Paliksim labā ticībā, ka starp kārtējā bēdu lugas iestudējuma skatītājiem būs arī tādi cilvēki, kurus izrāde sapurinās līdz pat kaut kādai rīcībai ar mērķi nenonākt līdz tiesu u.tml. iestāžu iesaistīšanai attiecību kārtošanā starp vistuvākajiem radiniekiem, draugiem un biedriem saimniekošanā vai politikā.
Rūdolfa Blaumaņa 1904. gadā klajā laistā un tūlīt pat pirmiestudējumu piedzīvojusī luga “Indrāni” pieskaitāma tiem dramaturģiskajiem darbiem, kurus praktiski neiespējami sabojāt ne ar režisoru iespējām ielikt iestudējumos savas atklāsmes, ne ar aktieru spēli, ja tik viņi spējīgi daudz maz saprotami un dzirdami skatītājiem norunāt Blaumaņa rakstīto tekstu.
Pēc šādiem kritērijiem ar JRT izrādi viss kārtībā. Iestudējuma režisors Gerds Lapoška neliekuļoja, uz paklanīšanos pēc pirmizrādes iznākot ar R. Blaumaņa portretu rokās. Kā vienmēr pārliecinoši JRT dažādu paaudžu aktieri, no kuriem lugas sižets prasa radīt tēlus vecumos no vecvecākiem līdz viņu mazbērnam.
Par “Indrāniem” kopš tagad jau neatminamiem laikiem jāzina visiem Latvijas skolās gājušiem cilvēkiem. Maz būs tādu, kas nav redzējuši nevienu no lugas iestudējumiem ja ne skatītāju zālē, tad vismaz televizorā. Diemžēl var noliegt, ka skatītāji būtu sapratuši un ievērojuši lugas bargo brīdinājumu neiepīties tādās nepatikšanās, līdz kādām nonāk lugas varoņi. Optimisti gan sacītu pretējo, ka arī “Indrāniem” ir sava nozīme vai devums, lai tā taču nebūtu, ka latvieši to vien dara, kā apsūdz viens otru policijai, tiesās vai plašsaziņas līdzekļos (sociālajos tīklos).
“Indrānu” gadījumā runa nav par to, cik viss ir slikti un ka valdība pati sliktākā no visa, kas zemes virsū iespējams. “Indrānu” zīmols ir tāds, ka saplēšas tēvs ar dēlu, bet naidu ar pilnu sparu uzpūš abu dzimumu un, kā jau teikts, triju paaudžu cilvēki. No R. Blaumaņa nevar prasīt, lai viņš būtu izlabojis to, ko apņēmās labot, bet neizlaboja pats Kungs un Dievs Jēzus Kristus. Ar savu uzrunu mācekļiem, par ko liecina evaņģēlists Matejs savas grāmatas 10. nodaļas 36. pantā, Kristus nevis novērš, bet uz laiku līdz pasaules galam nosaka, ka “viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki”.
Cilvēku iespējas nesniedzas tālāk par savu ciešanu atvieglošanu, ja izdodas ciešanas izskaidrot. Vēl ērtāk ar savu gudrību rēgoties uz citu vietu un laiku fona. Izteiksim līdzjūtību tiem, kuru piedzīvotās briesmas un ciešanas ir bijušas likumsakarīgas, un apsveiksim sevi ar to, ka uz mums šie likumi vairs neattiecas. Lai šo rindu autors savulaik iegūtu apliecību par pamatskolas beigšanu, t.i., tiesības uz tālāko izglītību, kas noveda līdz tiesībām uzrakstīt arī šīs rindas, nācās vai nu reāli noskaitīt, vai būt gatavam noskaitīt kaut dažas rindiņas no mācību grāmatas, ka “Indrānos” esot aprakstīta kapitālisma attīstība Latvijas laukos 19. gadsimta beigās.
Tālākās konsekvences, ka vai nu cilvēkiem slikti tāpēc, ka kapitālisms slikts, vai kapitālisms slikts tāpēc, ka cilvēkiem slikti. Kapitālisma pastāvēšana tajos laikos aiz Latvijas PSR robežām pamatoja to, kāpēc pagājušā gadsimta 70. gados tika tērēta nauda un laiks, lai bērniem liktu iegaumēt vēl iepriekšējā gadsimta beigu zemnieku saimniecību “Indrāni”, kas radusies kāda rakstnieka galvā un turpina pastāvēt gan uz papīra, gan uz teātra skatuvēm.
G.Lapoška ir atradis veidu, kā JTR uzvedumā burtiskā nozīmē vizualizēt kapitālisma pārsoļošanu atpakaļ pāri Latvijas PSR robežai ar Latvijas Republikas sarkanbaltsarkano karogu rokās. Tās ainas izprašanai vēlams izlasīt izrādes programmā iekļauto rakstu “Par Latvijas mežiem” ar vārdiem, ka “faktiski gan ciršanas apjomi, gan meža nozares peļņa ir sasniegusi rekordaugstu līmeni”. Tādējādi lugas tekstā esošais un aktieru izpildītais teksts par to, ka jānocērt ap “Indrāniem” augošie oši, lai par to pārdošanu saņemto naudu varētu izlietot gan veco parādu atmaksai, gan konkrētās saimniecības darbības uzlabošanai nepieciešamo ražošanas līdzekļu pirkšanai, kļūst par ilustrāciju saimniekošanai tagadējās Latvijas valsts mērogā. Lugas oriģināltekstā atrodamais koku pircējs, galdnieks Jānis Irbe izrādē ir pārtapis par koku uzpirkšanas firmas darbinieci Irbi Janas Čivželes tēlojumā.
Ar 36 gadiem kopš Latvijas Republikas atjaunošanas pietiek un pāri paliek, lai šeit vairs nebūtu palicis pāri nekas no eiforijas par kapitālisma atgriešanos. Tajā skaitā ik pa laikam nākas atzīt, ka padomju okupācijas jeb sociālisma laikā par kapitālismu sludinātais nav vieni vienīgi māņi, meli un muļķības. No tiem laikiem var izvilkt kaut ko rosinošu arī tāpēc, lai pilnvērtīgāk pavadītu laiku “Indrānu” tagadējās izrādēs, tomēr tas tikai papildinājums citām gudrībām par to, kāpēc joprojām “paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki”.
Liktenis ir bijis ļoti nežēlīgs pret R. Blaumani (1862-1908), jo noskaudis viņam daudzus dzīves un radoša darba gadus, ja salīdzina ar viņa laika un vācu kultūras biedru Zigmundu Freidu (1856-1939). Tagad izrādās, ka viņi apmēram vienā laikā uzgājuši vienu un to pašu, ko citiem izklāstījuši atšķirīgos žanros. Z. Freids pasaulē nesalīdzināmi zināmāks nekā R. Blaumanis gan tāpēc, ka rakstījis daudz izplatītākā valodā, gan arī ar prasmi iegrozīties virs visvisādiem Blaumaņiem un Dostojevskiem, sniedzot viņu darbu jēgu pārskatāmāk nekā paši šie autori.
To, ko par “Indrāniem” būtu teicis Z. Freids, ja viņš par tiem vispār būtu kaut ko zinājis un teicis, uzņēmies uzrakstīt psihoterapeits Viesturs Rudzītis atsauksmē uz “Indrānu” 2013. gada iestudējumu Nacionālajā teātrī. Raksts savulaik publicēts žurnālā “Ieva”, bet tagad visiem pieejams V. Rudzīša elektroniskajā adresē. Kad formulējumi jau gatavi, tad šķiet, ka nekā savādāk nemaz nevar būt attiecībā vispirms uz R. Blaumaņa lugu, kuras jēga JRT izrādē sniegta bez nekādiem kropļojumiem.
Izrādē redzam savu pirmdzimto dēliņu Edvartu akli (kā Blaumanis to savā lugā ierakstījis un aktieriem atliek vien apspēlēt) mīlošo Indrānu māmiņu Baibu Broku. Viņa savulaik aizvietojusi dēlam arī drusciņ drebelīgo un drebelību aiz darbu nastas slēpjošo Indrānu tēvu Kasparu Znotiņu. Jau pieaugušā vecumā Toma Harjo spēlētais Edvards atradis sev daudz labāku tēva aizvietotāju - sievu Ievu Agates Kristas miesā. “Indrānu” saimē Sandra Kļaviņa kā kalpone Līze un Evelīna Priede kā Ievas māsa, praktiski tāpat kalpone Guste. Kā komēta ar aforismu asti “Indrānus” regulāri apciemo kaimiņš un kaut kādā pakāpē rads Kaukēns Viļa Daudziņa izskatā.
Edvarts atrod sev jaunu tēvu, bet arī vecie Indrāni neatstāj vietu tukšu pēc tam, kad tikuši vaļā no bērniem Edvarta un Kārļa, kurš lugā un izrādē tiek pieminēts, bet neparādās. Lugā tas pat netiek izskaidrots, kā tieši vecie Indrāni dabūjuši sev bērnu aizvietotājus. Tie ir Zelmiņu, kas Elīzas Dombrovskas izpildījumā to vien dara, kā sauc vecos Indrānus par tētiņu un māmiņu, un Ričarda Murāna tēloto Noliņu, kurš pareizi sapratis, ka vajag ieturēt vismaz tādu distanci, kādu dod vecā Indrāna dēvēšana nevis par tēvu, bet par krusttēvu. Nav jau nemaz tik grūti saprast, ka Noliņam nav jēgas mesties par dēlu tēvam, kurš no diviem dēliem jau vaļā ticis. Ar to pašu brīdi arī Noliņam nāktos posties ceļam Edvarta un Kārļa virzienā. Noliņam nebūtu nekas pretī pārmesties par (krust)dēlu arī Edvartam, ja tas dotu kādas priekšrocības.
Vecā Indrāna nelaime, ar ko viņš sevi un citus nomoka vienādā mērā, ir nespēja pieņemt svarīgus lēmumus, kuru kronis ir lēmums par to, kam atstāt “Indrānus”: vienu dienu Edvartam un nākamajā dienā Kārlim, bet trešajā dienā Noliņam un ceturtajā - pavisam svešam un tā pa apli. Šādi - objektīvi nežēlīgi, pat ja K. Znotiņa veidolā tā ir vairāk izrādes skatītājus uzjautrinoša nevarība nekā ļaunprātība, - viņš drīkst rīkoties tikai tik ilgi, kamēr nav mājas nevienam atdevis. Lugas sākumā viņš izpauž savu nodomu turpināt šādā garā “kamēr... kamēr miršu” (daudzpunkte ir paša Blaumaņa norāde uz teksta modulāciju, nevis citātā izlaistu vārdu zīme), bet viņa nevarība apvērš šos notikumus pretējā secībā. Viņš nevis pārtrauc ampelēties ar māju solīšanu šim tam un vēl kaut kam tāpēc, ka nomirst, bet nomirst tāpēc, ka tiesa aizliedz viņam ampelēties.
R. Blaumani kā “Indrānu” autoru nevar vainot par Latvijas lauku jeb zemnieku idealizāciju. Tas, lūk, uzbudinošs darbs visvisādiem cilvēku dabas un sabiedrības uzlabotājiem no cīnītājiem par sociālismu līdz psihoterapeitiem. Līdz šai baltai dienai nekādi uzlabojumi nav manīti. Visticamāk, ka arī turpmāk uzlabojumu nebūs, bet raudzīsimies uz to no pozitīvās puses. Proti, ka vispār nekomfortabli un visvairāk psiholoģiski nekomfortabli apstākļi nodrošina cilvēku pieplūdumu dažādām aktivitātēm, kas patiešām maina pasauli, pat ja ne tādā veidā, kā domāts vai sapņots.
Savulaik Kristus draudze radās kā alternatīva mājām, kur “māju ļaudis cilvēka ienaidnieki”, bet “Indrāni” no šodienas skatpunkta atklājas kā lekna augsne (mēslu čupa?) cīnītājiem par (vai arī pret - ka tik cīnītājiem!) Latvijas Republiku. “Man tas zemes darbs, nu die, kā ir apriebies,” Blaumanis liek brēkt Noliņam. Un kroņa numuru sniedz Edvarta un Ievas dēls Edžiņš: “Ka mēs varētu aizbraukt kaut kur tālu projām, kur mežos var dzīvot un ar plintēm šaut, cik patīk... katram, kas mums ceļā gadītos: stāvi, citādi šaušu!” Šo tēlu mums rāda atkal Elīza Dombrovska, pavedinot Noliņu uz blēņām tik veikli, kā reāls zēns to nespētu izdarīt ne uz skatuves, ne dzīvē.
Lugā un izrādes tēlā Edžiņam gadi 8-9, kas nozīmē, ka desmit gadus pēc 1904. gada, kad sāksies Pirmais pasaules karš, viņš jau būs tādā vecumā, kad dotas vislielākās iespējas “aizbraukt kaut kur tālu prom” un - galvenais - “ar plintēm šaut, cik patīk" uz jebko, kas skrien vai stāv, lido vai rāpo. Rezultātā izdevās tas, par ko Kārlis Skalbe (1879-1945) rakstīja savās “Mazajās piezīmēs” Latvijas neatkarības cīņu laikā. Konkrētās rindiņas pirmo reizi publicētas avīzē "Jaunākas Ziņas" 1919. gada 28. oktobrī, tiklīdz patiešām jaunums bija neatkarības cīņu nosvēršanās pa labu Latvijai. K. Skalbe atzina Latvijas valsti par “simtkārt lielāku ieguvumu” attiecībā pret to, ko vispār iespējams "sakrāt" pat pēc visdrosmīgākajiem aprēķiniem, ar kādiem “Indrānos” klajā nāk Edvarts: “”Indrānus” pēc desmit gadiem vairs nepazīsi. Tagad te strādā pieci cilvēki, tad te savu maizi pelnīs divdesmit” utt. K. Skalbe tik un tā palika pie sava, ka Edvarts jāpieskaita “tēviem”, kuri lūkojas “ne tālāk par savu sētu”, kamēr “dēli valdīs un tēvi viņiem kalpos”.
Jau 1904. gadā Edžiņš drīkstēja iejusties šādā valdnieka lomā, iekaustot vecomāti un metot ar akmeni vectēvam (logā). Vecās Indrānietes nopēršana izrādē izteiksmīgāka nekā Blaumaņa mazliet kaunīgajā remarkā, ka Edžiņš “sit rīksti pie zemes un šmīkstina ar to”. Pavisam nesen dažas sirdsšķīstas teātra kritiķes cēla traci, ka Nacionālā teātra izrādē “Atbalss Aija”, kurā attēlotais laiks apmēram tas pats, kas "Indrānos", titulvarone vicinājusi rīkstes gar savām meitām, kuru lomas spēlē literārajā darbā norādītajam vecumam atbilstoši bērni. Jā, tagad tas aizliegts. Toties bērni līdz 14 gadu vecumam drīkst nogalināt, kam nesens precedents Latvijā ir un par ko sirdsšķīstie ļaudis nesatraucās nemaz.
