Kas paslēpts Ainažu jūrskolas muzeja jūrnieku lādē?

© Ieva Zemīte

Iveta Erdmane jau vairāk nekā 40 gadus pārvalda Ainažu jūrskolas muzeja valstību. Viņa saņēmusi vienu no augstākajiem valsts apbalvojumiem – Atzinības krusta IV šķiru –, ir divu vēsturisku pētījumu – "Dzelzs vīri, koka kuģi" un "Jūras vilki sarakstē un atmiņās" – autore, kā arī spiedusi roku bijušajam Valsts prezidentam Valdim Zatleram, kurš muzejā bija ieradies pa ceļam uz Igauniju. Taču šoreiz "Neatkarīgā" lūdza aprakstīt muzeja vērtības, visvērtīgākās lietas un pastāstīt par Ainažu jūras vilkiem un vienu no tiem satika klātienē.

Dienā, kad "Neatkarīgā" ciemojas Ainažu jūrskolas muzejā, tālbraucējs kapteinis Imants Nartišs ir ieradies papildināt vērtīgo eksponātu krājumus un atvedis dāvanā pagājušā gadsimta sekstantu un kompasu. Tāpat muzejs saņēmis dāvanā kapteiņa veidotu izglītojošu video, kurš filmēts no stūres mājas loga, kuģojot pa Ziemeļatlantijas okeānu. Video būs pieejams visiem muzeja apmeklētājiem. Imants teic, ka cieša saikne ar muzeju izveidojusies kopš 1987. gada, kad viņš piedalījies zinātniskajā ekspedīcijā uz bijušo Ainažu ostas akvatoriju, kur no jūras tika izcelta vecā Ainažu viļņlauža bākas vainaga daļa. Viņa tēvs Gunārs Nartišs tolaik bija “Brīvā viļņa” kuģa remonta ceha priekšnieks, kura vadībā bāku atjaunoja un vēlāk uzstādīja netālu no muzeja. I. Erdmane teic, ka kopīgi ar I. Nartišu tiek organizēti arī jūrnieku salidojumi, un nosauc viņu par īstenu mūsdienu jūras vilku. Kapteinis gan atvicinās ar roku un pieticīgi nosaka: "Nu, beidziet, meitenes, nav tik traki. Kas nu es par vilku, tāds vilcēns!" Jūrā "vilcēns" iet kopš 1990. gada un drīzumā plāno kuģot zem Norvēģijas karoga. Līdz šim strādājis siltās zemēs, tomēr vienreiz izbaudījis ledāju smeķi un nolēmis pievērsties ziemeļu romantikai. "Latvijai jau kuģu praktiski nav. Te nodokļu politika ir tāda, ka te nekas nenotiks, un neviens nerunā, ka šī nodokļu politika būtu jāmaina. Visi saka - mēs panāksim, mēs centīsimies, palielināsim, bet nesaka, uz kā rēķina to darīs. To neviens nesaka," nosaka I. Nartišs.

Ieva Zemīte

Muzejā jau redzama kapteiņa Normunda Vilkauša veidotā filma, kuru skatoties var sajust okeāna spēku - spēcīgi viļņi kā salmiņu šūpo milzīgu jēlnaftas tankkuģi (VLCC) ar aptuveni 300 000 tonnu kravnesību, un šļakatas triecas pat kapteiņa stūres mājas stiklos.

Šogad apmeklētāji ir visai slinki

Ainaži ir visai klusa pilsētiņa. Lielākais cilvēku pieplūdums ir vasarā, rudenī un pavasarī. Ziemā pilsēta "atpūšas". I. Erdmane: "Vidēji gadā mums ir seši tūkstoši apmeklētāju. Tas mazam muzejam ir diezgan normāli. Šogad gan apmeklētāju ir mazāk. Cenrādis stāv pie ieejas vārtiņiem. Daudzi cilvēki piebrauc ar mašīnām, apstaigā brīvdabas izstādi, bet iekšā nenāk. Varbūt tas saistīts ar inflāciju. Nu, ja ir ģimene, biļete jāpērk diviem vecākiem, varbūt vecmāmiņai, vecamtēvam un diviem bērniem, tad sanāk iespaidīga summa. Varbūt labāk izvēlas nopirkt bērnam saldējumu. Mums ir ģimenes biļete, bet tad jābūt trīs bērniem."

Ieva Zemīte

Muzeja direktore ir manāmi pārsteigta, kad "Neatkarīgā" vaicā, vai Ainažos ļaudis ir gatavi kara apstākļiem un kā tiks nosargāti vērtīgākie muzeja eksponāti. "Mēs esam Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja filiāle un sadarbībā ar galveno krājuma glabātāju Agitu Ančupāni, kura ir arī zemessargos, esam šo tēmu pacēluši. Nekāda eksponātu pārvietošana nenotiks, jo tas nav droši. Vislabāk būs, ja eksponāti paliks uz vietas tur, kur tie ir. Tāpat nav domāts vērtīgākos eksponātus slēpt mājās. Mājas arī nav drošas. Šobrīd par eksponātu pārvietošanu nevaram runāt, jo domas un sarunas par šo jautājumu joprojām ir aktuālas un viss tiek apsvērts," stāsta I. Erdmane.

Ainažos nav nevienas bumbu patvertnes

Sarunā ar muzeja direktori kļūst skaidrs, ka Ainažos iedzīvotāju drošība kara apstākļos ir apdraudēta. Pilsētā nav nevienas bumbu patvertnes, un nav zināms, vai pašvaldība kaut ko plāno darīt. Ainaži atrodas pie Igaunijas robežas un arī vēsturiski ir piedzīvojuši iebrucēju nestās izmaiņas ikdienas dzīvē. Pirmā pasaules kara laikā no 1915. gada jūnija līdz 1916. gada aprīlim Ainažos dislocējās Krievijas armijas 431. Tihvinas pulka štābs, kas aizsargāja Rīgas līča piekrasti. Lai nodrošinātos pret vācu desantu, krasta līnija tika nostiprināta ar aizsardzības būvēm, tilti mīnēti, bet Ainažu ostas infrastruktūra ar visiem kuģiem tika iznīcināta. 1917. gada decembra beigās Ainažus bombardēja vācu aeroplāni. 1917. gada 13. oktobrī vācu kuģu eskadra divas stundas bombardēja piekrasti. 1919. gada 14.-16. februārī pie pilsētas notika igauņu kaujas ar lieliniekiem, bet Cēsu kauju laikā 1919. gada 23. jūnijā igauņu mīnukuģis "Wambola" Ainažu ostā izcēla desantu, lai sagrābtu landesvēra bruņuvilcienu. Lielus postījumus Ainažiem nodarīja arī Otrais pasaules karš - 1944. gadā Ainažus bombardēja Sarkanās armijas bumbvedēji, bet vērmahts atkāpjoties izpostīja ostas infrastruktūru. Pēc kara osta tika daļēji atjaunota, bet uzplaukumu pilsēta vairs nepiedzīvoja.

Ieva Zemīte

Katrs jūrnieks pats gatavo savu lādi

Ainažu jūrskolas muzeja krājumā glabājas gandrīz 10 000 krājuma vienību. To vidū ir Ainažu kartes un plāni, fotogrāfijas, jūrskolnieku diplomi, mācību pieraksti un grāmatas, navigācijas instrumenti, burukuģu būves darba rīki un jūrnieku sadzīves priekšmeti. Īpaši nozīmīgi ir Ainažu jūrskolnieku bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu atmiņu pieraksti. Muzeja krājumu telpā redzam skapīšos sakārtotas grāmatas, dokumentus, fotogrāfijas, kartes, maza izmēra priekšmetus un citas vēstures liecības. Evakuācijas gadījumam īpaši vērtīgas lietas slēpjas aiz durtiņām ar īpašu uzlīmi - tās ir pirmās glābjamās lietas.

Ieva Zemīte

Jautāta, kas muzejā ir ļoti, ļoti vērtīgs, I. Erdmane aizdomājas, jo šeit viss ir ar savu vēsturi un neaizstājams. Muzejā īpašas un unikālas ir arī 10 jūrnieku lādes. Katra ar savu "dzīvesstāstu". Muzeja ekspozīcijā redzamas divas lādes. Lādes izgatavoja paši jūrnieki, kuri tās izgreznoja ar pašdarinātiem gleznojumiem. Lādes bija slēdzamas, tomēr atklātā jūrā tām bija jābūt atslēgtām. Ja kapteinis atrada aizslēgtu lādi, jūrniekam draudēja sods. Un ne tikai sods. Saskaņā ar tā laika jūrnieka goda izpratni aizslēgta lāde nozīmēja neuzticēšanos kuģa komandai. Augusta Kozenkrāniusa (1879-1915) lāde nesen atgriezusies no restaurācijas. Ainažu jūrskolas absolventa tālbraucēja kapteiņa restaurētā jūrnieku lāde izceļas ar savu māksliniecisko apdari. Vāka iekšpusi grezno trīsmastu barkas "Mathilde Henning" gleznojums. Muzeja vadītāja skaidro, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja seši restauratori lādei veltījuši pamatīgu un rūpīgu darbu. Atjaunošanas process ildzis aptuveni trīs gadus. Veikta gleznojuma restaurācija, un protezēts žurku sagrauztais lādes grīdas bojājums, skrūvju vietās ielīmētas koka tapas, likvidēta metāla korozija, atjaunots vāka audums, un zudušās lādes pārsega pinuma daļas aizstāšanai izgatavots atbilstošs lina mežģīņu mezglojums.

Ieva Zemīte

Vijole apceļojusi visu pasauli

Meklējot ko īpašu, kas būtu parādāms "Neatkarīgajai", direktore stāsta, ka muzeja ekspozīcijā gandrīz visas fotogrāfijas un dokumenti ir kopijas: "Te var aplūkot jūrnieku kaligrāfiskos rokrakstus, jo kaligrāfija bija jūrskolas mācību priekšmets. Skolotājs bija zviedru tautības pasniedzējs un savā ziņā skolas celmlauzis Kristians Dāls. Ja viņš nebūtu bijis, nebūtu jūrskola un citas, kuras nodibinājās, pateicoties Ainažu skolai." Starp eksponātiem ir arī vairāk nekā 100 gadus vecs kapteiņa spieķis, kas gatavots no lielas zivs mugurkaula skriemeļiem, kā arī 100-150 gadu veca milzu gliemežnīca. Tepat apskatāma sena ruma muciņa un vaska figūra - pirmais jūrskolas skolotājs Kristiāns Dāls.

Ieva Zemīte

Un negaidīti atrodas tas īpašais! Tā ir vijole. Vijole, kura kādreiz piederējusi jūrniekam, kurš ar instrumentu redzams fotogrāfijā pie sienas. Jūrnieks ir Jānis Čukurs, kurš spēlējis jūrskolas kapelā. Laika gaitā vijole palikusi bez viens stīgas, pazaudējies lociņš, un apbružāta pēc pasaules ceļojumiem. 1990. gadā Čukura dēls vijoli atveda no Aļaskas un uzdāvināja muzejam. Visus šos gadus vijole bija glabājusies pie jūrnieka dēla. Sākoties karam, vijole aizceļoja uz Vāciju, tālāk uz Ameriku un Kanādu. Līdz ar to šis instruments ir unikāls.

Kapteiņu bildes ir unikāla vērtība

Unikālas ir ekspozīcijā redzamās jūrnieku gleznas. Tās tautā nodēvētas par "kapteiņu bildēm". Kapteiņi gleznojuši savus kuģus arī lādes iekšpusē. I. Erdmane teic, ka šīm gleznām liela vērtība ir ne tikai mūsdienās. Arī senatnē tās bija augstu novērtētas. Laika posmu no 19. gs. pirmās puses līdz 20. gs. sākumam Latvijas vēsturē dēvē arī par burinieku laikmetu. Tolaik Vidzemē un Kurzemē uzbūvēja ap 550 tāliem braucieniem piemērotu buru kuģu. No 1890. gada līdz 1910. gadam Eiropas ūdeņos ik gadu kuģoja ap 170 latviešu koka kuģu. Latviešu kapteiņi ar vietējo iedzīvotāju būvētiem buriniekiem uz Ameriku sāka zēģelēt 1885. gadā. Buru kuģu laikmets beidzās pēc Pirmā pasaules kara, kad tika iznīcināta lielākā daļa latviešu buru kuģu flotes. Ainažu jūrskolas absolventi savas jūrnieku gaitas turpināja uz tvaikoņiem. Muzejā glabājas unikāls albums ar jūrnieku mezglu un takelāžas darbu paraugiem. To izgatavojis upju kuģu kapteiņu sagatavošanas kursu vadītājs Voldemārs Zīrings, un albums izmantots kursantu apmācībai no 1928. līdz 1941. gadam. Iegūts 1988. gada muzeja rīkotajā ekspedīcijā.

Ieva Zemīte

Krājums veidojies pamazām

"Bezvēja dienas jūrnieki īsināja laiku, ar pinceti liekot pudelēs no sērkociņiem izgatavotus kuģu maketiņus. Kuģīšu konstrukciju sasaistīja diedziņš, kuru pavelkot kuģītis iztaisnojās, buras pacēlās un suvenīrs bija gatavs. Bieži šīs pudeles palika vietējos krodziņos kā samaksa par dzērieniem. Muzejs tika nodibināts 1969. gadā. Šogad mums ir dubultsvētki - Ainažu jūrskolai 160 un muzejam 55, tāpēc 20. jūlijā būs palielas svinības. Ekspozīcija sāka veidoties no muzeja dibināšanas laika. Sākotnēji eksponāti nāca no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja jūrniecības kolekcijas, kura bija paliela, jo ap 1930. gadu bija notikusi lielā jūras izstāde, kurā tika eksponēti priekšmeti no visas jūras piekrastes. Tolaik Ainažiem tika daļa kolekcijas, kas nebija aizvesta uz Rīgu. Muzeja sākotnējos laikos darbinieki staigāja pa mājām, meklēja vēstures liecības un vāca materiālus. Vēl bija dzīvi vecie jūrnieki, viņu radinieki. Daudzi paši atveda ģimenes lietas uz muzeju. Arī šobrīd saņemam kādu priekšmetu, grāmatu, pierakstu kladi, fotogrāfiju, bet aizvien retāk," stāsta I. Erdmane.

Ieva Zemīte

Unikāls makets - tikai Ainažos

Muzejā apskatāms arī Latvijā būvētā burukuģa "Rota" makets, kura autors ir Alfrēds Bernhards. "Fotogrāfijā redzama komanda ar kapteini Pēteri Šnori. Kuģis būvēts Liepupē 1886. gadā. Tas bija pirmais latviešu zemnieku būvētais kuģis, kurš latviešu kapteiņa vadībā sasniedza Dienvidameriku. Makets tapis 30. gados, un tā autors ir Alfrēds Bernhards, kurš pats bija jūrnieks. Te redzami maketi, kuri tapuši pagājušā gadsimta 80.gados. Tos Rīgas kinostudijā darinājis Viktors Šildknehts, kurš bija kino leģenda, Latvijā vecākais kino profesionālis, kinomākslinieks un specefektu speciālists gandrīz 40 spēlfilmām. Divus viņa darinātos maketiņus iegādājāmies muzeja ekspozīcijas papildināšanai," stāsta muzeja direktore. Ainažu divas slavenākās kapteiņu dzimtas ir Veides un Miķelsoni. 1868. gadā abu dzimtu pārstāvji par 58 tūkstošiem sudraba rubļu no barona atpirka zemi. Cauri vēstures griežiem abas dzimtas saradojās, ieguva aizvien vairāk īpašumus. Sāka būvēt mājas, kuģus. Tas ir divu dižu dzimtu augšupejas un krituma stāsts.

Ieva Zemīte

Svarīgākais