"Man paveicās, es izdzīvoju un tagad varu jums visas pārdzīvotās šausmas pastāstīt," intervijā www.nra.lv saka Tatjana Sokolova, Mariupoles dzemdību nama vecmāte, kura tagad dzīvo Igaunijā. Gandrīz 50 dienas viņa un viņas kolēģes zem sprāgstošiem lādiņiem pieņēma dzemdības Mariupoles dzemdību nama Nr. 2 pagrabā.
Šā gada martā Sokolova Londonā saņēma Annas Poļitkovskas piemiņas balvu no Londonā bāzētās organizācijas “RAW in WAR”. Šo balvu pasniedz sievietēm, kuras karu un bruņotu konfliktu laikā aizstāv cilvēktiesības. Sokolova sarunā ar www.nra.lv atklāj, ko cilvēki Mariupolē pārdzīvoja Krievijas iebrukuma laikā, kā dzemdību speciālisti un ārsti dzemdībās pieņēma bērnus kabatas bateriju gaismā un kā klājas ukraiņiem bēgļu gaitās.
Kā karš ienāca jūsu dzīvē?
24. februāra rītā tika apšaudīta Mariupole. Lādiņi sprāga netālu no dzemdību nama: no logiem sāka birt stikli, sievietes pamodās, izcēlās panika. Viņas kliedza, raudāja. Lai arī pirms tam cilvēki bija runājuši par karu, domāju, ka lielākā daļa pacientu tomēr neticēja, ka Krievija mums uzbruks. Mēs, mediķi, centāmies viņas nomierināt, sacījām, ka viss būs labi. Sievietes sāka pakot savas mantas, ģērbt savus bērnus, zvanīt saviem vīriem un lūgt, lai viņi tās paņem no slimnīcas. Pēc stundas visas tās dzemdētājas, kuras uzstāja, ka slimnīca jāpamet, aizveda radinieki. Pēc tam dzemdību nams vēl kādu laiku darbojās ierastā režīmā. Sākot no 2. marta, apšaude kļuva nepārtraukta. Bumbas krita no debesīm, “Grad” lādiņi lidoja no jūras. Mariupoli pārņēma liesmas. Sāka degt mājas, virs pilsētas izveidojās smogs. 2. martā no rīta notika spēcīga apšaude, un tās pašas dienas vakarā aizdegās mūsu māja. Pilsētā pārstāja strādāt veikali, arī ātrā palīdzība un ugunsdzēsēji. Es palūdzu dēlam, lai aizved mani uz darbu, jo 3. martā man sākās maiņa. Tobrīd mēs vēl neapjautām, ka tas būs ļoti ilgs karš. Tobrīd man pašai nesaprotamu iemeslu dēļ sirdī jutu, ka tam drīz vajadzētu beigties.
Es pareizi saprotu, ka jūs uz darbu nebraucāt viena?
2. martā nebija ne elektrības, ne gāzes, ne sakaru. Vakarā sapulcējās mūsu ģimene, atnāca kaimiņi no pirmā stāva, un mēs nolēmām doties uz dzemdību namu, uz pagrabu. Tajā laikā tur jau bija daudz cilvēku, mūsu darbinieku ģimenes, kaimiņu māju iedzīvotāji. Mēs saskaitījām, ka pagrabā tobrīd atradās simt septiņdesmit cilvēku. Viņu vidū bija dzemdētājas ar maziem bērniņiem, kuras nevarēja nekur citur aiziet, jo kreisais krasts, kur atradās dzemdību nams, bija jau atdalīts no pilsētas centra un citiem rajoniem.
Kādēļ nolēmāt turpināt darbu pagrabā?
Tobrīd mums bija neliels medikamentu krājums, par ko parūpējās mūsu galvenā ārste Ludmila Jakovļevna. Mūsu vidū bija ārsti. Šķiet, trešajā martā pirmo reizi pie mums pēc palīdzības vērsās sieviete. Todien notika briesmīga apšaude, ielās sāka parādīties līķi, kurus nevarēja aizvākt, jo Krievijas armija veica nepārtrauktu apšaudi. Savukārt naktīs, kā stāstīja zinātāji, strādāja snaiperi. Tajā naktī pie mums atnāca sieviete, kurai sākās kontrakcijas. Zem sprāgstošajiem lādiņiem un lodēm, riskējot ar savu dzīvību, viņai kopā ar vīru izdevās nokļūt lūdz mūsu dzemdību namam. Viņa ieskrēja pie mums histērijā. Sākumā mums pat sametās bail, viņa mums kliedza: “Tantes, tantes, tik labi, ka jūs esat! Es nezinu, ko darīt. Man sākas dzemdības, lūdzu, palīdziet!” Un tad, redzot šīs sievietes drosmi, kurai nebija līdzi nekā, pat ne bērna autiņu, mēs, mana brigāde, nolēmām: ja vairs nav slimnīcas, nav ātrās palīdzības, nekā nav, mēs paliksim un palīdzēsim cilvēkiem, kamēr vien mūsu palīdzība būs vajadzīga.
Vai patiesi neviens nevēlējās braukt prom?
Mēs sanācām kopā un apsolījām viens otram, ka neviens no mums prom nebēgs. Mēs bijām tikai četras: vecmāte, ārsts, anesteziologs un pediatrs. Sapratām, ka, ja kaut viena no mums aizies, pārējām būs ļoti grūti un mēs neizturēsim. Visi pārējie, kas varēja, nebija nomākti depresijā vai bailēs, dažkārt nāca un mums palīdzēja kaut ko nomazgāt, sakopt.
Īsti nesaprotu, kā jūs varējāt strādāt. Vajadzīga taču elektrība, ūdens, sterili instrumenti?
Pagrabā bija tumšs gan dienā, gan naktī, jo logi uzreiz izbira. Logu rāmji bija aizbāzti ar matračiem. Ārā bija ļoti auksts, šķiet, mīnus divpadsmit grādu sals. Nebija gaismas. Mūsu rīcībā bija ģenerators un neliels dīzeļdegvielas krājums. Ģenerators darbojās divas reizes dienā: no rīta vienu stundu, kad visi lādēja telefonus, un vakarā arī stundu. Kādai sievietei sākās dzemdības. Viņu nogādāja mūsu aprīkotajā dzemdību zālē. Mēs strādājām sveču gaismā, ar baterijas lampām un telefona lukturīšiem. Kad pienāca dzemdību brīdis, tika ieslēgts ģenerators, un tad gaismā sieviete dzemdēja savu mazuli. Mēs tur pagrabā veicām arī dažādas manipulācijas, apskatījām dzemdību kanālus. Pēc tam es tīrīju asinis, mazgāju instrumentus, protams, ja vien tam man atlika laika. Ūdeni ņēmām no apkures radiatoriem un akumulācijas katla. Mūsu pagalmā atradās liela cisterna, uz kuru pirms kara ugunsdzēsēju mašīnas veda un uzkrāja ūdeni. Sākumā mēs to izmantojām kā tehnisko ūdeni. Bet, kad tuvumā mītošie cilvēki uzzināja, ka tur ir ūdens, viņi to cisternu ātri iztukšoja. Mans dēls Kostja mēdza iet uz upes kreiso krastu pēc tīrā ūdens. Tur pagalmā bija dziļurbuma aka. Spēcīgas apšaudes apstākļos līdz turienei nokļūt bija ļoti grūti. Dziļurbums darbojās tikai dienas laikā. Mans uzdevums bija arī instrumentu sterilizācija. Instrumenti tika mērcēti sterilizācijas šķidrumā, kuru man izdevās savākt pa nodaļas četriem stāviem.
Cik daudzām dzemdētājām jums izdevās palīdzēt? Pirms mēs aizbraucām, pie mums nāca divdesmit deviņas sievietes, bet piedzima divdesmit septiņi bērni. Divas sievietes zaudēja savus bērnus, viens bērns tika nogalināts. Divdesmit septiņi dzīvi, veseli bērni, paldies dievam!
Cik ilgi jūs pavadījāt dzemdību namā?
Es tur paliku līdz galam, gandrīz piecdesmit dienas. Viss beidzās ar to, ka pie dzemdību nama piebrauca divi autobusi ar karavīriem, bruņotiem ar automātiskajiem ieročiem, un mums tika dota stunda laika, lai sapakotos. Autobusi mūs aizgādāja uz ciematu, kur bija filtrācijas nometnes, lai pārbaudītu visus mūsu pagraba iedzīvotājus. Saistību vairs nebija, nebija neviena, kam vajadzētu palīdzēt. Nolēmām, ka mums jābrauc prom un jātiek atpakaļ Ukrainā. Tas bija ļoti riskanti. No Mariupoles uz Ukrainu nebija nekādu koridoru. Dzirdējām stāstu, kad konvojs no sešām mašīnām virzījies uz Ukrainu un pie Nikolskoje ciemata tanki to sašāvuši. Pirmās trīs automašīnas nodegušas kopā ar visiem pasažieriem. Bija ļoti bīstami doties iekšā nekurienē. Mans vīrs bija ļoti slims, un mēs ļoti vēlējāmies izkļūt no karadarbības zonas, lai glābtu viņa dzīvību. Nebija nekādu sakaru. Kāds pagrabā mums pastāstīja, ka Berdjanskā darbojoties līgumkoridori, pa kuriem mēs varētu nokļūt Zaporižjē. Mēs aizbraucām uz Berdjansku un noskaidrojām, ka koridora vairs nav un diez vai būs. Tad braucām cauri dažādiem krūmiem, pa lauku ceļiem, šķērsojām daudzus kontrolpunktus, līdz beidzot nokļuvām brīvībā. Devāmies uz Ļvivu un tad uz Igauniju.
Kāpēc uz Igauniju?
Tāpēc, ka mans vīrs ir ļoti slims, mums bija vajadzīga palīdzība. Zināju, ka Igaunijā ir slimnīca, kura darbojas uz medicīnas institūta bāzes, kurš cieši sadarbojas ar institūtu Somijā. Zināju, ka šī sadarbība ir ļoti veiksmīga. Tas bija galvenais iemesls mūsu lēmumam.
Kā jums klājas Igaunijā? Kā uzņēma jūsu ģimeni?
Igaunija sniedz lielu palīdzību Ukrainas bēgļiem. Ar visiem sociālajiem dienestiem mums ir bijusi laba saziņa, un uz visiem mūsu jautājumiem ir sniegtas atbildes. Mans dēls plāno atrast darbu, bet tuvākā vieta, kur to var atrast, atrodas 180 kilometru attālumā no Valgas, kur mēs dzīvojam. Igaunija uzņem bēgļus no Ukrainas, sniedz viņiem aizsardzību, apmaksā viņu izmitināšanu un izmaksā sociālos pabalstus - 200 eiro vienai personai. Tas nav daudz, taču arī darbu atrast ir iespējams. Igauņi ir diezgan draudzīgi.
Vai jums ir izdevies apmeklēt arī citas Igaunijas pilsētas?
Esmu bijusi Tallinā, un man tur ļoti patika. Mēs gribam turp pārcelties. Pilsēta, kurā mēs tagad dzīvojam, ir ļoti maza. Šeit nav darba. Domāju, ka galvaspilsētā ir vairāk iespēju un varbūt es dabūšu darbu savā profesijā. Bet, ja godīgi, man šī valsts ir pagaidu patvērums. Es, tāpat kā visi ukraiņi, dzīvoju cerībā uz Ukrainas uzvaru un sapņoju atgriezties mājās.
Kādas sajūtas jūs pārņēma, kad uzzinājāt par Poļitkovskas balvu?
Mani pārņēma divējādas sajūtas. Es biju ļoti aizkustināta, taču arī ļoti vēlējos, kaut nebūtu nonākusi apstākļos, kādos nonācu, proti, kara epicentrā. Un es tiešām novēlu visām tām drosmīgajām sievietēm, kuras ieradās mūsu dzemdību namā, dzemdēja tur bez gaismas, auklēja savus bērnus - lai viņas nekad nenonāktu tādā situācijā, kuras dēļ man piešķīra šo balvu.
