestādes, kas analizē situāciju Krievijā. Es piekrītu sava vecākā kolēģa, Krievijas makroekonomista Vjačeslava Inozemceva idejai, kurš vēl pirms pusgada ierosināja nevis ierobežot naftas cenas, bet noteikt to griestus, piemēram, 40 dolāru apmērā, un ienākumus no jebkura cenu pieauguma nekavējoties novirzīt fondā, lai palīdzētu Ukrainai, lai atjaunotu valsti, izmaksātu kompensācijas kara upuriem un palīdzētu bēgļiem, tostarp Latvijā.

Vēlos pateikties Latvijai, kas daudzējādā ziņā ir kļuvusi par manu dzimteni. Jo, kad sākās karš, Latvija pirmos trīs mēnešus nodrošināja patvērumu manai ģimenei. Mani bērni un mana sieva Latvijā tika uzņemti tikai sirsnīgi. Latvija to darīja uz savu nodokļu maksātāju rēķina. Tā ir pelnījusi tiesības, tostarp uz Krievijas naudu. Ir jau aprēķināts, ka valstis, kas sniedz palīdzību, ir iztērējušas līdz pat 30 miljardiem, lai palīdzētu Ukrainas bēgļiem. Šie superpeļņas līdzekļi no naftas pārdošanas jau pieder jums.

Tāpēc būtu jāmaina naftas cenu griestu formula. Jā, mēs kļūdījāmies, sankcijas nebija pietiekami efektīvas. Taču tā nav traģiska kļūda. Tā ir absolūti dabīga, labojama kļūda. 

Par Eiropas uzņēmējiem, kas Krievijai pārdod "dubultā izmantojuma preces"

Reiz jau dzīvoju Latvijā - tas bija 2014. gadā. Es strādāju, maksāju nodokļus, un man bija bankas konts. Tāpēc vēlos pateikt, ka banka no manis pieprasīja detalizētas izziņas ne tikai par visu kontā iemaksāto naudu, bet par katru veikto darījumu, ja tas pārsniedza 1000 eiro. Pēc tam, būdams Ukrainas-Latvijas Biznesa kluba biedrs Latvijas vēstniecībā Ukrainā paspārnē, es sazinājos ar jūsu ekonomikas ministru. Un viņš paskaidroja, ka lepojas ar jūsu valstī pastāvošo finanšu uzraudzības sistēmu. Viņi redz visus darījumus virs 1000 eiro. Es paskaidroju, ka es to ļoti labi zinu kā “Norvik” bankas klients.

Bet jūs jautājat, kā ieroči vai mikroshēmas caur Eiropu nokļūst Krievijā? Arī mani interesē šis jautājums. Interesanti, kāpēc Mišu Kuharu ar viņa 1000 eiro izsekoja, bet miljoniem vērtus ieroču sūtījumus izsekot nevar? Es domāju, ka tas ir tikai attiecīgo dienestu trūkums. Jo mani ļoti efektīvi novēroja - es neko nevarēju izdarīt. Taču šī kontrole nav pazudusi, vienkārši tā ir jāpiemēro efektīvāk. 

Par kara ietekmi uz Ukrainas ekonomiku

Mūsu grupa “Ukraine Economic Outlook” ir vadošais Ukrainas makroekonomiskās informācijas sniedzējs pēc Ukrainas Nacionālās bankas. Mūs abonē vairāk nekā 300 pasaules investīciju banku un lielākie uzņēmumi. Tagad es rakstu daudzus rakstus Eiropas presei. Nesen Polijas laikraksts “Gazeta Wyborcza” lūdza man atbildēt uz jautājumu, kāpēc Ukrainas ekonomika joprojām ir dzīva: "Mēs esam pārsteigti," viņi teica.

Es uzskatu, ka šis fenomens vēl tiks ierakstīts pasaules ekonomikas vēstures mācību grāmatās.

Pirmais fakts ir tāds, ka pusotra gada laikā nav bankrotējusi neviena Ukrainas banka. Banku sistēma nepārtrauca darījumus ne uz vienu dienu pat tad, kad notika masveida bombardēšana galvenajās pilsētās ar miljoniem iedzīvotāju. Pirmās kara dienas es pavadīju Kijivā - šobrīd pretgaisa aizsardzība tur veiksmīgi darbojas, bet toreiz situācija bija pavisam cita: mēs visi dzirdējām pastāvīgos gaisa triecienu sprādzienus, un šādos apstākļos elektroniskā banku maksājumu sistēma tika pārslēgta uz rezerves serveri slepenā vietā Ļvivā un neapstājās ne tikai vienu dienu, bet pat ne uz mirkli.

Otrais fakts: Ukrainas IKP samazinājās tikai divus mēnešus. Trešajā mēnesī tas atspērās no zemākā punkta un sāka atjaunoties. Tas ir pat neņemot vērā ekonomisko palīdzību, tikai iekšzemes pieprasījuma dēļ. Ekonomika nenokrīt līdz nullei, šādi tā var nokrist tikai tuksnesī. Taču mums joprojām nav tuksnesis, bet gan efektīvi pretestību izrādoša valsts, kurā 31 miljons cilvēku cīnās pret militāro uzbrukumu, daži ar ieročiem rokās, daži aizmugurē. Pirms kara mūsu valsts IKP bija tieši 200 miljardi dolāru. Pirmā kara gada beigās tas saruka līdz 158 miljardiem - par 21%. Ja aprēķina pēc reālā IKP (Real GDP) formulas, tas ir, svērta IKP, ņemot vērā grivnas inflāciju, kritums bija 30,5%. Nekur mācību grāmatās jūs neatradīsiet šādus skaitļus par ekonomiku, kas pastāv liela mēroga kontinentālā kara apstākļos.

Ukrainas eksports kopš 2022. gada jūnija ir palielinājies. Pēc kara sākuma 24. februārī martā un aprīlī bija vissmagākais kritums, maijā mēs jau sasniedzām zemāko punktu, bet jūnijā sāka augt pilnīgi viss: eksports, vidējā alga, budžeta nodokļu ieņēmumi. Šie ir rādītāji, kas liecina, ka šī izaugsme nav statistiski falsificēta. To vislabāk parāda vidējās algas trajektorija. Vidējā alga Ukrainā 2021. gada beigās bija 514 dolāri. Pirmajos trijos mēnešos tā samazinājās līdz 400. Un tagad, saskaņā ar 1. septembra statistikas datiem, tā jau ir pakāpusies līdz 460 eiro. Manuprāt, tas pamatā atspoguļo ekonomikas stāvokli. 

Vai ir neatgriezeniski zaudējumi? Diemžēl Ukraina, kas bija viena no lielākajām metalurģijas produkcijas ražotājām Eirāzijā, ir neatgriezeniski zaudējusi 71% no saviem eksporta ieņēmumiem, kas gūti no kalnrūpniecības un metalurģijas kompleksa. Mums ir palikuši 30% eksporta šajā jomā, jo milzu rūpnīcas ir fiziski iznīcinātas: tās ir varonīgā "Azovstaļ" un metalurģiskais "Iļjiča kombināts" - divas milzīgas miljardu rūpnīcas Mariupolē, kā arī daudzi uzņēmumi citās pilsētās Ukrainas austrumos. Jā, tie ir neatgūstami zaudējumi. Jā, daļa teritorijas tika okupēta. Un pat pēc deokupācijas tur paliks mīnēti lauki, kuros mēs nevarēsim audzēt labību. Tāpēc ir likumsakarīgi, ka Ukraina, kas pirms kara savāca 100 miljonus tonnu graudu, pirmajā kara gadā savāca tikai 77 miljonus tonnu. Bet jūs būsiet pārsteigti: atbilstoši 2023. gada prognozēm graudu raža ir atjaunojusies līdz 81 miljonam tonnu.

Lai kādu rādītāju es ņemtu, viss apstiprina - Ukrainas ekonomika jau aug. Protams, mums ir jāpasaka briesmīgā patiesība par Ukrainas makroekonomiku: budžeta deficīts Ukrainā ir tieši 50%. Tas nozīmē, ka pusi no valsts tēriņiem veido militārie izdevumi. Tie ir atklāti dati. Un tas viss tiek segts no ārvalstu palīdzības. Militārie izdevumi var pārsniegt Ukrainas IKP apjomu, es to neizslēdzu. Taču ir muļķīgi šos izdevumus uzskatīt par daļu no mūsu IKP. Tā ir tikai nauda, ko maksā brīvā pasaule. Tāpat kā toreiz, kad Izraēla, kas ilgu laiku bija Rietumu pasaules priekšpostenis Tuvajos Austrumos, saņēma tiešas militārās subsīdijas līdz pat 10 miljardu ASV dolāru apmērā pie valsts IKP 40 miljardu ASV dolāru apmērā. Taču ar tiešo militāro subsīdiju palīdzību viņi izveidoja spēcīgāko armiju savā reģionā. Manuprāt, Ukrainu gaida līdzīgs liktenis. Bet mēs, protams, neveidosim šo Rietumu civilizācijas drošības priekšposteni par saviem līdzekļiem. Tā ir ceļu karte visam kontinentam vēl desmit gadus pēc mūsu uzvaras.

Par Ukrainas atjaunošanu pēc kara

Divus gadus Šveices pilsētā Lugāno notiek tā saucamās Lugāno konferences. Šogad es tur uzstājos ar ziņojumu un tikos ar kolēģiem no Vīnes Brīvā institūta. Pēc Eiropas Komisijas pasūtījuma viņi apkopo statistiku, reģistrējot visus līdzekļus, ko plānots ieguldīt Ukrainā. Šobrīd jau ir reģistrējuši vairāk nekā 400 miljardus eiro. Tā ir "dzīva" nauda dzīvajiem ukraiņiem, nauda tādu investīciju fondu budžetos kā “BlackRock” un tamlīdzīgi fondi.

Man stāstīja, ka rekonstrukcijas fondam vajadzētu būt 600-700 miljardu eiro apmērā, taču jau tagad tas noteikti pārsniedz 400 miljardus. Kā makroekonomists vēlos jums teikt, ka vēl neesmu redzējis piemēru, ka valstij ar 158 miljardiem IKP tiktu piešķirtas 400 miljardu finanšu injekcijas. Salīdzinājumam - tiešo ārvalstu investīciju līmenis Ķīnā, kad tā jau bija četru triljonu dolāru ekonomika, bija 50 miljardi gadā. Ķīnas IKP tagad pārsniedz 20 triljonus dolāru. Vai arī Dubaija, par kuru tagad visi ir tik pārsteigti: cenas tur ir augstākas nekā Londonā, un debesskrāpji turpina augt un augt. Un kāds viņiem ir ārvalstu tiešo investīciju līmenis? Simt miljardi! Bet tā ir triljona dolāru ekonomika. Un tagad sāksim šādu naudu iepludināt 100 miljardu dolāru ekonomikā. Ko jūs iegūsiet? Izņemot Dubaiju, jūs neko nesaņemsiet. Ukrainai nav nekādu izredžu ar šādām naudas injekcijām nepanākt ekonomikas izrāvienu, es jums zvēru! Pat ar sliktu pārvaldību, nepareizu rīcību, es pat negribu pieminēt korupcijas problēmas.

Ukrainu gaida kolosāli panākumi, jo pasaulē pārāk daudz naudas jau grib tērēt mūsu projektiem. Tāpēc, atkārtoju, esmu pārliecināts, ka Ukrainu nākamajā desmitgadē gaida panākumi.

Un, protams, mēs nekad neaizmirsīsim tos, kuri sniedza palīdzīgu roku mūsu sievām un bērniem tajā gadā, kad mums bija visgrūtāk. Latvija bija tāda valsts manai ģimenei un maniem bērniem, tāpēc vēlreiz vēlos pateikties Latvijai jūsu personā!

Mums tikai jāizpilda vissarežģītākais priekšnoteikums. Pirms tam mums visiem kopā ir jāuzvar Putins.

Pasaulē

Kamēr pa Rīgas ielām laiski klaiņo retais iebraucējs, tikmēr Čehijas galvaspilsētu katru gadu apmeklē astoņi miljoni tūristu. Prāgas iedzīvotājiem par to nemaz nav prieks. Tūristu pūļi ierodas pilsētā galvenokārt pēc lētā alkohola. Ko piedāvā pilsētas vadība? To pētījuši mediju platformas “Deutsche Welle” (DW) žurnālisti.

Svarīgākais