Kāda sieviete, kura ieradās apciemot savus uz Latviju aizbēgušos radiniekus, “Rus.nra.lv” pastāstīja par dzīvi okupētajā Ukrainas daļā. Antoņinu (vārds mainīts, fotogrāfijā viņas seja nav redzama – viss drošības apsvērumu dēļ) satiku vienā no Latvijas jūras piekrastes ciemiem, kur mēs ar dēlu bieži mēdzam atpūsties.
Dzirdot ukraiņu valodu, instinktīvi paskatījos apkārt. Netālu no manis gāja sieviete ar diviem bērniem. Mēs sākām sarunāties. Izrādījās, ka Antoņina uz īsu brīdi ieradās Latvijā pie meitas un mazbērniem no okupētās Ukrainas daļas. Un viņa bija ļoti noraizējusies, ka mazbērni viņu nepazīs. Redzot manu pārsteigumu, sieviete paskaidroja: “Mana meita un bērni pameta Ukrainu, kad viņiem bija tikai divarpus gadi. Pusotru gadu ne viņi, ne es viņus neredzējām. Ko tur redzēt! Ar meitu varējām runāt tikai tad, kad atradu mājās vietu, kur pieslēgties mobilajam pieslēgumam. Mūsu pilsētā tas ir bīstami visur - pat savā mājā un uz ielas... Saprotiet, jums nenākas bieži skraidīt, lai atrastu šādu vietu.” “Šeit,” sieviete rāda savu spiedpogu mobilo telefonu, “tas ir viss, kas man palicis no civilizācijas. Esmu jau aizmirsusi, kā izskatās skārienjutīgais telefons un kā to lietot. Mana meita šeit to man iemācīja jaunā veidā. Jūtos kā no pagātnes...”
Antoņina dzīvoja vienā no okupētajām Ukrainas Luhanskas apgabala pašvaldībām. Viņai ir ap sešdesmit. Pirms kara viņa strādāja valsts uzņēmumā. Darbs viņai paticis, līdz pensijai nebija necik tālu. Dzīve bija izplānota - aiziet pensijā, palīdzēt meitai ar mazbērniem, uzcelt māju. Taču karš sagrāva visus plānus un izšķīra ģimeni - meita un mazbērni aizbrauca uz Latviju, Antoņina un viņas smagi slimais brālis palika Ukrainā. “Mana meita un mazbērni aizbrauca pirmajā kara dienā. Ģimenes varēja atstāt pilsētu, līdz kamēr tika sašauts pirmais autobuss, kas bija pilns ar cilvēkiem. Pēc tam kļuva pilnīgi skaidrs - mēs esam okupācijā un nav tik viegli no šejienes izkļūt. Sākumā es nespēju noticēt, ka tas notiek īstenībā. Jau 2014. gadā pilsētā ienāca bruņoti cilvēki, taču tad līdz varas un karogu maiņai tā arī nenonāca. Un šoreiz, lai gan krievu karaspēks pilsētā ienāca klusi, bez smagām kaujām, viss izrādījās daudz nopietnāk.”
Klausoties Antoņinu dabā, starp kokiem, blakus mierīgi spēlējošiem bērniem, grūti iedomāties karu. Ir diskomforts un pat vainas apziņa par to, ka nevarat izdzīvot viņas stāstu līdz galam. Antoņina acīmredzot sajuta manu stāvokli un teica: "Ir grūti noticēt, ka Ukrainā notiek karš. Es pastāvīgi meklēju lidmašīnas debesīs. Un, ja dzirdu lidmašīnas skaņu, lai gan saprotu, ka esmu drošībā, mana pirmā vēlme ir skriet uz patvertni. Mēs visi esam traumēti. Pat ja ukraiņu cilvēks ir fiziski vesels, garīgi viņš ir ievainots. Mans brālis ir smagi slims, ar viņu kopā nav iespējams skriet uz patvērumu. Es un mani kaimiņi viens otru brīdinājām, kur apšaudes laikā kāds atradīsies. Lai zinātu, kurš zem kādām drupām varētu atrasties. Pagājušajā ziemā gāju gulēt neizģērbusies. Lai raķetes vai artilērijas šāviņa trieciena gadījumā, ja palikšu dzīva, varētu izskriet uz ielas apģērbusies.” Kad Antoņina ar mazbērniem stāsta par brāli un meitu, viņa raud. Sieviete nevar pilnībā pamest savu dzimto pilsētu, viņas brālis neizturēs ceļu. Viņa stāsta, ka viņam jau bija slikta veselība un 2014. gadā, kad Krievijas karaspēks apšaudīja viņu mājokļus, viņš saslima vēl vairāk. Viņa nevar tur atstāt savu brāli un tajā pašā laikā baidās nekad vairs neredzēt savu meitu ar mazbērniem. Bet dzīve okupācijā ir neparedzama. “Apkārt notiek kaujas, ielās ir daudz cilvēku uniformās un ar ieročiem, nav skaidrs, vai tie ir tiesībsargājošo iestāžu vai militārpersonas. Viņi var apturēt un pieprasīt dokumentus. Pēdējā laikā arvien biežāk sāk jautāt, kāpēc dokumenti nav pēc krievu parauga. Cilvēki tiek nogādāti Luhanskā jeb vietējās policijas pagrabā. Pēc tam radinieki var izpirkt gūstekņus par naudu.
Cenšos neiet ārā pilsētā. Ja vien nav jāiet uz aptieku vai tirgu. Rindas ir milzīgas, reizēm jāstāv divas stundas. Šajā laikā vienmēr ir biedējoši, ka kaut kas var atlidot un trāpīt cilvēkiem.”
"Pilsētā ir nomācoši," saka Antoņina. Pilsētas teritorija ir aizaugusi ar zāli, postījumus, kas parādās pēc apšaudes, neviens neatjauno, ceļi no līdzeniem un platiem ir pārvērtušies par bedrainu bezceļu. Lielākā daļa pilsētā ir gados vecāki cilvēki. Tomēr vēl pastāv slimnīca, aptieka, skola un komunālie pakalpojumi. Taču bērni neiet uz skolu. Slimnīcā nav pietiekami daudz ārstu, tur var saņemt tikai primāro medicīnisko palīdzību. Visas operācijas notiek tikai Luhanskā. Cenas visam ir pieaugušas. Kopš pagājušā gada rudens pilsētā apgrozībā ir tikai Krievijas rubļi. Togad zemnieki ražu nenovāca, šogad laukus apsēja maz. "Jūs nesaprotat nākotni," saka Antoņina. “Tā ir bezcerība. Sastinguša gaisa sajūta pat uz ielas. Mēs pārtraucām runāt viens ar otru, stāstīt cits citam ziņas, dalīties sāpīgās lietās. Jo tu īsti nezini, ar ko tu runā. Vakar šis cilvēks tēloja Ukrainas patriotu, bet šodien viņš sveic Krievijas un jaunās valdības karogus, kas pilsētā parādījās uzreiz pēc okupācijas. Sajūta, ka viņi okupēja ne tikai pilsētu, bet arī manas tiesības uz dzīvību.”
Antoņina stāsta, ka visi apkārtējie dzīvo informācijas vakuumā par Ukrainas frontē un Ukrainā notiekošo. Nav interneta, nav arī pieejas Ukrainas ziņu resursiem. Mobilie sakari ar Ukrainu nav pieejami. Ir Krievijas televīzija. Antoņina ar brāli tur skatoties tikai filmas un kulinārijas raidījumus. Un, tikai pateicoties retiem sakariem ar meitu, viņa uzzinot vismaz kaut ko par dzīvi ārpus okupētās pilsētas. “Meita Latvijā par Ukrainā notiekošo zina vairāk nekā es. No mums viss ir paslēpts, informācijas nav. Bet mēs gaidām Ukrainas armiju. Par to nav iespējams runāt skaļi, apkārt ir cilvēki ar ieročiem un daudzi kolaboranti, kas gatavi ziņot iestādēm par cilvēkiem, kuri jāpaņem ciet. Tāpēc mēs vienkārši gaidām un lūdzam Dievu. Tiesa, ļoti gribas, lai ukraiņi atnāk klusi, lai pilsētā nenotiek kaujas. Galu galā mums patiesībā nav kur paslēpties no raķetēm un šāviņiem.” Antoņina stāsta, ka kādā brīdī pilsētā darbojušies ukraiņu partizāni. Zinot, kur atrodas okupanti, partizāni naktī apšaudīja krievu militāristu pozīcijas. Bet kāds viņus nodeva, kaujinieki tika atrasti, aizvesti uz Luhansku, un neviens par viņiem neko vairāk nav dzirdējis. Pilsētā ir daudz proukrainiski noskaņotu pilsoņu, kuri ir bijuši spiesti doties strādāt uz okupācijas iestādēm. Retās atklātās sarunās šie cilvēki saka, ka nezina, kā viņu rīcība tiks vērtēta Ukrainā pēc atbrīvošanas. Savu izvēli viņi skaidro tā, ka bijis jārūpējas par atlikušajiem cilvēkiem, lai kaut kādā veidā saglabātu dzīvības paliekas kādreiz plaukstošajā pilsētā.
"Es nezinu, kāpēc viņi nāca, lai mani “atbrīvotu”, un kāpēc piedāvā citas valsts dokumentus,” klusi stāsta sieviete. “Starp citu, kamēr situācija atļauj, es neņemu Krievijas pasi. Man bija darbs, plāni tuvākajiem gadiem. Es nedzīvoju nabadzībā, es nebiju apspiesta nekāda iemesla dēļ. Taču tagad es nedzīvoju, es izdzīvoju... Un tas viss ir bailēs tikt nogalinātai jebkurā brīdī. Man ir dārzs un dažas vistas. Ir arī brāļa pensija. Es algu nesaņemu gandrīz pusotru gadu, kopš valsts uzņēmums, kurā strādāju, tika slēgts. Nav skaidrs, kas notiks ar manu pensiju, kā un kas to aprēķinās. Drīz atgriezīšos mājās, brālis ļoti gaida, tagad viņš ir kaimiņu aprūpē. Tagad mūsu galvenais uzdevums kopā ar viņu ir izdzīvot...” Sieviete apstājas un ilgi skatās uz mazbērniem, kuri spēlējas netālu.
