Pašreizējās Zviedrijas problēmas ar bandu kariem un asiņainiem noziegumiem analītiķi skaidro ar pārspīlēto zviedru vēlmi 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados uzņemt migrantus no trešajām pasaules valstīm.
Tieši tad aizsākās masveida imigrantu uzņemšana Zviedrijā, kas turpmākajās desmitgadēs kļuva par gandrīz galveno ideoloģisko lozungu un rīcības modeli vismaz sociāldemokrātu partijai. Tagad daudzi šo sākotnēji uzņemto imigrantu pēcteči dauza skatlogus, izvaro uz ielām sievietes un karo viens ar otru atklātās apšaudēs gaišā dienas laikā. Kādēļ zviedru politiskā elite tik ļoti kāroja imigrantus - jo, iespējams, bija rasistisku aizspriedumu pārņemti. Viņus vadīja doma, ka bez citu rasu asiņu piejaukuma nācijai draud fiziska un garīga degradācija.
“Savulaik Skandināvijas valstis, ekspluatējot dīvainas ideoloģijas un tiecoties veidot multikulturālu vidi, uzņēma lielu skaitu migrantu. Daļa skandināvu propagandēja eigēnikas ideju pilnu politiku - ir iespējams mainīt nācijas ģenētiku, iepludinot tajā svaigas un veselīgas asinis no Latīņamerikas un Āfrikas. Fantāzija paliek fantāzija. Imigranti neveidoja ģimenes ar ziemeļeiropiešiem, un tas noveda pie migrantu anklāvu veidošanās, kam nebija nekāda sakara ar multikulturālismu. Situācijas vājums bija skaidri redzams Zviedrijā Covid-19 pandēmijas laikā, kad valdības paziņojumus un ieteikumus lielākoties ignorēja imigranti, kuri nespēja integrēties valsts sabiedrībā un pieņemt tās vērtību sistēmu,” situāciju Lietuvas ziņu portālam “respublika.lt” komentē bijušais politiķis, tagad drošības politikas eksperts Audrs Butkēvičs.
Viņš uzsver: “Šodien tiek radīts lielisks tramplīns nemieriem un nekārtībām - populācija, kas spēj pieņemt šādus uzvedības modeļus. Tiesa, tie nav kritiskā masa un vairums ar savu labklājību neriskēs, taču vienmēr ir uz fanātismu pakļauti indivīdi. Ja viņi nespēj izdarīt spiedienu uz sabiedrību ar manifestācijām, viņi var ķerties pie terora akcijām: vai nu skandināviem būs gājieni, boikoti, piketi, vai arī viņi tiks bombardēti. Es vēlreiz saku - kultūras nesajaucas, un jebkura fantāzija par šo tēmu ir ļoti bīstams lādiņš, no kura vajadzētu izvairīties.”
To, ka A. Butkēviča spriedumi nav tikai tukša fantazēšana, apliecina visnotaļ solīdā un arī liberālajās aprindās atzītā britu - amerikāņu vēsturnieka Tonija Džada rakstītais. Savā fundamentālajā pētījumā “Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada” viņš raksta:
“Eigēnika - “zinātne par rases uzlabošanu - bija kas vairāk nekā Edvarda laikmeta untums, kā, piemēram, veģetārisms vai bezmērķīgas pastaigas. Visu politisko nokrāsu domātāju pārņemta, tā īpaši labi saskanēja ar labi domāto sociālo reformu veicēju ambīcijām. Ja sociālais mērķis ir visumā uzlabot cilvēku dzīves apstākļus, kāpēc palaist garām mūsdienu zinātnes sniegtās iespējas ķerties pie papildu uzlabojuma. (..) Kā izrādījās, Skandināvijas varas iestādes nebija atteikušās vismaz no intereses par “rases higiēnas” teoriju vai praksi. Starp 1934. un 1976. gadu Norvēģijā, Zviedrijā un Dānijā pat īstenoja sterilizācijas programmas, katrā no gadījumiem sociāldemokrātu valdību uzraudzībā un ar to ziņu. Šajos gados tika sterilizēti ap 6000 dāņu, 40 000 norvēģu un 60 000 zviedru (90% no tiem sievietes) “higiēnisku” iemeslu dēļ. Šo programmu virzītājspēks - Rases bioloģijas institūts Upsalas universitātē Zviedrijā - tika izveidots 1921. gadā, kad šis temats bija popularitātes zenītā. To slēdza tikai pēc 55 gadiem. (1976. gadā - red.)”
Kāds ir šīs zviedru “ģenētiskās uzlabošanas” rezultāts, atzīst arī visumā liberāli noskaņotais ES ziņu portāls “politico.eu” 30. janvārī publicētajā rakstā “Bandu vardarbība traucē Zviedrijas ES vīzijai”. Stāsts ir par to, ka pārsvarā imigrantu pēcteču veidoto bandu ārdīšanās met ēnu uz Zviedrijas Eiropas Savienības prezidentūras reputāciju, kas aizsākās jau šī gada 1. janvārī. Pati Zviedrija paziņoja, ka tās prioritātes sešu mēnešu prezidēšanas laikā būšot “drošība, noturība, pārticība, demokrātiskās vērtības un likuma vara”.
Kā ir ar likuma varu, diemžēl rāda Zviedrijas kriminālnoziegumu statistika. Tikai Stokholmā vien 2022. gadā tika reģistrētas 126 apšaudes, kas rezultējās ar 28 nāvēm. Stokholmā tika reģistrēts arī 31 uzbrukums ar sprāgstvielām; rezultāts - 23 bojāgājušie. Zviedrijā kopumā 2022. gadā notika 388 apšaudes, kurās tika nogalināts 61 cilvēks, raksta “politico.eu”. Kādreiz klusā un mierīgā Zviedrija tagad ir kļuvusi par vienu no vardarbīgu noziegumu līderēm ES.
Tagadējā Zviedrijas konservatīvā valdība gan cenšas sasmelt izlieto ūdeni, izziņojot būtiskas politikas izmaiņas gan imigrantu uzņemšanā, gan iekšējās drošības pasākumu organizēšanā un to visu nosaucot par “lielāko uzbrukumu organizētajai noziedzībai Zviedrijas vēsturē”. Piemēram, tiek runāts par atļauju Zviedrijas drošības dienestiem veikt ieroču un sprāgstvielu meklēšanu bez prokuratūras atļaujas, kā arī tiesvedībā izmantot anonīmu liecinieku sniegtas liecības.
