Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta Rogovkas ciema iedzīvotāji šokēti par baiso atradumu – pēc intensīviem meklējumiem pusotra mēneša garumā pazudusī septiņus gadus vecā Justīne atrasta mirusi ar redzamām vardarbīgas nāves pazīmēm. Vietējiem ir savas versijas par notikušo, bet kaut kas tāds ciemā noticis pirmoreiz tā pastāvēšanas vēsturē.
Šobrīd Rogovka kļuvusi par vienu no žurnālistu visvairāk apmeklētajām vietām Latvijā. Vēl vakar pie Justīnes mājas pulcējās ar un bez videoieraksta aprīkojumiem. Žurnālisti iztaujāja iedzīvotājus un amatpersonas. Gan žurnālistiem, gan Rogovkas iedzīvotājiem galvenais jautājums - kā kaut kas tik traģisks varēja notikt? Justīnes un viņas ģimenes dzīve taču noritēja turpat blakus visu acu priekšā.
Nautrēnu apvienības kultūras pasākumu organizatoru vadītāja Inga Vigule "Neatkarīgajai" pastāstīja, ka pati personīgi Justīnes ģimeni nav pazinusi. Ikdienā Justīni redzējuši vien tuvākie kaimiņi. Lai arī ģimene dzīvojusi noslēgti, kultūras pasākumus nav apmeklējusi, tomēr ģimene vedusi Justīni uz ciema publiskajiem pasākumiem, piemēram, Ziemassvētku eglīti ciema bērniem. Ģimene gan neesot ļoti centusies pagastā ar kādu iedraudzēties.
"Cilvēki jau ir dažādi, un ir tādi savrupāki. Viņi (Justīnes ģimene) bija ienācēji, šeit dzīvoja no septembra, un nebija tā, ka viņus kāds pazina vai ka viņi ar kādu draudzētos. Ģimene uz Rogovku atnāca no Kaunatas puses. Nopirka šeit māju. Mēs ļoti priecājāmies, ka mums klāt nākusi ģimene ar bērniem. Bērni, tā vienmēr ir svētība, jo vairāk viņu ir pagastā, jo labāk. Mēs ļoti pozitīvi uztvērām, ka mums būs jauna ģimene, kas te dzīvos, un ka Rogovka liekas pievilcīga vieta, kur dzīvot ar bērniem. Viņu māja atrodas tepat Rogovkas centrā pretī baznīcai, blakus autobusa pieturai. Ļoti cieši abās pusēs viņiem dzīvoja kaimiņi, un Justīnei aiziet īsti nebija kur. Un vēl viņas pazušanas dienā kaimiņi, kas visu dienu ārā pagalmā strādājuši, nebija redzējuši, ka Justīne būtu iznākusi ārā no mājas. Kā gan viņa varēja ārā spēlēties un kā viņa varēja pazust, ja kaimiņi Justīni todien nemaz nebija manījuši? Tas savā ziņā raisīja aizdomas. Bet dzīvē var notikt visādi - varbūt strādājot kaut ko nepamani, jo visu laiku jau nesēdi un neskaties, kas notiek kaimiņu pagalmā, dari savas lietas," stāstīja I. Vigule.
Vaicāta, vai nevarēja būt tā, ka ciema iedzīvotāji pret Justīnes ģimeni izturējās ar zināmiem aizspriedumiem kā pret svešajiem ienācējiem, I. Vigule teica: "Mēs esam atvērti un priecīgi par cilvēkiem, un es nedomāju, ka viņi pret sevi ir jutuši kādas negācijas no kaimiņiem vai iedzīvotājiem. Viņi paši negāja uz kontaktiem, nemēģināja sadraudzēties, diezgan savrupi dzīvoja. Vienkārša ģimene - brauca strādāt, audzināja bērnus, un līdz pat traģēdijai ar Justīni mēs pat nejutām viņu klātbūtni." I. Vigule piebilst, ka pagastā daudz ko runā, bet tas ir tenku līmenī.
Kultūras darba organizatore pastāstīja, ka Justīnes jaunākais brālītis piecgadnieks apmeklējis pagasta bērnudārzu. Vecākais brālis, īstenībā pusbrālis, pamātes dēls, mācījās Nautrēnu vidusskolas 8. klasē. Zēna klases audzinātāja ar "Neatkarīgo" atturējās runāt, bet komentēja, ka puika ir ļoti kluss un mierīgs un ar ļoti labām sekmēm. Pēc skolas it kā neesot bijis pieejams mobilais telefons. Ģimenē vēl augot mazākais bērniņš, kuram ir astoņi mēneši.
Rogovkieši un apkārtējo ciemu iedzīvotāji Justīnes meklēšanā nesavtīgi ieguldījuši gan savu laiku, gan resursus. "Cilvēki varbūt nesaprot, cik lieli resursi bija ieguldīti un kā strādāja policija, brīvprātīgie un zemessargi, lidoja helikopteri katru dienu un arī naktī ar nakts redzamības ierīcēm, dīķus pārmeklēja ūdenslīdēji, cik plaši un nerimstoši notika Justīnes meklēšanas pasākumi, un vietējo iedzīvotāju iesaiste arī bija. Tiklīdz tēvs pateica, ka meitene ir pazudusi, vietējie iedzīvotāji naktī devās meklēt, ieguldot gan savus finansiālos, gan fiziskos resursus. Tās ir lietas, kuras sabiedrība nezina, bet tikai nosoda, ka nekas netika darīts. Viss tika pārmeklēts, un man šķiet, ka nebija neviena akmens, kas netiktu pārcilāts un izpētīts vairākas reizes. Tika darīts milzīgi daudz, un brīvprātīgajiem tika nodrošināts gan ūdens, gan tēja, kafija un viss pārējais tika savests un savākts no malu malām. Cilvēki paši no mājām nesa visu nepieciešamo, lai būtu ko iedot meklētājiem. Cilvēki ļoti saliedējās, meklēja un cerēja līdz pēdējam. Likās neiespējami, ka pēkšņi pie mums var pazust bērns. Meklēšana notika ļoti aktīvi un ļoti nesavtīgi - neviens negaidīja, ka kaut ko samaksās, bet bija apziņa, ka bērns ir jāatrod. Rogovkā tas ir nebijis gadījums, un visi bija šokā, un tā neziņa, ka vispār nezini, ko domāt, un kā tas varēja notikt," teica I. Vigule.
Jau no pirmās dienas pagastā ir bijušas dažādas versijas. "Protams, visi līdz pēdējam brīdim cer, ka tas ir bijis kas nejaušs, kāds ikdienišķs nelaimes gadījums vai vēl kaut kas. Tiek izvirzīta arī versija, ka tas nav noticis speciāli, bet dusmu vai afekta stāvoklī vai tamlīdzīgi. Versijas visvairāk ir izraisījusi tieši neziņa, ka mēs nezinām, kas notika, un nezinām, vai uzzināsim.
Mums jau nav citu iespēju kā tikai minēt, jo mēs pilnībā saprotam, kamēr policijā lieta ir izmeklēšanas stadijā, viņi neizpauž informāciju, kas nav apstiprināta un pierādīta.
Ir kā akmens no sirds novēlies, lai gan tie ir ļoti bēdīgi jaunumi, ka Justīne atrasta mirusi, bet ir beigusies šī neziņa, ka mēs nezinām, kas notika. Man pašai arī aug bērni, un pirmās dienas, ja tā godīgi, man bija bail viņus laist ārā no mājas savā privātmājas pagalmā," pagasta iedzīvotāju un savas izjūtas raksturoja I. Vigule.
Vaicāta, kā uzzinājusi par Justīnes vecāku aizturēšanu, viņa atbildēja, ka no rīta, braucot uz darbu, redzējusi, ka Rogovkas centrā stāv policijas buss un, ka busā liek bērnu ratiņus. "Un tad mēs loģiski izsecinājām, ka ir aizdomas, ka kaut kas notiek, un vakarā no preses kaut ko konkrētāku varēja dabūt zināt," paskaidroja I. Vigule.
Uz jautājumu, ja vecāki tagad ir cietumā, kas notiek ar bērniem, viņa atbildēja, ka lielākie puikas tagad esot pie pamātes mātes - savas vecmāmiņas.
"Man no paša sākuma šķita, ka pazudušo Justīni ir piemeklējis Dobeles Diānas liktenis - pārāk līdzīgas ir šīs lietas, ieskaitot vecāku hiperaktīvo uzvedību. Bet… pats nevarēju tam līdz galam noticēt un roka necēlās uzrakstīt,” "Twitter" raksta žurnālists Kārlis Seržants, piebilstot, ka "savulaik "Degpunktā" kopā ar Inesi Supi bijām Dobeles lietu izpētījuši līdz pēdējam sīkumam, vnk negribējās ticēt, ka kas tāds var atkārtoties un vēl pret bērnu ar zināmām attīstības problēmām. Dobelē vēl vismaz viens no variantiem bija - netīšām, strīda laikā…." “Bija tā, ka Diānas līķis bija vasaras karstumā tik ilgi nogulējis, ka vairs nevarēja iegūt lietojamas iespējamo slepkavu DNS analīzes," atceras K. Seržants.
Desmit gadus vecā Diāna Kozlovska savās mājās Dobelē nepārnāca 2007. gada 14. augustā, karstā vasaras dienā, kad skolas brīvlaiks tuvojās beigām un bērni steidza tvert ik mirkli, lai paspēlētos kaut kur ārā. Meitenes meklēšanā iesaistījās policija, zemessardze, kinologi ar suņiem, ūdenslīdēji un vairāki desmiti brīvprātīgo. Tika meklēta palīdzība arī pie ekstrasensiem.
Pēc vairāku dienu izmisīgas meklēšanas meiteni atrast dzīvu vairs cerēja tikai retais. Likās, ka Diāna nolaupīta un aizvesta kaut kur tālu prom. Taču pēkšņi kāda ziņa atkal sacēla visus kājās. Vairāk nekā trīs nedēļas pēc Diānas pazušanas tirgū sievas sajutušas nepatīkamu smaku. Domājušas, ka karstajā laikā smaka nāk no zivju stenda, taču vēl pēc pāris dienām dažus metrus no tirgus teritorijas brikšņos vietējie puikas pamanījuši cilvēka kājas. Izsaukti policisti, un apstiprinājies, ka atrasts Diānas ķermenis jeb, pareizāk sakot, tas, kas karstajā laikā no viņas palicis pāri. Meitenei ap kaklu apsietas viņas biksītes - slepkava acīmredzot vēlējies, lai policija domā, ka darbojies maniaks.
Arī toreiz, līdzīgi kā Justīnes gadījumā, meitenes vecāki izturējās aukstasinīgi un mierīgi, televīzijas kameru priekšā un medijiem stāstīja, cik ļoti meiteni mīlējuši, kā pārdzīvo viņas pazušanu, tēloja, ka piedalās pazudušās meklēšanā, bet vēlāk noliedza, ka būtu meitenīti nogalinājuši.
Toreiz aizdomās par Diānas slepkavību tika apcietināta gan meitenes māte, gan viņas dzīvesdraugs, taču drīz vien viņi atkal nonāca uz brīvām kājām un tā arī netika notiesāti. Notika ilgstoša izmeklēšana, un, lai gan prokurors bija pārliecināts, ka slepkavībā vainojama Diānas māte un viņas draugs, pirmās instances tiesa pierādījumu trūkuma dēļ viņus attaisnoja.
Augstākās tiesas Krimināllietu departaments lēma nosūtīt atpakaļ prokuratūrai pirmstiesas izmeklēšanas turpināšanai gadiem ilgi iztiesāto krimināllietu un atstāja negrozītu Zemgales apgabaltiesas lēmumu, ar kuru meitenes māte atzīta par nevainīgu pret viņu celtajā apsūdzībā par slepkavību, bet sievietes civilvīrs attaisnots pret viņu celtajā apsūdzībā par mazgadīgās pavešanu netiklībā un sevišķi smaga nozieguma pēdu slēpšanu.
