Mazāk nekā mēnesi pirms atslēgšanās no Krievijas elektrotīkliem Latvija gatava austrumu kaimiņu provokācijām enerģētikā, un vienlaicīgi jaunā infrastruktūra atvieglos pašmāju elektrības ražošanu no Kurzemē esošajām un intensīvi plānotajām vēja un Saules elektrostacijām.
298 tonnas ar aparatūru, kas spēj balansēt 100 megavatu uz vienu vai otru pusi, kompensējot pārslodzes vai iztrūkumus, un vēl 96 tonnas smags spararats, kurš griežas ar 3000 apgriezieniem minūtē, nodrošinot 50 hercu frekvenci maiņstrāvai visos elektrotīklos no HES un TEC līdz pat galda lampiņai — tāda infrastruktūrai Latvijā izbūvēta pirmo reizi.
Mūsu augstsprieguma tīklu sinhronizācija ar kontinentālo Eiropu “ir noslēdzošais Baltijas energoneatkarības projekts”, tā šonedēļ mūsu valstī pirmā sinhronā kompensatora pieslēgšanas pasākumā Grobiņā sacīja VAS “Augstsprieguma tīkls” (AST) valdes priekšsēdētājs Rolands Irklis. Plakāts pie objekta stāsta: iekārta var kompensēt 250 km garu augstsprieguma līniju reaktīvās jaudas ziņā, kamēr milzu spararats, ja reiz iegriezts paredzētajā ātrumā, ar savu inerci uzkrāj tādu kinētisko enerģiju, kas līdzinās 165 kravas mašīnām, kas brauc ar 90 kilometriem stundā.
Augsti precīzās frekvences noturēšanas problēmu tradicionāli risināja Krievijas elektrosistēma, kas šo pakalpojumu sniedz Baltijai līdz pat šim laikam. Maksāts par to kopš 2022. gada netiek, kad stājās spēkā sankcijas līdz ar Krievijas pilnmēroga iebrukumu Ukrainā. Tomēr fiziski savienoti elektrotīkli paliks līdz 8. februārim, kad iztek vienošanās starp t.s. BRELL loka valstīm (Baltkrievija, Krievija, Igaunija, Latvija, Lietuva). Pēc PSRS sabrukuma slēgtā vienošanās paredzēja: ik pēc pusgada vienošanās automātiski pagarinās, ja kāda no dalībvalstīm neizstājas. Pagājušogad Baltijas valstis vienoti paziņojušas par līguma nepagarināšanu, un tagad palikušas pēdējās nedēļas pārrobežu strāvas plūsmai no mūsu austrumu “kaimiņiem” — lai arī elektrība pirkta no viņiem netiek jau trešo gadu, kādi 60 megavati ik stundu pagaidām vēl plūst iekšā un ārā no Latvijas, kā rāda pašas AST mājaslapa, un tas tiek darīts tieši slodžu balansēšanas nolūkā. Pēc mēneša “BRELL loks” turpretī varēs pārdēvēties par “BR!”.
Pavisam tagad Baltijas valstīs paredzēts ierīkot katrā trīs šādus sinhronos kompensatorus — pie mums tādi strauji top vēl Līksnā un Ventspilī. Kāpēc Līksnā, to nav grūti uzminēt: šeit virzās maģistrālās augstsprieguma līnijas, kas savieno patērētājus Baltijas valstīs. Bet Grobiņa un Ventspils ne tāpēc, lai jaunā infrastruktūra būtu pēc iespējas tālāk no Krievijas robežas — te ņemts vērā tāds faktors kā augošā elektrības ražošanas intensitāte Kurzemē.
Padomju gados lielās 330 kilovoltu augstsprieguma līnijas tika sabūvētas šur un tur, izņemot Kurzemi, kuru pamatā apgādāja 110 kilovoltu līnijas — tolaiku tehnoloģijām un patēriņam tas it kā bija pietiekami. Tās ir ne tikai vājākas, bet arī atrodas uz zemākiem stabiem un šaurākās stigās, tāpēc vētru laikā uz tām nereti sagāzās koki, radot Kurzemē biežākus elektrības atslēgumus nekā citur. Tomēr mūsdienās nācis klāt vēl viens faktors, kuru nevar neierēķināt nākotnes plānos: izmantojot slaveno Liepājas vēju, arvien vairāk pagastos gar piekrasti parādās vēja ģeneratori, un tādu kļūs tikai vairāk, jo plānošanā ir vēl lielāki vēja parki, kas atradīsies jūrā — tāpat kā pie Dānijas krastiem. Tāpēc AST būs jāpacenšas, lai vējainajā laikā saražoto strāvu aizvadītu pie patērētājiem ārpus Kurzemes, un aprēķinā jāietver arvien augošā Saules paneļu kvadratūra, tāpēc jaunā infrastruktūra atrodas salīdzinoši tuvāk vietām valsts rietumpusē, kur arvien lielākas elektrības ražošanas jaudas ir faktiski garantētas.
Šis pats iemesls ir bijis pamatā faktam, ka no Baltijas augstsprieguma elektrotīklu modernizācijas pats pirmais etaps bija Kurzemes loks — jaunā maģistrālā līnija, kas savieno Lietuvu, Grobiņu, tālāk dodas uz Ventspils pusi, lai gar Talsiem un Tukumu mestu lokus uz Ķemeriem un Pierīgu. Kā atgādināja inženieri, plāns, kurš šomēnes tuvojas noslēgumam, tika uzsākts jau 2009. gadā, līdz Kurzemes loka būvdarbiem tika 2014. gadā, tos piecu gadu laikā pabeidzot, bet pirms pāris gadiem tika nodotas ekspluatācijā jaunas līnijas starp Rīgu, Valmieru un Igauniju utt., kamēr lietuvieši uzbūvējuši starpsavienojumus ar Poliju un Zviedriju, bet igauņi — ar Somiju. Pēdējie plānotie darbi Latvijā būs lieljaudas akumulatoru uzstādīšana rezerves jaudas uzglabāšanai Tumē (uz dienvidiem no Tukuma) un pie Rēzeknes.
Klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis slavēja darbu veicējus, ka Grobiņas jaunā objekta nodošanu esot izdevies paātrināt par gadu, savukārt visi pārējie darbi iepriekš paveikti raiti un bez liekiem sadārdzinājumiem. Pavisam šie fundamentālie būvdarbi un energosistēmu pastiprinājumi Latvijai vien izmaksājuši pie pusmiljarda eiro, no kuriem vismaz 300 miljonus dod Brisele, tāpēc AST savos paziņojumos argumentē, ka pārvades un sadales tarifs no šīm investīcijām pieaugšot nejūtami. Jo īpaši tāpēc, ka lielāko tarifa daļu veido pašas elektrības cena, ko nosaka biržas spekulācijas — nevis pārvade, sadale, jaudu balansēšana un frekvences sinhronizēšana, kuru izmaksas tiek regulētas un nelēkā biržā pa stundām.
25. decembrī Somu līcī tika pārrauti pieci Igauniju un Somiju savienojoši kabeļi, tajā skaitā elektrības kabelis “EstLink 2” un četri sakaru kabeļi. Par kabeļu pārraušanu ar enkuru tiek turēts aizdomās Krievijas “ēnu flotes” tankkuģis “Eagle S”. Tankkuģi, kam ir Kuka salu karogs, aizturējušas Somijas iestādes. Bojātais ir viens no tiem kabeļiem, pa ko jau tagad plūst elektrība no Somijas uz Baltiju, bet kas pēc vadu fiziskās pārgriešanas uz Krievijas un Baltkrievijas robežām kļūs divkārt svarīgs. Jau iepriekš Krievijas uzdevumā strādājošs Ķīnas kuģis vilka enkuru vairāk nekā 100 kilometru pa Baltijas jūras dibenu, pārraujot visu, kam trāpīja.
Ļoti ticamas ir Krievijas puses provokācijas, jo tuvāk nāks galīgās atslēgšanās datums 8. februārī. Ja ar kravas kuģu radītiem pārrāvumiem zemūdens kabeļiem nepietiek, tad piemēru var redzēt tajā, ko Krievija dara ar pašu sabiedrotajiem Piedņestras reģionā, kurš līdz šim gan siltumu, gan elektrību ražoja no krievu piegādātās dabasgāzes. Dažas dienas pirms gadumijas, kad beidzot spēku zaudēja senais kontrakts starp Krieviju un Ukrainu par gāzes tranzīta nodrošināšanu, “Gazprom” īsi pirms tam paziņoja, ka pirmie pārtraukšot gāzes piegādi Piedņestrai, aizbildinoties ar “nesamaksātiem rēķiniem”, kaut gan patiesībā drīzāk tāpēc, lai paturētu pēdējo vārdu kārtējā strīdā, ko krievu puse zaudēja. Tagad pašpasludinātās Piedņestras varasvīri atsakās saņemt gāzi no Eiropas puses caur Moldovas brīvo daļu (vai, ticamāk, nevar samaksāt par to, būdami parādā joprojām “Gazpromam”) un salst. Šādi un citi piemēri parāda: Krievijas ļaundabīgās aktivitātes līdz ar Baltijas atslēgšanos no viņu elektrotīkliem varētu būt drīzāk sagaidāmas nekā nē.
