Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija nevar parūpēties par savas kolēģes Annas Nores fizisku aizsardzību, jo tai nav resursu. Savukārt zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš uzskata, ka tā ir Eiropas Cilvēktiesību tiesā risināma lieta.
“Neatkarīgā” jau rakstīja, ka vakar Jēkabpilī, veikalā “Beta”, iespējams, redzēts policijas meklētais Leons Rusiņš. Tādas runas klīst Jēkabpilī, un tās ir dzirdējusi arī noslepkavotās sievietes advokāte Anna Nore, apliecinot, ka jēkabpilieši ir satraukti. Advokāte nobažījusies par savu drošību.
Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas priekšsēdētāja vietniece Guna Kaminska atzīst, ka advokātu kolēģija nevar parūpēties par savas kolēģes Annas Nores fizisku aizsardzību, jo tai nav ne sava apsardzes, ne operatīvā dienesta. Padome vienīgi var atbalstīt kolēģi, ja viņa vērstos ar lūgumu par speciālo aizsardzību. “Bet tas ir iespējams tikai krimināllietas ietvaros, un es, pat būdama advokātu kolēģijas padomes locekle, nezinu tādas slēgtas iestādes kā Valsts drošības dienests funkcijas, vai tā varētu advokātei nodrošināt aizsardzību, ja viņa vērstos ar šādu lūgumu,” saka G. Kaminska.
Uz jautājumu, vai Latvijā cilvēks var justies drošs un tiesībsargājošo iestāžu pasargāts, G. Kaminska atbild, ka Latvijā “ļoti daudzas personas nezina, kā sevi pasargāt. Jo viena lieta ir, kad sarunas laikā kaut ko pasaka vai piedraud, bet cita, ja vēl sāk vajāt. Praktiski indivīdam sevi aizstāvēt nav vienkārši”.
G. Kaminska atzinīgi novērtē, ka sabiedrība ir sākusi par to runāt, un piebilst, ka arī preses pārstāvjiem vajadzētu šo jautājumu uzdot tiesībsargājošajām iestādēm un neaprobežojoties tikai ar formālu atbildi.
Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas padomes loceklis Saulvedis Vārpiņš uzskata, ka valstij ir pienākums nosargāt jebkuru cilvēku, neskatoties, vai viņš ir vai nav advokāts, un vēl jo vairāk ja tas ir advokāts, jo viņš pilda savus profesionālos pienākumus un ir tiesu sistēmai piederoša persona.
Uz jautājumu, vai Latvijas iedzīvotājiem, nespējot sagaidīt rīcību no tiesībsargājošajām iestādēm, tagad vajadzētu organizēt pašaizsardzības vienības, S. Vārpiņš atbild: “Vienības nav jāveido, vajag pārveidot domāšanu. Policija gadu desmitos ir noplicināta, valsts nerūpējās par to - nedeva finansējumu, neremontēja telpas, nepiešķīra līdzekļus algām, un tur tagad nestrādā tie labākie darbinieki, ir kadru mainība, līdz ar to trūkst kompetences, nav pieredzes.”
Analizējot Jēkabpils notikumu, S. Vārpiņš norāda, ka ir bezmērķīgi un muļķīgi tikai rosināt kriminālprocesus. “To Rusiņa lietā, kā vakar dzirdēju televīzijā, bija 18-19. Cik vēl vajadzēja - 30-40?” retoriski vaicā advokāts, norādot, ka tā bija tikai bezjēdzīga darbības imitācija. “Tam ir jāmainās, ja negribam zaudēt valsti. Iestādēm ir jāstrādā cilvēka labā. Pašlaik iestādes tikai atražo pašas sevi, nedomājot par sekām,” piebilst S. Vārpiņš.
Vēlreiz uzsverot valsts atbildību šajā gadījumā, zvērināts advokāts norāda, ka valsts pienākums tagad būtu nodrošināt cieņpilnu dzīvi diviem bez mātes palikušajiem bērniem līdz laikam, kad viņi varēs pelnīt paši. Un nevis ievietojot viņus bērnu namā, bet piešķirot attiecīgu finansiālu atbalstu, “un valsts nedrīkst pret to izturēties noraidoši, nogaidīt vai “izlikties par beigtu””.
“Šī simtprocentīgi ir Eiropas Cilvēktiesību tiesā risināma lieta, un nedomāju, ka tas, ka Eiropā uzzinās par notikušo, uzlabos Latvijas tēlu,” uzsver S. Vārpiņš.
“Neatkarīgā” jau rakstīja, ka 16. aprīlī Jēkabpils novadā sava bērna un mātes acu priekšā tika nodurta 1983. gadā dzimsi sieviete. Tiek ziņots, ka slepkavību pastrādāja viņas bijušais vīrs Leons Rusiņš, kurš mēnešiem ilgi sievietei draudēja un viņu vajāja, par to regulāri tika ziņots policijai, bet sieviete pasargāta netika.
