Vai patiesi kādreizējais slēgtās pilsētas mīts un tur esošais urāns, iznīcinātā arhitektūra, pamestas fabrikas un izrakņāta zeme pārvēršas par magnētu tūristiem un aso izklaižu cienītājiem?
Vēl pavisam nesen Igaunijas ziemeļaustrumu reģions Ida-Virumā asociējās galvenokārt ar degslānekļa raktuvēm, spēkstacijām un smago rūpniecību. Tagad vietās, kur kādreiz dārdēja rūpnīcu iekārtas un pazemē strādāja kalnrači, skan skolēnu balsis, tūristi meklē 450 miljonus gadu senas fosilijas un ātrlaivas traucas pa applūdušu karjeru kanāliem. Stāsts par reģionu, kas savu sarežģīto pagātni nevis cenšas noslēpt, bet pārvērš par vienu no aizraujošākajiem tūrisma piedāvājumiem Baltijā.
Pilsēta, kuras nebija kartēs
Savu stāstu par Ida-Virumā vēlos sākt Sillamē, kaut arī tā nebija mūsu brauciena pirmā pietura. Šai pilsētai piemīt viss, kas vajadzīgs intriģējošam vēstures trillerim: slepenība, urāns, padomju kodolprogramma un vieta, kuras nosaukumu savulaik nedrīkstēja pat drukāt kartēs. Pēc Otrā pasaules kara Sillamē kļuva par slēgtu pilsētu. Te tika radīta padomju režīmam raksturīga, no ārpasaules norobežota vide ar monumentālu staļinisma arhitektūru un rūpīgi glabātu rūpniecisko noslēpumu. Pilsētas uzņēmumā ieguva un pārstrādāja urānu PSRS kodolprogrammas vajadzībām. Sillamē joprojām dzīvo stāsts, ka šeit iegūtais un pārstrādātais materiāls palīdzējis Padomju Savienībai radīt tās pirmo atombumbu. Pilsētas saistība ar kodolprogrammu nav apšaubāma, taču tieši Sillamē urāna loma pirmajā 1949. gadā izmēģinātajā bumbā dažādos avotos tiek aprakstīta atšķirīgi. Tādēļ šo stāstu drošāk uztvert kā aizraujošu vēsturisku leģendu. Iespaidīgākā ir virtuālās realitātes pieredze Sillamē muzejā. Uzliekot brilles, apmeklētājs nonāk atomu pasaulē, kodolreaktorā un izmēģinājumu poligonā. Šķietami sausais stāsts par kodolfiziku un slepenu rūpniecību pēkšņi kļūst gandrīz fiziski sajūtams. Tā arī ir Ida-Virumā jaunās tūrisma stratēģijas būtība: nevis uzlikt pagātnei jaunu krāsas kārtu, bet ļaut tajā ieiet.
Ezers, kuru viegli sajaukt ar jūru
Ceļš līdz kodolprogrammas noslēpumiem Ida-Virumā ved caur pavisam citu pasauli - priežu meža malā nonākam Peipusa ezera krastā. Kauksi pludmalē ūdens klajs ir tik milzīgs, ka prāts atsakās to uztvert kā ezeru. Pretējo krastu neredz, viļņi skalojas pret smiltīm, bet aptuveni 32 kilometrus garā smilšu pludmale rada iespaidu, ka esi ieradies pie jūras. Dažus desmitus metru no pludmales atrodas Kauksi brīvdienu ciemats ar dažādu izmēru koka mājiņām - no vienkāršām vasaras naktsmītnēm līdz mūsdienīgi aprīkotām pludmales mājām, kurās iespējams uzturēties visu gadu. Taču arī šeit vietu īpašu padara ne tikai daba un naktsmītnes, bet cilvēki. Restorāna saimnieks ar savu enerģiju un ēdienkarti lieliski parāda, cik nozīmīga tūrismā ir personiska uzņemšana. Skaists ezers var pievilināt pirmo reizi, bet tieši cilvēku attieksme liek gribēt atgriezties.
Filmu industrija ienāk reģionā
Ja Sillamē māca izmantot pagātni, tad topošais filmu komplekss Jehvi rāda, kā reģions mēģina radīt pavisam jaunu nākotni. Kompleksa mērogs ir iespaidīgs. Tajā izbūvēti divi filmēšanas paviljoni - 2000 un 1200 kvadrātmetru plaši. Lielākajā no tiem griestu augstums sasniedz 20 metrus, kas ļauj būvēt visiespaidīgākās dekorācijas un uzņemt filmas, seriālus, reklāmas, televīzijas šovus un koncertus. Ap paviljoniem izveidotas grimētavas, kostīmu telpas, darbnīcas, noliktavas, specefektu telpas, montāžas telpas un skaņu studijas. Iecerēts, ka visu aktīvo ražošanas procesu - no dekorāciju būves līdz skaņas apstrādei - varēs nodrošināt zem viena jumta.
Kūrortpilsēta pie pašas Krievijas robežas
Abas brauciena naktis pavadījām Narva-Jēsū - kūrortpilsētā Narvas upes grīvā, dažu kilometru attālumā no Igaunijas un Krievijas robežas. Pilsētai ir aptuveni 9,5 kilometrus gara smilšu pludmale, SPA viesnīcas un gara kūrorta vēsture. Tagad Narva-Jēsū top arī jauna promenāde, bet īpašs jaunums ir mols, kura būvniecība izmaksāja teju piecus miljonus eiro. Līdz tā galam mēs aizstaigājām vien dažas dienas pēc atklāšanas. Uzkāpjot pilsētiņas bākā, vienlaikus iespējams vērot jūru, Narvas upes grīvu, kūrortpilsētu un Krievijas krastu. Šeit robežas tuvums nav abstrakts ģeogrāfisks fakts - Krievijas robežsargu laivas ir redzamas ainavā. Nakšņojām mūsdienīgā viesnīcā netālu no pludmales ar plašu pirts un SPA centru. Tiek turpinātas pilsētas ārstnieciskā kūrorta tradīcijas, kuru pirmsākumi sniedzas līdz 1876. gadam. Viesnīcā tiek piedāvātas veselības un rehabilitācijas programmas, bet tās apsildāmajā āra baseinā tiek izmantots artēziskais ūdens.
Pilsēta, kura karā zaudēja savu seju
No Narva-Jēsū līdz Narvai ir pavisam īss brauciens, taču abu pilsētu noskaņa ir krasi atšķirīga. Narva pirms Otrā pasaules kara bija viena no arhitektoniski skaistākajām pilsētām reģionā. Kara laikā vēsturiskais centrs tika gandrīz pilnībā iznīcināts. Gids stāstīja, ka no tā saglabājušās vien aptuveni 12 mājas. Mēs paši, raugoties apkārt, nespējām saskaitīt pat tik daudz. Vēsturiskās apbūves vietā pēckara Narvā tika uzcelta cita pilsēta - ar padomju laika daudzdzīvokļu namiem, “hruščovkām” un pavisam citu mērogu. Atsevišķos objektos ambiciozie plāni sadūrās ar realitāti. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir iecerētais ūdenstornis, kura sākotnējo projektu neizdevās īstenot un ēku beigās pielāgoja dzīvojamajām vajadzībām. Tomēr šodien Narva ir atradusi tehnoloģisku veidu, kā zaudēto pilsētu atgūt vismaz uz brīdi. Atjaunotajā rātsnamā virtuālās realitātes tūre ļauj nonākt Narvā, kāda tā izskatījās aptuveni pirms simt gadiem. Piezīme: virtuālās realitātes pieredze Igaunijā ir tikpat ierasta padarīšana kā ikrīta kafija.
Rūpniecības impērija ar 14 000 strādnieku
Vēl viens Narvas varenības un sabrukuma simbols ir Krenholmas manufaktūra - milzīgs sarkano ķieģeļu rūpnieciskais komplekss uz Narvas upes salas un tās krastos. Manufaktūra tika dibināta 1857. gadā un savulaik bija viens no lielākajiem un modernākajiem tekstilrūpniecības uzņēmumiem Eiropā. Tās ziedu laikos PSRS fabrikā strādāja aptuveni 14 000 cilvēku. Krenholma nebija tikai fabrika. Tā bija pilsēta pilsētā ar ražošanas korpusiem, slimnīcu, strādnieku kazarmām, direktoru mājām, parku un savu ikdienas dzīves ritmu. Milzīgais komplekss atgādina laikmetu, kad rūpniecības uzņēmums noteica visas pilsētas dzīvi. Ražošana Krenholmā turpinājās vairāk nekā 150 gadu, līdz uzņēmums 2010. gadā bankrotēja. Tagad tukšie cehi un pagalmi piesaista vēstures interesentus, filmu veidotājus un kultūras pasākumu rīkotājus. Teritorija ikdienā nav brīvi pieejama. Tajā var iekļūt gida vadītā ekskursijā vai īpašu pasākumu laikā. Sezonā Narvas muzejs rīko arī publiskas ekskursijas, bet grupu apmeklējumi jāsaskaņo iepriekš.
Divi cietokšņi viens otram pretī
Narvas pazīstamākais simbols ir vairāk nekā 700 gadu senā Narvas pils, vēsturiski - Hermaņa pils. Otrā Narvas upes krastā, lielgabala šāviena attālumā, atrodas Ivangorodas cietoksnis Krievijā. Divu cietokšņu pretstāve ir iespaidīga jebkurā laikā, taču pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā šī ainava ieguvusi papildu nozīmi. Starp abiem krastiem atrodas ne vien upe, bet arī Eiropas Savienības un NATO ārējā robeža. Narvas pils ekspozīcija ir tik plaša, ka tajā iespējams pavadīt lielu dienas daļu. Apmeklētāji var uzkāpt 51 metru augstajā Garā Hermaņa tornī, no kura paveras skats uz Narvu, Krenholmu un Ivangorodas cietoksni. Pils piedāvā arī iespēju nakšņot. Ceļotāji var uzcelt telti apsargātā teritorijā virs vēsturiskā Kristērvalda bastiona, novietot kemperi vai izvēlēties istabiņas pils pagalmā.
Ar kuģīti gar Narvas Venēciju
No Narvas atpakaļ uz Narva-Jēsū iespējams doties ne tikai ar automašīnu vai autobusu. Motorkuģis pasažierus pa Narvas upi aizved aptuveni stundā un 20 minūtēs, ļaujot vērot abus robežupes krastus no ūdens. Pa ceļam kuģītis slīd garām tā dēvētajai Narvas Venēcijai - kanālu un laivu garāžu pasaulei. Šīs būves sen vairs nav tikai vietas laivu glabāšanai. Tajās ierīkotas atpūtas telpas un saunas, blakus iekopti dārzi un grila vietas. Vienkāršāk sakot, vieta, kur večiem aizbēgt no sievām un nodoties savām veču lietām.
Vietā, kur reiz strādāja kalnrači, tagad skan bērnu balsis
Vispilnīgāk Ida-Virumā pārvērtības var izjust Igaunijas Kalnrūpniecības muzejā Kohtla-Nemmē. Muzejs izveidots bijušajās degslānekļa šahtās, kur savulaik strādāja īsti kalnrači.
Tagad pa mākslīgi veidotajiem iežu atbērtnes kalniem jeb terikoniem salīdzinoši viegli atrodamas fosilijas, kuru vecums sasniedz aptuveni 450 miljonus gadu. Šeit vienā saujā iespējams saturēt liecību no laika, kad nebija ne cilvēku, ne dinozauru, ne mūsdienu kontinentu. Savukārt dažus soļus tālāk redzamas pavisam nesenas cilvēku darbības pēdas - raktuvju ēkas, iežu kalni un tehnika. Pēc pārgājiena jādodas pazemē. Apmeklētāji uzvelk ķiveres, iekāpj kalnraču vilcieniņā un dodas pa šahtu gaiteņiem. Tur iespējams redzēt un dzirdēt darbībā īstu kalnrūpniecības tehniku un saprast, kādos apstākļos cilvēki savulaik ieguva degslānekli. Īpaši simboliski ir šahtās dzirdēt skolēnu balsis. Vietā, kas reiz bija smagas un bīstamas rūpniecības vide, tagad notiek ekskursijas un izglītojošas nodarbības.
Ātrlaivā pa applūdušu karjeru
Par izpētes brauciena kulmināciju var kļūt Aidu karjers. Pēc degslānekļa ieguves beigām karjerā pārtrauca ūdens atsūknēšanu, un cilvēka izveidoto ainavu pamazām pārņēma gruntsūdeņi. Tagad te izveidojušies vairāk nekā 30 kilometrus gari kanāli ar pārsteidzoši dzidru, zilganzaļu ūdeni. Stāvie kaļķakmens krasti, mākslīgie pauguri un applūdušie karjera ceļi rada ainavu, kuru grūti salīdzināt ar kādu citu vietu Baltijā. Pa šiem kanāliem tiek piedāvāti braucieni ar ātrlaivu. Tā ir asa un fiziski sajūtama pieredze - laiva traucas starp bijušā karjera nogāzēm vietā, kur vēl samērā nesen pārvietojās ekskavatori un smagā tehnika. Aidu lieliski parāda, ka cilvēka pārveidota industriālā ainava ne vienmēr jācenšas atgriezt sākotnējā stāvoklī. Dažreiz tai iespējams piešķirt pavisam citu dzīvi.
Vērtīgākā mācība Latvijai
Iespējams, lielākais Ida-Virumā pārsteigums nav viena atsevišķa pils, šahta, muzejs vai SPA viesnīca. Tā ir vietējo uzņēmēju un organizāciju spēja sadarboties. Naktsmītņu saimnieki zina, kur aizsūtīt viesi vakariņās. Muzeji sadarbojas ar pārgājienu gidiem un aktīvās atpūtas rīkotājiem. Industriālā mantojuma objekti tiek savienoti ar SPA, gastronomiju, dabu un piedzīvojumiem. Savukārt Ida-Viru tūrisma klasteris to visu palīdz piedāvāt kā vienotu galamērķi, nevis savstarpēji konkurējošu uzņēmumu sarakstu. Reģions neslēpj, ka tā vēsturē ir urāns, slēgtas pilsētas, iznīcināta arhitektūra, pamestas fabrikas un izrakņāta zeme. Gluži pretēji - tas savu sarežģīto mantojumu padarījis par priekšrocību. Vietās, kur reiz ieguva degslānekli, tagad meklē fosilijas. Kādreiz slēptā kodolpilsētā tūristi virtuāli ieiet atomā. Tukšā tekstilrūpnīcā ienāk ekskursijas un kultūras pasākumi, bet bijušajā karjerā traucas ātrlaivas. Ida-Virumā nav atteikusies no savas pagātnes. Tā ir iemācījusies ar šo pagātni pelnīt - un tā, iespējams, ir vērtīgākā mācība, ko no kaimiņiem varam paņemt mēs.
View this post on Instagram
