Tā mēs arī nepaguvām kopīgi uzkāpt kādā kalnā. Kā Tu reiz pati man teici, “tad mums būtu bijusi iespēja aprunāties īstā retinātā gaisa apstākļos”, bet šoreiz mūsu kopīgā saruna par kalniem turpinās dzīvot savu virtuālo ceļu Tavā podkāstā “Retinātā gaisā”.
Mēs šīs sarunas laikā pārrunājām arī kalnu “medaļas” otru pusi - nāves pieskārienu, kas kaut kur paralēli vienmēr ir un vienmēr būs klātesošs. Nāves pieskāriens itin bieži ir kalnā kāpšanas, bet nenoliedzami arī dzīves sastāvdaļa, bet mēs nekad nevaram tam būt gatavi. Ir reizes, kad mums neizdodas to ieraudzīt sejā, bet šoreiz šis nāves pieskāriens ir ieguvis trīs kalnu mīļotāju no Latvijas - Ineses Pučekas, Vijas Oltes un Renāra Kuniga-Salaka - seju vaibstus. Diemžēl viena no tām sejām ir arī Ineses smaidīgā, ar dzirkstošām, dzīvespriecīgām acīm. Skumji, bēdīgi vēl aizvien. Laiks dziedē kalnos piedzīvoto zaudējumu brūces, bet aizmirst neaizmirstam nekad.
Vēl šī gada sākumā Inese man jautāja par Denali (kalns Aļaskā, 6194 m.v.j.l. (ASV)), vai tas mani nevilina. Atceros, ka godīgi teicu, ka no šī kalna drīzāk distancējos, pat nezinu, kāpēc. Zinu, ka tas ir viens no kalnā kāpēju iecienītiem gala mērķiem, pasakaini skaists, skaitās tehniski nesarežģīts, tajā pašā laikā izaicinošs daudzo plaisu un mainīgo (skarbo) laikapstākļu dēļ. Bija iespēja, ka šajā liktenīgajā kāpienā arī es piedalītos un mēs visi kāptu kopā. Pēc negadījuma, protams, ik pa laikam iedomājos, kā būtu, ja būtu.
Pēc traģiskā negadījuma vēlreiz noklausījos mūsu ar Inesi sarunas ierakstu un pārliecinājos, ka Inese tik ļoti tiecās būt tuvu kalniem, tie viņai burtiski bija kā “malks svaiga gaisa”, un es zinu, ka viņa labi apzinājās, kas ir kalni, un apzinājās to skarbumu. Inese man teica: “Esot kalnos, tu ļoti labi apzinies visādas lietas, kas ar tevi var notikt, un tu centies no tām izvairīties, un tad paliek veiksme vei neveiksme!”
Diemžēl šoreiz veiksme bija pagriezusi Inesei muguru, bet tās nav beigas tam, ko viņa paveica. Tieši Inese bija tā, kas apzināja Latvijas kalnos kāpēju saimi un uzrunāja mūs ikvienu personīgi, cenšoties iemūžināt mūsu pieredzes kā liecības par paveikto un ko varam mācīties cits no cita. Ineses podkāsts “Retinātā gaisā” paliek kā liecība, ka kalni ir dodoši un ņemoši, kalni vilina un atgrūž, kalni priecē un apbēdina, bet kalni vieno tos, kam tie ir patiesi svarīgi. Inese man pēcāk uzrakstīja: “Man tik žēl, ka Tava iespaidīgā pieredze nav zināma plašāk cilvēkiem.”
Varbūt skanēs no manas puses pārāk pārdroši, bet Inese mīlēja kalnus, un nu viss to plašums ir viņas rīcībā!
Vija, Renār, jūs personīgi nepaguvu iepazīt, bet mīlestība pret kalniem mūs vieno - lai turpmākais Ceļš tikai Gaismā!
Gaišā piemiņā, Inese, Vija un Renār!
