“Apmetos muižā, kas piemērota Baltijas baronam!” pēc iepazīšanās ar Latvijas neskarto piekrasti un mežiem jūsmīgi raksta britu ietekmīgā izdevuma “The Guardian” ceļojumu apskatniece Anabella Absa.
“Uz rietumiem no Rīgas atrodas brīnumzeme ar tukšām pludmalēm, senām pilīm un burvīgām savrupmājām par sviestmaizes cenu,” stāsta Absa, kurai raksta sākotnējā versijā bija misējies ar debespusēm un viņa bija paudusi, ka Kurzeme ir uz austrumiem no Rīgas. Bet kļūda ir tagad ir labota. Lūk, ko viņa raksta.
“Vai Latvijā ir kaut kas apskates vērts, izņemot Rīgu?” apmulsis draugs jautāja, kad es paskaidroju savu galamērķi. Latvijas galvaspilsēta noteikti ir apmeklēšanas vērta - brīnumzeme ar perfekti saglabātu jūgendstila arhitektūru ar viduslaiku centru ar šaurām bruģētām ieliņām un pietiekami daudz īpatnēju muzeju, lai apmierinātu pat visziņkārīgākos apmeklētājus, no kuriem lielākā daļa ierodas tikai uz nedēļas nogali. Taču īsa brauciena attālumā ar automašīnu vai autobusu uz rietumiem no Rīgas atrodas vēl viena, plašāka un pilnīgi tukša brīnumzeme - mežonīga, postpadomju ainava ar neskartiem mežiem, ekoloģiski slaveniem mitrājiem, vēja pūstām pludmalēm un drūpošām pilīm. Nemaz nerunājot par nesen atjaunotajām baronu muižām, kur var apmesties par vidusmēra britu B&B (gultas un brokastu) cenu. Šis reģions, kas pazīstams kā Kurzeme, ir gandrīz Jorkšīras lielumā (iedzīvotāju skaits: 5,5 miljoni), bet ar tikai 240 000 iedzīvotāju. Kurzemē (pazīstama arī ar vācu nosaukumu Courland) ir 180 jūdzes neapbūvētas piekrastes un ievērojama daļa no Latvijas 1200 pilīm un savrupmājām, kā arī Abavas upes senleja, ko Pasaules pieminekļu aizsardzības organizācija ir iekļāvusi 100 apdraudēto unikālo kultūras pieminekļu sarakstā.
Tajā atrodas arī Kuldīga, UNESCO pasaules mantojuma pilsēta, un Liepāja, gaidāmā Eiropas kultūras galvaspilsēta (2027. gadā) - pilna ar nolaistu jūgendstila arhitektūru un pietiekami daudz bijušo padomju kolhozu, VDK novērošanas torņu un militāro kazarmu, lai atgādinātu mums, ka vēsture patiešām ir tikai elpas vilciena attālumā. Latvijas autobusu sistēma ir lieliska un ārkārtīgi lēta, taču es uz dažām dienām nomāju automašīnu, lai maksimāli izmantotu savu laiku. Mana ekskursija sākās Sabilē, pilsētā pie Abavas upes, kuras kristāldzidrie, bebru pilnie ūdeņi plūst no Kandavas uz Kuldīgu. Sabilē atrodas arī vairāki vīna dārzi, kur var nobaudīt Latvijas vīnu. Šeit, vienā miglainā, kakofoniskā rītā, es ikdienišķi atvēru savu putnu vērošanas lietotni “Merlin”. Dažu minūšu laikā tā bija identificējusi 25 putnus, tostarp grīšļu ķauķus un plankumainos mušķērājus. Acīmredzot tik plaša daudzveidība ir pilnīgi normāla: Latvijas purvi, mitrāji, piekrastes lagūnas un senie meži (53% valsts ir meži, bet 5% ir mitrāji) padara to par vienu no labākajām putnu vērošanas vietām Ziemeļeiropā. Tikai dažu minūšu brauciena attālumā no pilsētas atrodas Pedvāles mākslas parks, 100 hektāru liels dabas rezervāts, kur stārķi klīst caur savvaļas lupīnu audzēm un 195 mūsdienu skulptūrām no visas pasaules. Dibinātājs Ojārs Feldbergs man pastāstīja, ka Abavas ielejā mīt 800 augu un dzīvnieku sugas, kā arī tur ir krustnešu pilis un vikingu kapenes. "Tas kādreiz bija dzintara tirdzniecības ceļš," viņš man stāsta. "Baltijas jūra ir pasaulē bagātākais Baltijas zelta avots, kas gadsimtiem ilgi caur šo ieleju tika transportēts uz Sanktpēterburgu un austrumiem." Vēlāk Abavas ielejas lauku skaistums un tīrie ūdeņi kopā ar tās terapeitiskajiem sēra avotiem piesaistīja simtiem vācu aristokrātu, radot reģionam nesamērīgi daudz baronu muižu. Lai gan padomju laikā tās nonāca avārijas stāvoklī, kad tās kļuva par kolhoziem, traktoru mājām un cūku fermām, pēdējās desmitgades laikā daudzas no tām ir rūpīgi restaurētas par butika stila viesnīcām. Kukšu muižā (gida pavadībā 5 eiro) es apbrīnoju grezni apgleznotos griestus un elpu aizraujošās freskas. Šeit par 185 eiro divvietīgā numurā ikviens var īslaicīgi dzīvot kā Baltijas barons. Tieši uz ziemeļiem no ielejas es pastaigājos pa Nurmuižas pils un kūrorta mūru dārziem, vīna dārziem un
freskām apgleznotajām zālēm - eleganti atjaunotu īpašumu, kur var peldēties savvaļas peldvietā, kamēr virs galvas lido dzērves un stārķi, un divvietīgie numuri maksā no 80 eiro. Bet Padures muižā netālu no Kuldīgas, rekonstrukcijas procesā esošā ēkā, ko bieži izmanto filmu uzņemšanas laukumiem, par 40 eiro var iegādāties guļamistabu un piekļuvi novecojušajai padomju bibliotēkai, kas bija iekļauta mājā.
Kuldīga, burvīgi putekļaina pilsēta, 2023. gadā ieguva UNESCO aizsardzību, pateicoties tās 17. gadsimta koka arhitektūrai un pārsteidzošajai atrašanās vietai virs Eiropas platākā ūdenskrituma - Ventas krācēm -, kuru šķērsoja Eiropas garākais ķieģeļu ceļa tilts. Galvenā iela - neviena lielveikala redzeslokā - ietver adatu muzeju, atjaunotu tirgotāja māju un amatniecības veikalus, kur es tērējos, adot zeķes saviem bērniem.
Pagrabiņā, kur vietējie iedzīvotāji man apliecināja, ka tur pasniedz vienu no labākajiem Latvijas ēdieniem Kurzemē, es malkoju gardu sāļskābo zupu, kas pazīstama kā soļanka, ar šķēli Latvijas slavenās blīvās, košļājamās rudzu maizes. Pēc tam 30 minūšu brauciens, ieskaitot pieturu pie rozā, pasakainās Ēdoles pils, aizveda mani uz Jūrkalni, skaistu un pilnīgi pamestu pludmali ar klintīm, kāpām un priedēm. Pāvilosta, jaunākā Rīgas hipsteru iecienītā vieta, atrodas uz dienvidiem: vecs zvejnieku ciemats, kur var iemalkot baltvīnu (izmēģiniet kafejnīcu “Laiva”) un vērot Baltijas jūras viļņus vai braukt ar velosipēdu pa “EuroVelo 13” piekrastes maršrutu uz Liepāju. Tieši šeit, Latvijas trešajā lielākajā pilsētā, es beidzu savu ceļojumu. Ar tās sulīgajiem parkiem, smilšainajām baltajām pludmalēm un pastaigām pa ieliņām ar lēni sabrukušām baroka un jūgendstila ēkām Liepāja ir lieliska vieta Kurzemes dienvidrietumu stūra izpētei.
Es apmetos vēsturiskajā viesnīcā “Art Hotel Roma” (divvietīgas istabas no 80 eiro par nakti, kas ietver piekļuvi viesnīcas mākslas kolekcijai) un ēdu, cik bieži vien varēju, izsmalcināti restaurētā naktsmītnē, ko savulaik apmeklējis Pēteris Pirmais - “Madame Hoyer’s Guest House”. Lai gan tagad tā ir muzejs, ēdamzāle darbojas līdzīgi kā 1697. gadā.
Taču Liepājas lielākais apskates objekts noteikti ir Karosta, kas savulaik bija viena no lielākajām PSRS zemūdeņu bāzēm un gandrīz 50 gadus bija slēgta militārā zona. Šodien tā ir spocīga neskartas piekrastes, brutālisma arhitektūras un grafiti nokrāsotu padomju laika sargtorņu ainava, kuras vidū sirreāli un ekstravaganti mirdz Krievijas pareizticīgo Svētā Nikolaja Jūras katedrāles zeltā inkrustētie kupoli. Lai pilnībā izprastu Latvijas neparasto, vardarbīgo vēsturi, devos gida pavadībā ekskursijā pa Karostas cietumu, kas ir viens no nedaudzajiem bijušajiem militārajiem cietumiem Eiropā, kas atvērts apmeklētājiem. Šeit bezlogu kamerās kādreiz atradās revolucionāri, noziegušies cara armijas, padomju armijas, Latvijas armijas karavīri un virsnieki, kā arī vācu vērmahta dezertieri un Staļina "ienaidnieki" - daudzi no viņiem bija izmantojuši metāla pogas, lai ieskrāpētu savus iniciāļus betona sienās.
Karostas cietums piedāvā uzturēšanos uz visu nakti (no 15 līdz 60 eiro par nakti) tiem, kas nebaidās no paranormālām parādībām. “Ghost Hunters International” to ir atzinusi par visvairāk spoku apsēsto vietu pasaulē.
