Krievijas bumbas šķaida Odesu – māksliniece par piedzīvoto apšaudēs pilsētā

Māksliniece Gaļina Pokusinska  © foto no personīgā arhīva

Māksliniece Gaļina Pokusinska “Rus.nra.lv” stāsta par uzlidojumiem, bailēm, dronu triecieniem un to, kā karš vieno kaimiņus komunālajos dzīvokļos.

Gaļina Pokusinska Polijā dzīvoja kopš kara sākuma, bet pirms mēneša atgriezās Odesā. Šeit viņa nedēļu dzīvoja zem apšaudes un bija lieciniece Kristus apskaidrošanas katedrāles iznīcināšanai.

Krievijas armijas sarīkotā “izklaides programma”

Mēs dzīvojam tajā pašā kvartālā, kur atrodas Kristus apskaidrošanas katedrāle. Parasti pēc vieniem naktī sākas "izklaides programma". Aizgāju, atvainojos par tehniskajām detaļām, uz tualeti. Aizverot durvis, es dzirdēju pirmo triecienu. Bet tas, kā es saprotu, vēl nebija galvenais. Pēc tam māja sāka trīcēt, es izskrēju no tualetes, saprotot, ka šajā vietā neesmu gatava šķirties no savas dzīves. Raķete tajā brīdī bija trāpījusi katedrālei.

Es dzīvoju komunālajā dzīvoklī, un visi kaimiņi jau stāvēja mūsu lielajā, garajā gaitenī. Nokrita apmetums, putekļi un simt piecdesmit gadus vecs laikam kaļķis. Nekas nebija redzams, viss bija klāts ar miglu. Un tad atsprāga vaļā virtuves durvis. Šajā laikā viena no kaimiņu meitenēm tur mazgāja matus, un radās iespaids, ka viņa izlido no šīs virtuves. Mums ir liels pagalms, un mājai, kas iepretī mūsējai, tika izsisti logi. Mūsu mājā no trieciena atsitās vaļā durvis un logi. Bet tas bija ļoti biedējoši. Iepriekš arī bija skanējuši skaļi sprādzieni, taču tie mūs tik ļoti nepārsteidza kā šis.

Pat pēc trauksmes beigām vairs nevar iemigt

Veselu gadu kopš kara sākuma dzīvojām Varšavā, un tagad ar jaunāko meitu esam ieradušās iestāties mākslas skolā Odesā. Un tieši mūsu ierašanās brīdī šonedēļ bija tāds Armagedons. Tagad mēs saprotam, ka tas viss ir ļoti biedējoši un tuvu. Esmu redzējusi fotogrāfijas, kuras cilvēki ievieto internetā, bet fotogrāfijas nav tik iespaidīgas kā tas, ko redzat savām acīm. Kad pēkšņi sabruka tik varena ēka kā Kristus apskaidrošanas katedrāle, radās sajūta, ka esi nokļuvis sirreālā filmā. Iekšā negāju, un tur jau, manuprāt, arī nelaida iekšā, bet daudzi uzreiz nāca palīgā novākt gruvešus.

Spasopreobraženskas jeb Kristus apskaidrošanas katedrāle / Gaļinas Pokusinskas foto

Vēl biju kopā ar draugu apskatīties uz Zinātnieku namu, kuram bija izsisti visi stikli un izbirušas visas senās vitrāžas. Redzēju arī slavenās klavieres, kuras bija spēlējis Ferencs Lists, pārklātas ar stikla lauskām.

Odesa netālu no Zinātnieku nama / Gaļinas Pokusinskas foto

Jau kad ierados Odesā, bija viens trieciens - vairākas raķetes lidoja vienlaikus, tās trāpīja ostā un Kanatnaja ielā. Bet šis trieciens mums nebija tik briesmīgs, dzirdējām tikai skaļu blīkšķi... Māja nedaudz sadrebinājās, jo tā ir veca, tai ir koka griesti. Blakus Kanatnajai un Nahimova šķērsielai krievi sagrāva vairākas mājas. Tas ir netālu no ostas, mums tur dzīvo draudzene. Viņa nav aizbraukusi, un es nezinu, ko viņi tur piedzīvoja. Es viņiem pat nejautāju, man bija bail. Krievijas uzbrukumu naktīs bija absolūti neiespējami gulēt. Pat pēc trauksmes beigām nav iespējams iemigt. Mēs atbraucām un nezinājām, kā šeit dzīvot, ko cilvēki dara. Kad dzirdēju pirmos sprādzienus, nezināju, ko darīt - kaut kur skriet, stāvēt koridorā? Es to tagad pamazām mācos. Esmu jau uzkrājusi pieredzi, pat esmu bijusi patvertnē, jo šodien bija brīdinājums, ka vienlaikus atlidos daudz raķešu - gandrīz septiņdesmit raķetes.

Mums ir ļoti draudzīga komūna

Uz tā visa fona mēs pēkšņi kļuvām par ļoti draudzīgu komūnu. Mēs agrāk gadu desmitiem pat nesarunājāmies, bet tagad visi ir kā viena ģimene. Visi palīdz cits citam, paēdina cits citu.

Mūsu ģimeni izkaisīja karš. Jaunākā meita Ņina bija ļoti noraizējusies par krievu iebrukuma sākumu. Mēs ātri aizbraucām, viņai bija jāpabeidz astotā klase. Pirmos trīs mēnešus mēs dzīvojām Varšavā kopā ar manu vidējo meitu - vienā istabā ar viņu un viņas poļu puisi. Un Ņinai tas bija ļoti grūti. Viņa izlikās, ka iet uz skolu, bet īsti neko nedarīja. Sākumā attālināti mācījās ukraiņu skolā. Pēc tam visu vasaru domājām, ko darīt - braukt prom vai palikt.

Logs Papudova mājā, pretī Apskaidrošanās katedrālei / Gaļina Pokusinska

Mans vīrs kopš kara sākuma kopj savu slimo vecmāmiņu, kura dzīvo uz Polijas un Ukrainas robežas. Mēs tagad braucam uz turieni, lai viņš vismaz paskatās uz savu bērnu, kuru viņš nav redzējis pusotru gadu. Mana māte, ar kuru mēs kopā aizbraucām no Ukrainas, man bija jāved uz Kipru pie brāļa. Viņa tur ļoti uztraucas par mani, un man ik pēc piecām minūtēm viņai jāzvana un jāpasaka, ka ar mani viss ir kārtībā. Ņina absolvēja astoto klasi, taču viņai ir vāja motivācija mācīties, un viņai ir grūti atrast kopīgu valodu ar bērniem. Tāpēc visu vasaru domāju, ko iesākt.

Manai meitai bija grūti adaptēties Polijā

Uzreiz atmetām domu par poļu skolu, jo tur jāprot poļu valoda. Un pēkšņi es atradu piemērotu variantu - fonds “Ukraine Unbreakable Foundation” saņēma finansējumu no UNICEF un noorganizēja ukraiņu skolu. Šādas iestādes tika atvērtas Varšavā, Krakovā un Vroclavā. Es iesniedzu dokumentus pēdējā dienā, un Ņinu pieņēma. Tajā brīdī viņai viss bija ļoti labi, skolā bija bērni no visas Ukrainas, devītā klase. Ņina labprāt turp devās. Bet izrādījās, ka viņa joprojām nevar atrast kopīgu valodu ar bērniem - viņa ir specifiska, un viņai jāmācās kopā ar tādiem pašiem kā viņa. Bet tie diemžēl ir sastopami tikai mākslas skolās. Mēģinājām atrast šādu izglītības iestādi Polijā. Bet, pirmkārt, tur vispārizglītojošie priekšmeti ir obligāti. Tie ir poļu valodā, ko mana meita nav apguvusi. Un, otrkārt, man pašai bija nedaudz grūti tur pielāgoties. Es nedaudz pastrādāju poļu skolā. Šī ir skola bērniem ar īpašām vajadzībām. Ir gan autisti, gan ar Dauna sindromu, gan dažādi citi bērni. Es tur sapratos ar visiem, gan skolotājiem, gan skolēniem, bet nostrādāju tikai pusotru mēnesi.

Ja Ņina gribētu mācīties tālāk, mēs būtu Polijā palikuši. Bet meita teica, ka neturpinās mācīties Polijā, un radās jautājums par atgriešanos. Mums teica, ka Odesā viss ir klusi un labi. Un kādu laiku tā arī bija.

Pēc trieciena pa Odesu mana 16 gadus vecā meita lūdzās, ka grib nakšņot kopā ar mani

Tagad man palīdz dzīvot tas, ka esmu mājās. Es sapratu, ka esmu bijusi prom pārāk ilgi. Es mīlu Ukrainu.

Lai gan arī Polija ir brīnišķīga valsts, kurā var ātri iekļauties sabiedrībā - sapratu cilvēkus, iemācījos ar viņiem sarunāties. Manas vecākās meitenes palika tur strādāt, viņas mani atbalsta. Bet savukārt Odesā man ir draugi, paziņas, mācekļi. Ceru, ka tas drīz beigsies. Es arī, protams, ļoti vēlētos, lai Ņina atrastu nodarbošanos, kas viņai patīk. Tagad viņa izskatās kā iztukšots balons - nulle enerģijas, bāla, tumši riņķi zem acīm, nevar aizmigt. Pēc šī visbriesmīgākā trieciena, kas notika 23. jūlijā, viņa, sešpadsmitgadīga meitene, lūdzās, ka grib nakšņot kopā ar mani.

Bāka / Gaļinas Pokusinskas akvarelis

Kad cilvēks ko tādu pieredz, viņam parasti ir bail. Man bija arī dīvaina ziņkārības sajūta. Raķetes trieciens, sprādziens šķita kaut kas teorētisks. Bet tagad es zinu, ko tas nozīmē praksē. Un bija sajūta fizioloģiskā līmenī, kad redzi, kā māja dreb, durvis izlido un acu priekšā nabaga kaķis tiek saspiests aiz virtuves skapja, lai gan starp sienu un skapi bija desmit centimetri. Es nezinu, kā viņš tur nokļuva, bet viņš negribēja iet prom. Šī kara laikā daudzi ukraiņi atstāja savus dzīvniekus mājās, mēs nezinājām, kas notiks, mēs aizbraucām ar domu, ka būsim projām mēnesi. Sakravāju mantiņas stundas laikā, kad pusčetros dzirdēju pirmo sprādzienu kaut kur citur pie Odesas, ļoti tālu. Taču es uzlidoju pusmetra augstumā virs gultas un teicu, ka jālaižas lapās, cik vien ātri var. Mammu nācās gandrīz ar varu izvest, viņa negribēja iet prom. Viņa joprojām atceras to, iepriekšējo karu, viņa ir dzimusi 1940. gadā.

Odesa / Gaļinas Pokusinskas akvarelis

Ņina šogad neiestājās skolā, un tagad mēs ar tēti brauksim atpūsties, bet pēc tam atgriezīsimies Odesā. Meitai jāiet uz sagatavošanas kursiem skolā. Starp citu, pirmais, kas rakstīja, ka uz mums lido raķetes, bija mans klasesbiedrs, kurš dzīvo Ņujorkā. Viņa sievas vecāki palika Odesā, tāpēc viņš pat Amerikā zina, kad un kas lido uz mums.

Pasaulē

Kur pazūd munīcija Ukrainas armijai; kādēļ F-16 karā netiek izmantoti lietderīgi; kā FPV dronu lietošana ietekmē kara gaitu; amatpersonu nodevības; vai karam paredzamas drīzas beigas; kas notiek ar gūstā saņemtajiem Ukrainas karavīriem un kādēļ Krievijas militāristi izvaro bērnus – intervijas turpinājums ar Ukrainas armijas kareivi Juriju Armašu, kurš septembrī viesojās Rīgā.

Svarīgākais