Ukrainai iespēja kļūt par galveno enerģijas avotu Eiropai

© Depositphotos.com

Lai gan Ukrainas enerģētikas infrastruktūras atjaunošana pēc kara izmaksās miljardiem eiro, šīs investīcijas palīdzēs Eiropai pilnībā atteikties no Krievijas piegādēm, kā arī īstenot savu ieceri par pilnīgu pāreju uz zaļo jeb bezizmešu enerģiju.

Šāda tēze aizvien biežāk izskan Rietumu medijos, gatavojoties 21.-22. jūnijā Londonā plānotajai Ukrainas atjaunošanas konferencei. Šī ikgadējā konference ir Lielbritānijas un Ukrainas valdību kopprojekts, kas tiek īstenots kopš 2017. gada. Šoreiz tā tiks veltīta Ukrainas ekonomiskajai un sociālajai atjaunotnei pēc kara, kā arī liela mēroga finansējuma meklējumiem tās īstenošanai.

Sākumā gāze, pēc tam zaļā enerģija

“Ukraina ir jāatjauno nevis aiz žēlastības, bet vadoties no tīri praktiskām biznesa interesēm,” portālam “politico.eu” atzina Ukrainas valsts naftas un gāzes kompānijas “Naftogaz” prezidents Oleksijs Čerņišovs. “Ukrainai ir otrās vai trešās lielākās dabasgāzes rezerves Eiropā, un šajā jomā mēs būsim pašpietiekami, un varēsim sākt atbalstīt Eiropu jau tuvākajos gados.”

Pēc O. Čerņišova teiktā, Ukrainas dabasgāzes ieguve pašpatēriņa līmeni varētu sasniegt jau nākamajā ziemā. Pagājušajā gadā Ukraina ieguva 18,5 miljardus kubikmetru gāzes, bet tās patēriņš bija 20,1 miljards kubikmetru. “Naftogaz” meitasuzņēmums “Ukrgasvydobuvannya”, neraugoties uz kara apstākļiem, pērn atklāja 74 jaunus dabasgāzes urbumus, vēsta Varšavā bāzētā domnīca “Austrumu studiju centrs” (Centre for Eastern Studies).

Līdz pat šai dienai Krievija turpina izmantot Ukrainas dabasgāzes pārvades vadus, lai sūtītu dabasgāzi aizvien sarūkošajam klientu lokam Eiropā, pārsvarā Slovākijā un Moldovā. O. Čerņišovs uzsver, ka “Naftogaz” mērķis ir šo dabasgāzi pilnībā aizvietot ar Ukrainas izcelsmes gāzi.

Pierādītās Ukrainas dabasgāzes rezerves ir vairāk nekā viens triljons kubikmetru, taču to apgūšanā ir divas būtiskas problēmas, raksta “politico.eu”. Pirmkārt, lielākā daļa šo rezervju atrodas Krievijas okupētajā zonā Ukrainas austrumos vai arī tuvu frontes līnijai. Otrkārt, liela daļa šo rezervju ir sarežģīti iegūstamas no tehniskā viedokļa. Tādēļ, O. Čerņišova vārdiem, plāns ir piegādāt Eiropai dabasgāzi pārejas periodā uz zaļo enerģiju, bet vēlāk orientēties uz bezemisiju enerģijas piegādi.

Un šajā jomā Ukraina ir gatava strādāt divos virzienos. Pirmkārt, ražojot biometānu un ūdeņradi, otrkārt, atjaunojot un palielinot savas elektroenerģijas ražošanas jaudas. Ukrainas valdība vēsta, ka jau maijā Ukraina ir atsākusi elektroenerģijas eksportu uz kaimiņvalstīm, neraugoties uz iepriekšējo sešus mēnešus ilgušo haosu, ko izraisīja Krievijas nerimstošie triecieni pa Ukrainas enerģētikas infrastruktūras objektiem.

“Tiklīdz Ukraina atbrīvos dienvidus un atgūs kontroli pār Zaporižjas atomelektrostaciju, saražotās elektroenerģijas bilance Ukrainā kļūs ļoti pozitīva. Ja mēs atjaunosim pilnīgi visas elektroenerģijas ražošanas jaudas, mēs momentā kļūsim par nozīmīgu eksportētāju,” uzsvēra “Naftogaz” šefs.

Ir gan viena problēma - reputācija, kas nepieciešama, lai piesaistītu ārvalstu investīcijas liela mēroga enerģētikas projektu īstenošanai. Un Ukrainai tas ir milzu izaicinājums, “politico.eu” atzina ASV un Vācijas Māršala fonda vadošais partneris Jakobs Kirkegors. “Viņiem nav pieredzes nekoruptu liela mēroga infrastruktūras projektu vadīšanā. Ja vien Ukrainas tauta burtiskā nozīmē neiznāks no ierakumiem un nepieprasīs labāku pārvaldību, tad tā būs problēma.”

Mērķis būt Eiropas zaļās pārejas priekšplānā

Tomēr Ukrainas valdībai ambīciju netrūkst. Visambiciozākais ir redzējums par Ukrainu kā būtisku faktoru Eiropas t.s. zaļās pārejas nodrošināšanā. Bezoglekļa enerģijai vajadzētu kļūt par galveno investīciju mērķi valsts atjaunošanā pēc kara, “Financial Times” atzina Ukrainas prezidenta biroja vadītāja vietnieks ekonomikas jautājumos Rostislavs Šurma.

Eiropas Savienībai (ES) saskaroties ar grūtībām ceļā uz zaļo pāreju, Ukraina var piedāvāt vairākas priekšrocības: ģeogrāfisko tuvumu, nozīmīgus dabas resursus atjaunīgās enerģijas ražošanai, attīstītu atomenerģijas sektoru, kas var kalpot zaļā ūdeņraža ražošanai. Valsts vēsturiskās tradīcijas metalurģijas jomā kombinācijā ar salīdzinoši lēto darbaspēku nozīmē, ka tā var aizpildīt robus ražošanā un pārstrādē, kādus neizbēgami radīs ES centieni aizvietot piegādes no Ķīnas. Kā piemērus R. Šurma minēja “zaļo tēraudu”, ķīmiskās rūpniecības produkciju, kā arī litiju, kas ir neaizvietojams elements elektroenerģijas uzkrāšanai.

Taču galvenā problēma ir investīcijas. Briseles plāni par atbalstu Ukrainai turpmākajiem četriem gadiem, kā arī netiešais spiediens uz ASV atvēlēt kaut ko līdzīgu ne tuvu nav pietiekami liela mēroga enerģētikas projektu īstenošanai. Un diemžēl nedz ES, nedz ASV joprojām nav manāma stingra politiskā griba mobilizēt tādus resursus, kas daudzkārt pārsniegtu ikgadējo standarta finanšu palīdzību, raksta “Financial Times”. Tādēļ pēc R. Šurmas vīzijas no vairāk nekā 400 miljardiem ASV dolāru investīcijām, kas varētu būt kopumā nepieciešami Ukrainas atjaunošanai, 70-80% būtu jānāk no privātajiem investoriem, kuri savukārt skatās uz valdībām, vai tās ir gatavas iesaistīties pietiekamā apjomā, lai garantētu projektu izdošanos.

Pasaulē

Eiropas demokrātisko valstu iedzīvotāji jau ilgāku laiku pauž sašutumu Krievijas pilsoņiem, tostarp uz Rietumiem emigrējušajiem kara pretiniekiem, par to, kādēļ no vēlēšanām uz vēlēšanām tiek pārvēlēts Vladimirs Putins un viņa partijas “Vienotā Krievija” biedri, kuri, kļūstot par deputātiem, akli apstiprina visas prezidenta iniciatīvas.

Svarīgākais