Mānīgi ES solījumi krāpj Ukrainu; priekšā nikna cīņa par uzņemšanu

© Scanpix

Šodien, 3. februārī, Kijivā norisinās Eiropas Savienības (ES) vēsturē nebijis notikums – valstī, kurā norisinās karš, notiek ES augstāko institūciju samits. No Ukrainas viedokļa tam būtu jādod skaidra atbilde par ātru ārpuskārtas uzņemšanu ES, jo neviena no ES dalībvalstīm par Eiropas izvēli nekad nav samaksājusi ne tuvu tik dārgu cenu kā Ukraina.

No ES lielvalstu un birokrātu viedokļa nekādas privilēģijas nevar un nedrīkst tikt dotas. Dažas ļoti nozīmīgas ES dalībvalstis, pirmām kārtām Francija, Vācija un Nīderlande, šķiet, ir drīzāk noskaņotas maksimāli vilkt garumā Ukrainas uzņemšanu, jo baidās. Baidās no Krievijas, baidās no spēcīgas Ukrainas, kuras potenciālā ietekme savienībā ar tuvāko sabiedroto Poliju nozīmē ES spēka centra būtisku pārnešanu no ierastās Vācijas-Francijas ass stipri uz austrumiem.

Ukraiņi uzstāj uz īpašām tiesībām

Gaidot samitu ar ES Padomes prezidenta Šarla Mišela un Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas piedalīšanos, ukraiņu puse ir nākusi klajā ar ļoti augstām cerībām. Ukrainas premjerministrs Deniss Šmihaļs Eiropas ziņu portālam “politico.eu” atzina, ka “mums ir ļoti ambiciozs plāns pievienoties ES divu gadu laikā”. “Līdz ar to mēs ceram, ka jau šogad mēs ieejam pirmsiestāšanās sarunu fāzē.”

Kas ir jāņem vērā? Pērnā gada jūnijā ES Padome (Eiropadome, ES dalībvalstu vadītāji) Ukrainai piešķīra ES kandidātvalsts statusu, neskatoties uz formāliem juridiskiem šķēršļiem, kurus tā īsti neizpildīja. Tā teikt, kandidātvalsts statusu Ukraina saņēma kā sava veida bonusu par varonīgu cīņu pret Krievijas impēriju Putina gaumē, kas apdraud visu Eiropu. Iegūstot šo statusu, Ukraina arī apņēmās izpildīt Eiropas Komisijas izvirzītās septiņu dažādu veidu prasības, kas jāizpilda pirms reālu iestāšanās sarunu uzsākšanas. Liela daļa no tām saistās ar tiesu sistēmas pilnveidošanu, valsts “deoligarhizāciju”, kā arī muitas un nodokļu jautājumiem.

Taču tas pēc būtības ir tikai sākums garajā birokrātiskajā ceļā uz iestāšanos ES, ko savulaik izbaudīja arī Latvija. Mums ceļš no kandidātvalsts statusa līdz iestāšanās brīdim prasīja piecus gadus - 1999. gada decembrī Eiropadomē tika izteikts ielūgums uzsākt pievienošanās sarunas, kuras tika pabeigtas 2022. gada decembrī. Oficiāli uzņemta ES Latvija tika 2004. gada 1. maijā. Vairākas kandidātvalstis, piemēram, Serbija, Melnkalne vai Turcija, uz iestāšanos gaida jau vairāk nekā desmit gadus, norāda “politico.eu”.

Lielākais un ilgākais pasākums, kas var aizkavēt jebkuras kandidātvalsts iestāšanos ES, ir likumdošanas pielāgošana ES likumdošanai jeb t.s. “Acquis Communitaire”. Līdz šim nevienai dalībvalstij šajā jomā formāli it kā nav dotas atlaides. Reāli daudzas ir izcīnījušas īpašas privilēģijas, kur īpaši jāpiemin no ES nu jau izstājusies Lielbritānija, kas savulaik izcīnīja gan tiesības mūžīgi saglabāt savu valūtu, gan zināmu neatkarību tik ļoti jutīgajā tieslietu jomā. Taču jebkurā gadījumā šī likumdošanas pielāgošana parasti prasa gadus. Tāpat ir jārēķinās, ka pat pēc pozitīva EK un Eiropadomes lēmuma kandidātvalsts uzņemšana ES ir jāapstiprina visu dalībvalstu parlamentiem. Tas vien var prasīt pāris gadus.

ES vadība sola, birokrātija pret

Dažas vārdā nesauktas ietekmīgas ES dalībvalstis ir brīdinājušas Briseli par to, ka nevajag Ukrainai dot nereālas cerības par ātru iestāšanos ES pretēji Polijas un Baltijas valstu centieniem kāpt pāri ES likumdošanas robežām, raksta “Financial Times”. Raksturojot ES vadības retoriku, jāpiemin kaut vai, piemēram, Š. Mišela paziņojums, ka “jebkādas pūles ir jāveltī, lai mūsu solījumu [par Ukrainas iestāšanos ES] pārvērstu realitātē, cik ātri mēs spējam”.

Jāatgādina, ka Francijas prezidents Emanuels Makrons pērnā gada maijā paziņoja, ka Ukrainas iestāšanās process var aizņemt pat “vairākas desmitgades”, kas ir neadekvāti tālu, pat raugoties no esošās dalībvalstu iestāšanās procedūras viedokļa. Katra Ukrainas uzvarēta kauja gan, šķiet, Francijas prezidenta viedokli maina par labu Ukrainai.

Vienlaikus ES vadība U. fon der Leienas un Š. Mišela personā, šķiet, sacenšas, kurš kuru pārspēs pozitīvu signālu sniegšanā Ukrainai. Nav gan izslēgts, ka signāli paredzēti arī ES birokrātijai, kurai ļoti nepatīk jebkādas runas par pastāvošo likumu apiešanu.

“Ukrainai nebūs ātras iestāšanās ceļš ES,” “Financial Times” teica kāds augsts ES ierēdnis. “Ir redzams risks, ka retorika ir pretrunā realitātei.” Cits ES ierēdnis sacīja, ka “plaisa starp solījumiem un realitāti nu jau kādu laiku pieaug. Un mēs tuvojamies punktam, kur tā kļūst pārāk liela. Viņi tic, ka var kļūt par [ES] locekli jau rīt. Un tas acīmredzami nav iespējams”.

Ukrainai jācīnās par pašsaprotamo

“Liela daļa ES elites diemžēl ir birokrātiskas inerces varā. Viņi neredz, ka iestāšanās procedūra, kas ir ierakstīta ES līgumos, ir procedūra normālam laikam. Taču Ukraina uzdrīkstas runāt par īpašu pieeju konkrēti šim periodam,” “Neatkarīgajai” sacīja Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ījabs (“Latvijas attīstībai”).

Viņš arī atzina, ka īpaši pret ātru Ukrainas uzņemšanu ES pretojas Francija un Nīderlande, kuras gan oficiāli neesot pret, bet “viss jāsaskaņo ar vispārējo likumu kārtību ES”. Piemēram, Nīderlandi satraucot gaidāmais iemaksu ES budžetā palielinājums, jo skaidrs, ka Ukraina vismaz pārskatāmā nākotnē nebūs ES budžeta donorvalsts.

Taču bez finanšu apsvērumiem ir arī politiskās varas un ietekmes apsvērumi. Kā “Neatkarīgajai” atzina I. Ījabs, pretestība Ukrainas uzņemšanai saistīta arī ar to, ka ES lielvalstis (Francija un Vācija - red.) redz Ukrainas un Polijas aliansi kā jauna smaguma centra veidošanos ES. Jāpiebilst, ka Ukrainas un Polijas kopīgais iedzīvotāju skaits sasniedz Vācijas kā šobrīd ietekmīgākās ES lielvalsts iedzīvotāju skaitu - 43 miljoni Ukrainā (2021. gadā) plus gandrīz 38 miljoni Polijā ir vienlīdzīgi ar 83 miljoniem Vācijā. Tas nozīmē atbilstošu ietekmi un varas pārdali arī ES institūcijās.

Iespējamais ceļš, kā panākt Ukrainas pievienošanu ES, ir ES likumdošanas maiņa. Cik tā ir reāla?

Kā “Neatkarīgajai” sacīja Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Sprūds (“Progresīvie”), “nav jau īpašas apetītes no ES vadošo dalībvalstu vidus kaut ko tādu darīt. Šajā jautājumā Polija un Baltijas valstis diemžēl ir mazākumā. Un gala beigās lēmums ir politisks - nolems vadošās ES dalībvalstis - Francija un Vācija”.

Ukrainas gaidas, ka ES likumdošanā varētu veikt būtiskas izmaiņas, iekļaujot pantu par īpašu procedūru valstīm, kuras, teiksim, karojot cīnās par “ES fundamentālo vērtību saglabāšanu”, līdz ar to nav īpaši pamatotas, atzina A. Sprūds.

Pasaulē

Visu pasauli pārsteidzis Sīrijas prezidenta Bašara al Asada varas straujais sabrukums, tāpēc tagad jāsāk apsvērt, kādas tālejošas sekas var atplūst arī līdz mums — kaut vai tajā apstāklī, ka Krievijai atbrīvojas resursi, kurus tā līdz šim izmantoja Sīrijā. Aktualizējas gāzes tranzīta jautājums no Kataras caur Sīriju uz Eiropu.