Jaunā Rīgas teātra (JRT) pirmizrādes “Dons Kihots” skatītāji aizrautīgi plaukšķināja un kājās cēlās ne vien par godu izrādei ar tās iestudētājiem un aktieriem, bet arī priekā paši par sevi, ka nieka 34 gadu laikā izpildījuši Māras Zālītes ieteikumu “atbrīvot Ādolfu Šapiro no administratīvajām funkcijām, kuras viņam kā izcilam māksliniekam ir traucējušas”.
Tagad vairs nekas netraucē! Stāv teātra ēkā, kurā viss mirdz un laistās. Tās gaisā vēl joprojām jaušams aromāts no tonnām laku un krāsu klāšanas, no simtiem vai tūkstošiem tonnu metāla griešanas un cementa liešanas. JRT kalendārā laiku kopš šo darbu pabeigšanas parāda ne dienās vai gados, bet ar skaitli uz JRT izrāžu programmiņu vākiem. “Donam Kihotam” tikusi “17. pirmizrāde Jaunā Rīgas teātra atjaunotajā ēkā Lāčplēša ielā 2026. gada 3. februārī.” Nekas neliecina par to, ka šajā ēkā satopamajiem aktieriem būtu apnicis spēlēt teātri, kurā pati spēle, protams, galvenā, bet skatītāju aplausu un ziedu iemūžināšana diplomos, prēmijas un ordeņu lentītēs patīkama piedeva. Teātrim ir skatītāji, kas izpirkuši visu izrāžu, tajā skaitā “Dona Kihota”, biļetes tik tālu uz priekšu, cik tālu biļetes piedāvātas. Miers un kārtība valstī ļauj visiem gribētājiem izbrīvēt trīsarpus stundas teātrī bez bailēm, ka uzmanības novēršana no izdzīvošanas lietām var slikti beigties; pie tā paša vairums ceļu un ielu arī ziemā izbraucamas, tajā skaitā ar sabiedrisko transportu. Tad ko mums šoreiz parādīja izcilie mākslinieki?
Izrādes programmā aiz ziņām par “Dona Kihota” aktieru un pārējo izrādes veidotāju sastāvu seko intervija ar Ā. Šapiro: “Kad [JRT mākslinieciskais vadītājs] Alvis Hermanis man piedāvāja iestudēt izrādi, es mazliet apjuku.” No vienas puses, “vajadzēja it kā nedomāt par to, ka es trīsdesmit divus gadus Rīgā neko neesmu iestudējis, bet pirms tam trīsdesmit gadus es šeit iestudēju", bet, no otras puses, “man vajadzēja no šīm domām atbrīvoties... - ar vienu izrādi izstāstīt visu, kas noticis pa šo laiku.” Tātad nevis nedomāt, bet izdomāt līdz galam to, kā daudzu gadu desmitu darbs Rīga noveda pie tikpat ilga darba jebkur, bet tikai ne Rīgā. Tos, kuri skatījušies vai skatīsies Ā. Šapiro izrādi Rīgā, interesē tieši šādu pārdomu rezultāti, nevis izrādes programmiņā iekļautās rindiņas par “visu, kas noticis pa šo laiku” tādā nozīmē, ka uzskaitītas valstis, teātri un iestādes kur Ā. Šapiro iestudējis izrādes, lasījis lekcijas un veicis citus teātra pasaules augstāko aprindu locekļa pienākumus.
Ā. Šapiro nav atgriezies Rīgā, t.i., iestudējis izrādi Rīgā ar jau gatavu atbildi, kāpēc iepriekš cik tur gadus nav iestudējis un tagad iestudēs. Viņš atgriezies šo atbildi meklēt, vispirms izvēloties ne gatavu lugu, bet divdaļīga romāna formā sarakstītu sižetu, no kura taisīt lugu un no lugas izrādi “arī tāpēc, ka nezināju, kā to iestudēt. Tā nav koķetērija, tas patiešām tā ir. Jo man interesanti iestudēt tad, ja es nezinu - kā. (...) Bet ja es nezinu, tad man nepieciešams pašam saprast - kas tas vispār ir? Un tad es patiešām pieslēdzos,” turpināja stāstīt Ā. Šapiro.
Tagad izrāde “Dons Kihots” ir JRT repertuārā, dodot iespēju katram skatītājam radīt savu versiju par “visu, kas noticis pa šo laiku” - par pēdējiem trīsdesmit gadiem pasaulē un Latvijā. Skatītājiem nupat nodotā izrāde neuzliek Ā. Šapiro nākamajos uzvedumos palikt pie tā paša, ko par viņa došanos prom no Rīgas un atgriešanās Rīgā var spriest pēc 2026. gada februārī pabeigtā iestudējuma.
Šo rindu autora uztverē Ā. Šapiro vēstījums ar spāņu literāta Migela de Servantesa (1547-1616) romāna “Dons Kihots” tēlu un tos iemiesojošo JRT aktieru starpniecību ir rēķināšanās un droši vien arī samierināšanās ar neiespējamību mainīt ne citu, ne pašam savus uzvedības stereotipus, sākot ar valodu un domāšanu. Paiet, lūk, dona Kihota dzīve tā, ka, joprojām izmantojot Ā. Šapiro vārdus, Kihots "dodas uz vienu vietu, kur viņi sit, dodas uz nākamo - tur atkal viņu sit, nonāk citā vietā - tur atkal viņš ieķēpājas". Un tā gan divdaļīgajā romānā, gan divcēlienu izrādē aizvien augšupejoša vardarbības līknē: “Smieklīgais aizvien vairāk pāraug nežēlībā. Viss kļūst nopietni, un atveras citi dzīves līmeņi..., atveras bezgalīga nežēlība."
Jautājums, vai tiešām nežēlība nespēj apstādināt pati sevi, jo kam gan vēl, ja ne sāpēm kā nežēlības mērķim, jāliek cilvēkiem apdomāt, ka viņi varbūt dara kaut ko nepareizi, un vai pašiem nebūtu labāk (vieglāk, patīkamāk), ja viņi darītu savādāk. Nē, cilvēki vienmēr spējīgi atrast tādus izskaidrojumus savām neveiksmēm un nelaimēm, lai neko viņu dzīvē mainīt nevajadzētu.
Viens no tēliem, ar ko Servantesa dons Kihots gluži kā nesaraujami saaudzis, ir vējdzirnavas, ar kurām Kihots mēģina cīnīties kā ar milzi. Šī sasaiste izmantota arī JRT izrādē Kihota pirmajam uznācienam uz skatuves, kas uzveduma gaitas aprakstā (remarkā) ir šāds: ““Ā, jūs griežaties!” - izmisīgs Kihota kliedziens un atskan mūzika. Nez no kurienes uzpūš vējš, kas gāž viņu no kājām. Cīņā ar neredzamu pretinieku, kas drīzāk atgādināja deju, viņš izrāda sīvu pretestību acīmredzamā pretinieka pārspēka priekšā. Viņš krīt, ceļas kājās, met šķēpu un atkal krīt, pieceļas un no jauna metas uzbrukumā. Redzams, ka tam sāk izsīkt spēki, taču vējš norimst, un viņš, pārguris, bet laimīgs...”
Šis cīņas raunds aizvadīts ar minimāliem zaudējumiem, bet būtu taču labi tikt skaidrībā par notikušo, ko dons Kihots arī izdara ar vārdiem, ka “ja tās ir vējdzirnavas, tad tas ir viltīgā burvja Frestona roku darbs. Viņš mani ienīst tik ļoti, ka milžus pārvērtis vējdzirnavās.”
Tāds, lūk, vardarbības nultais līmenis izrādē ar atsauci uz literatūras vēsturnieku pārliecību, ka de Servantess iesācis rakstīt “Donu Kihotu” kā parodiju par bruņinieku romāniem, kuros burvji un raganas biezā slānī, bet kuru neesamība īstenībā tika Spānijas likumos nostiprināta de Servantesa nāves gadā. Proti, ticības noziegumu apkarošanai izveidotā svētā inkvizīcija 1616. gadā pasludināja ticību raganām un buršanai par māņticību, ko vispār nedrīkst pieminēt. Taču šis aizliegums netika traktēts tā, lai traucētu noietu romānam, kurā ticība burvjiem izsmieta.
Diemžēl ne dzīve, ne romāns nepalika vardarbības nultajā līmenī, no kura sākt maza sliktumiņa aizvietošanu ar aizvien lielāku labumu. Vismaz kādreiz bija ierasts raukt degunus par atpalikušo Spāniju, raugoties no progresīvās Baltijas un tieši no Latvijas, kur pirmā ragana sadedzināta Grobiņā 1599. gadā, pēdējā - 1721. gadā. Ar raganu prāvām iezīmētajā laikā dažādos brīžos un teritorijās sadedzināto u.tml. sodīto burvju skaits varēja būt gan mazākā, gan lielākā puse no upuru kopskaita.
Savukārt romāna otrās daļas (izrādē - otrā cēliena) tapšanu izprovocējis romāna pirmās daļas atdarinātājs. Viņa dēļ de Servantes atsācis rakstīt par donu Kihotu savādāk nekā pirmajā piegājienā. Proti, aprakstījis viņu kā personu, kas kļuvusi slavena viņa piedzīvojumu, t.i., šos piedzīvojumus aprakstošā romāna dēļ. Pret slavenības mēģinājumiem turpināt bruņinieka gaitas jāvēršas ar stigrākiem jeb izsmalcinātākiem līdzekļiem, lai viņš - Dievs, pasarg! - nesabojā cieņu, kas nopelnīta ar romāna pirmajā daļā aprakstītajām gaitām.
Trīs stundās uz skatuves parādīta maza daļiņa no de Servantesa teksta. Ā. Šapiro nemēģināja atkārtot savu “Pēra Ginta” 1979. gada iestudējumu Jaunatnes teātrī tādā nozīmē, ka piecas stundas skatuves laika toreiz bijušas izrādes ilguma rekords Latvijā līdz Riharda Vāgnera “Dievu mijkrēšļa” izdziedājumam vairāk nekā sešu stundu garumā Nacionālajā operā 2011. gadā.
Ā. Šapiro izveidojis dramatizējumu no romāna fragmentiem skatītāju uztveres spējām draudzīgā apjomā un Gundars Āboliņš pielāgojis tekstu izmantošanai uz latviešu skatuves.
Līdzīgi kā “Stāstā par Parsifalu”, bruņinieku klejojumiem atstāta brīva skatuve bez dekorācijām, tikai uz dažiem brīžiem darbībai sniedzot atbalsta punktus krēsla, galda vai spilvena veidā. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis darbojies virs skatuves ar ornamentos pārvērstiem stieņiem, kuru mainīgajā izkārtojumā iespējams appazīt mākoņus vai augus no dabas, mūru siluetus vai istabas tapešu rakstus no cilvēkiem. Lai skatītāji virs skatuves atpazītu to, kas kurā izrādes brīdī vajadzīgs, vajadzīgs, M. Vilkārsim pievienojušies arī gaismu mākslinieks Niks Cipruss un video mākslinieks Artis Dzērve.
Virs cilvēku galvām notiekošo pārveidojumu jēga atbilstoša Ā. Šapiro vārdiem, ka “atveras citi dzīves līmeņi, atveras bezgalīga nežēlība".
Skatuves līmenī par dzīvām dekorācijām piestrādā paši aktieri krāšņos tērpos, kādus izdomājusi Kristīne Pasternaka. Lai padarītu dzīvās gleznas vēl iespaidīgākas, pieaicināta kustību māksliniece Olga Žiltuhina.
Īpaši gādāts par īpašajiem. Donam Kihotam piešķirts tik varens atbalsta punkts kā no metāla armatūras savīts zirgs, kura dēļ pieminams metālmākslineks Reinis Kuncītis. Bruņinieka ieroču nesējam Sančo Pansam ticis ēzelītis kā mopēds ar piekabi.
Uzveduma titullomā Kaspars Znotiņš un Sančo Pansas lomā Gundars Āboliņš. Uz skatuves tā arī ir, kā par viņiem kāds no lugas tēliem pasaka, ka “tādus vājprātīgos, kā šis pārītis, pasaule vēl nav redzējusi. Kunga paša murgi bez viņa kalpa muļķībām nebūtu ne plika graša vērti.”
Vēl desmit aktieri Baiba Broka, Ivars Krasts, Jānis Skutelis, Jevgeņijs Isajevs, Aminata Grieta Diarra, Sabīne Tīkmane, Ritvars Logins, Dāvids Pētersons, Evelīna Priede un Ričards Murāns pārdesmit vai vairāk citās lomās, jo kaut punktveidā iezīmētais dona Kihota ceļš ir garš un Spānija nav cilvēkbrīva zona.
