Pirmo reizi Latvijas vēsturē kāda no pilsētām iekļāvusies UNESCO radošo pilsētu tīklā kā literatūras pilsēta. Taču jau kopš pirmajām minūtēm jaunajā statusā Tukuma literātiem nākas pierādīt, ka viņu nokļūšana starptautiskajā apritē nav nejauša.
UNESCO Radošo pilsētu tīkls tika izveidots 2004. gadā ar mērķi veicināt starptautisko sadarbību starp pilsētām, kuras radošās darbības (dizainu, mūziku, literatūru utt.) ir atzinušas par instrumentu ilgtspējīgas pilsētvides attīstībā - Tukuma iekļaušanās šajā tīklā ir pirmā reize, kad kāda no Latvijas pilsētām izcīnījusi šādu iespēju.
Pamatojumam ņemta vērā gan mūsdienu literatūra, gan tās vēsture Tukuma pusē. Piemēram, te tapis pirmais mērķtiecīgais literārais darbs latviešu valodā: “Tukumā aizsākās latviešu oriģinālliteratūra: pirms 400 gadiem uzrakstīts pirmais literārais teksts latviešu valodā (Kristofors Fīrekers), te dzimis “Dainu tēvs” - Krišjānis Barons un strādājis “pasaku tēvs” - Ansis Lerhis-Puškaitis, valodnieks Kārlis Mīlenbahs,” vēsta oficiālais pašvaldības paziņojums par jaunā statusa saņemšanu. Tukumā strādājuši vai no apkārtnes nākuši tādi autori kā Ernests Birznieks-Upītis, Imants Ziedonis, Harijs Gulbis, Māra Zālīte, Jānis Baltvilks, Jānis Jaunsudrabiņš, Žanis Grīva, Fricis Dziesma, Ieva Roze, Laima Līvena, Rihards Bargais, vēsturnieks Agris Dzenis utt., baltvācu literatūru bez K. Fīrekera pārstāv Ģertrūde fon Brinkena, savukārt Rietumu emigrācijas latviešu autoriem pieder Astrīde Ivaska un Rita Gāle. Jāatzīmē folkloras klātbūtne - Tukuma iezīme ir neskaitāmās pasakas, stāsti un teikas, tajā skaitā Kurzemes vilkaču leģendas.
Šodienas Tukuma literāti Guna Roze, Guntis Tālers, Gvido Drage, Baiba Talce, Ingrīda Zaķe, kā arī tādi viņu priekšteči kā Pēteris Jurciņš, Elmārs A. Rumba, Vilis Seleckis u.c. vienmēr pieturējušies pie tādas kā “tukumnieciskas” darba metodes - grāmatas izlaiž salīdzinoši retāk nekā citi autori, taču tās ir labāk nostrādātas, tiek izdotas lielākajās Latvijas izdevniecībās un līdz ar to izpelnās lielākas tirāžas nekā vidēji statistiskā latviešu autora grāmata.
Ceļš uz dalību UNESCO tīklā sācies no pavisam banālas puses: pirms gadiem desmit kāda konsultāciju firma pēc domes pasūtījuma veikusi ārējo auditu, lai noskaidrotu Tukuma novada stiprās un vājās puses, ko pēc tam izmantot attīstībā un mārketingā. “Tika izpētīta ne tikai novada ekonomika, rūpniecība, muzeju iespējas, tūrisms utt., bet arī sporta un kultūras īpatnības. Un speciālisti no malas toreiz nonāca pie slēdziena, ka Tukumā ir īpaši spēcīga literārā tradīcija un arī mūsdienu literārais process, ja salīdzina ar citiem novadiem Latvijā,” atceras Tukuma literātu apvienības vadītāja Guna Roze. Piemēram, tieši no Tukuma ir izcēlies Dzejas dienu starptautiskais pasākums “Sirds uz perona”, kurš tagad notiek ne tikai Latvijas pilsētās, bet arī Norvēģijā, Īrijā, Islandē utt., te ir savs “Prozas fermentācijas” konkurss, šeit rotācijas kārtībā notiek Kurzemes Dzejas dienas u.c.
Vēlāk visām pašvaldībām ticis izsūtīts uzaicinājums pieteikt savas pilsētas UNESCO radošo pilsētu tīklam. Pilsētas ar aktīvu kultūras dzīvi var izvēlēties, uz kādu sadarbību pretendēt - ir, piemēram, sadarbības tīkli filmu, tradicionālo mākslu un amatu, pat kulinārijas pilsētām. Tukumam uzreiz bija skaidrs, ka jākļūst par literatūras pilsētu līdzās Sietlai, Milānai, Lionai, Melburnai, Barselonai un citām, pavisam 53 pilsētām. Visiem pieteikumiem UNESCO veic ilgstošu, nopietnu atlasi un pārbaudes, ko pārvar tikai retā pilsēta un ko Tukuma gadījumā paveica nevis ierēdņi vai politiķi, bet literātu apvienība.
Kad UNESCO paziņoja šo priecīgo lēmumu, neviens nebija gaidījis sekojošo reakciju soctīklu komentāros. Suminājumu vietā sākās ķengas un īdēšana. Literatūrzinātnes doktors Kārlis Vērdiņš “Facebook” todien rakstīja: “Apsveicu, protams, Tukumu, taču no malas liekas, ka tur nekāda lielā literārā rosība pēdējos gados nav manāma. Atšķirībā no Siguldas, kur visu laiku dzirdam par literāriem sarīkojumiem (un arī man tur ir bijis tas gods piedalīties). Nez, kāpēc tā?” Pievienojās Raivis Spalvēns un Alise Nīgale: “Visi rakstnieki brauc garām Tukumam uz Ventspils rakstnieku māju. Tas ir viens skaidrojums. Otrs: arī rakstošie talsenieki brauc garām Tukumam, šad tad tajā iekšā. Skaidrs? - Paldies par lampiņas ieslēgšanu!” Tālāk nāk komentāri no sērijas “Tukums jau sen ir bez dzīvības pazīmēm” un “Tukuma bibliotēkā iegriežas Slampes meitenes”, līdz populārā tulkotāja Silvija Brice pauž: “Cik dzirdu, Tukuma literātu apvienība gan rosās it teicami un pamanāmi.” Ansis Ataols Bērziņš ironizē: “Nez, kāds te pašos rakstos ar ieskatās, vai tikai virsrakstus lasa? Tur tekstā ir nocitēts pamatojums. [..] Savukārt kas ir Tukuma literātu apvienība, var izlasīt viņu mājaslapā TLA.lv. Pirmajā uzlūkojienā izskatās pēc no galvaspilsētas snobiem neatkarīga pulciņa.”
Šāda “snobiska” attieksme pret Tukuma literātiem ir klajā pretrunā ar filoloģijas doktores Bārbalas Simsones un literatūrzinātnes doktores Jūlijas Dibovskas pieredzi. Abas ir lielāko izdevēju galvenās redaktores - attiecīgi “Zvaigzne ABC” un “Latvijas Mediju” grāmatu izdevniecība. Viņas ir vienisprātis: “Mēs jau vairāk nekā piecus gadus piedalāmies žūrijā Tukuma “Prozas fermentācijā”, mūsu izdevniecībās ienāk manuskripti no visas Latvijas autoriem, un mums jāsaka - salīdzinot ar citu novadu autoriem, Tukums ir visaktīvākais un arī kvalitatīvākais no līdzīgiem reģioniem.” Tam piekrīt Rakstnieku savienība, kura savā rekomendācijas vēstulē UNESCO rakstījusi: “Ja nu reiz Latvijā ir kāda literatūras pilsēta, tad tas ir Tukums!”
Tukuma literātiem iznācis uz kritiku atbildēt ar darbiem. Jau dažas dienas pēc jaunā statusa apstiprināšanas Guna Roze sniegusi publiskas lekcijas Šefīldā, kam sekos uzstāšanās Oksfordā šī gada beigās. “Mana sadarbība ar Oksfordas un Šefīldas universitātēm bija plānota jau sen. Turienes vēsturnieces pēta tādu padomju represiju formu kā nometinājumu simtu pirmajā kilometrā ārpus lielpilsētām, uz kādu PSRS režīms pēc Gulaga slēgšanas izsūtīja cilvēkus, ko uzskatīja par nevēlamiem: ne tikai disidentus, bet arī klaidoņus, gejus, par “liekēžiem” uzskatītos. Mani vecvecāki dzīvoja netālu no viena tāda punkta, tāpēc man gadījās bērnībā iepazīties ar šo fenomenu. Tas pat Latvijā ir maz pazīstams, tāpēc to aprakstīju grāmatā “101. kilometrs. Padomju kauna zona”. To bija sameklējušas britu pētnieces un aicināja sadarboties: viņas vispirms apmeklēja Latviju, tagad man bija kārta braukt. Mana publiskā runa Šefīldā bija pārpildīta, cilvēki pēc tās vēl ilgi nāca klāt runāties - tēma izrādījās britu publikai interesanta, jo parasti tā nenotiekot, sacīja mūsu pētnieces.” Nedēļas laikā Tukuma literātu apvienība izrādījās nogājusi ceļu no publicēšanās “Latvijas Avīzes” “Kultūrzīmēs” līdz virsrakstiem “Sheffield Star”, MSN un “Yahoo News UK”.
Tikmēr uz Itāliju devās tulkotāja un autore Ingrīda Zaķe, kuras stāsti iekļauti vairākās Eiropas literatūras antoloģijās Milānā. “Man ir izveidojusies laba sadarbība ar itāļu tulkotāju, ar kuras ieteikumu piedalījos UNESCO literatūras pilsētas Milānas projektos, pat nezinot, ka drīz par tādu kļūs arī Tukums. Pirmās divas reizes kovidlaikā atcelto lidojumu dēļ nevarēju apmeklēt darbu iznākšanas, tagad tas beidzot izdevās,” Ingrīda Zaķe stāstīja “Neatkarīgajai”. Nākamais globālais UNESCO literatūras pasākums - Odesas bibliotēkas rīkotais ukraiņu literatūras tiešsaistes maratons 24. februārī, Krievijas uzbrukuma gadadienā, ko tehnisku iespēju gadījumā cer straumēt arī nra.lv portāls.
“Tagad mēs tikai ieraugām, kādas idejas un priekšlikumus iesūta pārējās literatūras pilsētas - tukumniekiem priekšā ārkārtīgi liels darbs, jo šis statuss drīzāk noved pie lielāka darbalauka, nevis kādām privilēģijām. Turklāt literatūras pilsētas statuss ir visai pilsētai, ne jau tikai autoriem, tāpēc mēs skatāmies, lai ilgstošu labumu no tā gūtu novads kopumā, visi mūsu iedzīvotāji un viesi,” teic Guna Roze.
Deviņi koši fakti par TLA: https://www.tla.lv/par-mums/vizitkarte/
