Jaunajā Rīgas teātrī trešo reizi Latvijā ar trešo nosaukuma latviskojumu “Mazās lapsas” iestudētā amerikāņu dramaturģes Lilianas Helmanes luga “The Little Foxes” prasa arī Latvijā par “Meža noslēpumu” nodēvētā “Another Part of the Forest" aktualizāciju.
Radīts kaut kas tāds, ko skatītājiem patīk skatīties, aktieriem - spēlēt un kritiķiem - slavēt, bet dramaturģei savulaik patika rakstīt vismaz diloģijas apjomā. “Mazās lapsas” laistas klajā 1939. gadā ar turpinājumu 1946. gadā. Autore gājusi ne pa Aleksandra Dimā ierādīto taciņu, aprakstot “trīs muskatieru” dzīves “pēc divdesmit gadiem”, bet pretējā virzienā, aprakstot “citu gadījumu” Habardu ģimenē pirms divdesmit gadiem. Latviešu teātra skatītājiem šīs lugas tika parādītas secībā, kas atbilst diloģijas saturam, bet pretēja tās radīšanai.
“Meža noslēpuma” pirmizrādes Dailes teātrī notika 1961. gada 2., 3. un 4. janvārī. Režisors Pēteris Pētersons par izrādes nosaukumu nesāka skaidrot, ka luga attēlo “citu gadījumu” ar amerikāņu, bet vēl ne latviešu skatītājiem jau pazīstamiem tēliem. Viņš izlīdzējās ar norādi uz “grūti tulkojamu niansi”, kas latviski iegrozīta tā, ka “tuvāk izteic autores pamatieceri - par meža nostūri, ar kura iemītniekiem mums jāiepazīstas, lai tad mēs paši spriestu, kurai džungļos sastopamajai dzīvo būtņu pasugai tie pieskaitāmi.” “Meža noslēpumu” tulkojis Linards Naikovskis, kas ļauj domāt, ka arī Mirdza Ķempe tam aci uzmetusi. 1962. gada 16. aprīlī “Meža noslēpums” tika parādīts Latvijas televīzijā, kuras toreiz īsais raidlaiks nodrošināja, ka lugu redzēja visi, kam televizori jau bija, un vēl daudzi, kam nebija televizoru, bet bija iespējas pie kaut kā paciemoties tieši televīzijas skatīšanās dēļ.
"Meža noslēpuma" uzvedumu var nosaukt par skatuvi “Mazo lapsu” uznācienam: “Daudzi no mūsu republikas darbaļaudīm iemīļojuši amerikāņu dramaturģes Lilianas Helmanes lugu “Meža noslēpums”, kas redzēta gan uz J. Raiņa Valsts Dailes teātra skatuves, gan televīzijas raidījumā. Liepājas muzikāli dramatiskais teātris iestudējis rakstnieces drāmu “Lapsēni”, kur darbojas tie paši “Meža noslēpuma” galvenie varoņi, tikai nu tie kļuvuši par 20 gadiem vecāki,” savu 1962. gada iestudējumu pieteica Oļģerts Kroders.
“Mazo lapsu” pirmuzveduma tekstu O. Kroders bija tulkojis no 1958. gadā Maskavā krievu valodā izdota L. Helmanes lugu krājuma. Trīsdesmit gadus vēlāk viņa tulkojums tika izmantots Dailes teātra izrādei ar mazliet pārveidotu nosaukumu “Lapsiņas”. Jaunā Rīgas teātra izrāde tiek spēlēta Ievas Lešinskas tulkojumā ar nosaukumu, kura veidošanā ievērota sasaiste ar Bībeli. Uz šādu sasaisti jau recenzijā par liepājnieku uzvedumu Liepājas avīzē “Komunists” 1962. gada 13. maija bija norādījusi Valentīna Freimane. Runa ir par Salamana Augstās dziesmas 2. nodaļas 15. pantu: “Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi!”
Skatītāju, aktieru, režisoru, kritiķu un naudu skaitošo teātra direktoru labvēlīgo attieksmi pret L. Helmanes diloģiju apliecina vēl citas reizes, kad tā parādīta latviešu skatītājiem. Diloģija bija kā radīta Valmieras teātrim, par kura zīmolu uz gadu desmitiem kļuva piecu Niskavuori cikla lugu iestudējums (1958-1974), taču kaut kādu iemeslu dēļ tādas iespējas netika realizētas. Tomēr ir atrodams sludinājums Valmieras rajona avīzes “Liesma” 1987. gada 31. janvāra numurā, ka 8. februārī uz Valmieras drāmas teātra skatuves L. Helmanes “Meža noslēpumu” rādīs Strenču Tautas teātris. Tādu teātru Latvijā daudz. Grūti iedomāties, kāpēc lai Habardu ģimenes peripetijas nebūtu risinātas vēl citos Latvijas nostūros.
Vismaz vienu reizi “Mazās lapsas” atvestas uz Latviju no Krievijas. 1978. gada 14. jūlijā “Rīgas Balsī” publicēta ļoti apjomīga Gunāra Treimaņa recenzija par Saratovas akadēmiskā drāmas teātra izrādi, kas pieteikta ar latviskoto nosaukumu “Lapsēni". Turklāt tā paša gada 16. novembrī Latvijas LV pārraidīja Saratovas teātra iestudējuma ierakstu.
Amerikā “Mazās lapsas” pārvērstas gan filmā, gan TV uzvedumā, gan operā, uz kuras pamata radīta nākamā filma utt.
L. Helmanes lugu un jo īpaši “lapsu” diloģijas popularitātes vienkāršais izskaidrojums tāds, ka lugas dod iespēju aktieriem sevi parādīt un skatītājiem - skatīties uz cilvēkiem, nevis uz koncepcijām. Atliek vien atkārtot Normunda Naumaņa vārdus 1993. gada 26. marta "Dienā" par “Lapsiņām” Dailes teātrī, ka “šī ir “parasta”, reālistiska ģimenes drāma, tradicionāla pēc formas un satura, pārāk konkrēta un piezemēta, lai ar to aizlēktu avangarda neformulējamos plašumos.”
Benedikts Kalnačs “Literatūras un Mākslas” 1993. gada 11. jūnija numurā sasaistīja lugas stilu ar faktu, ka šis lugas iestudējums bija aktiera Pētera Gaudiņa debija režijā: “Skaidra bijusi orientācija uz formā nosacīti tradicionālu, reālistiskā estētikā rakstītu lugu, kas neliktu jau pirmajā reizē doties mazpazīstamā apvidū.” Jaunajā Rīgas teātrī izrādes režisore ir Kristīne Krūze, kurai šis iestudējums nav debija, bet nav arī ikdiena, kas tiek pavadīta aktrises lomā (lomā, kurā jāspēlē citu iedalītas lomas). Rezultātā sanācis apmēram tāpat kā kādreiz Dailē, ka “aktieris ir šīs izrādes saimnieks pozitīvā un, varētu teikt, pa daļai arī ne tik pozitīvā nozīmē”. Režisore pieņēmusi un skatītājiem jāpieņem par labu tas, kas aktieriem sanācis.
1993. gads vēl nav tādi aizlaiki kā 1962. gads tagad jau praktiski bez dzīviem lieciniekiem par Liepājas “Lapsēniem", bet rakstītās liecībās par 1993. gada "Lapsiņu" galvenajiem varoņiem izvirza varones - Lilitas Ozoliņas Redžinu, kas tagad precīzāk angliskota par Redžainu, un Ausmas Kantānes Bērdiju. Viņām “šajā aktieriskajā konkurencē godam cenšas turēties līdzi arī vīriešu lomu atveidotāji, un īpaši atzīmējams Āra Rozentāla un Jura Kalniņa veikums", kā novērtējis B. Kalnačs. Tā nešķiet režisores apzināta izvēle, ka viņas izrādē būs otrādi. “Mazo lapsu” toni nosaka teātra premjeru trio - Andris Keišs (Bendžamins, ko salīdzinājumam izmantotajā izrādē tēloja Ā. Rozentāls), Gundars Āboliņš (Oskars, iepriekš Uldis Vazdiks “pārliecinošā raksturtēlojumā”) un Jānis Skutelis (Horācijs, iepriekš J. Kalniņš). Apvēršot jau izmantoto formulu, “viņiem godam cenšas turēties līdzi” Sandras Kļaviņas Redžaina, kamēr tālā perifērijā pie vīna glāzes par savu sižetam atbilstošo nevarību cieš Janas Čivželes Bērdija.
Dramaturģe stingru pamatu izrādei devusi, režisore nav to ārdījusi un aktieri uz tā “veikli servē un atņem, gremdē un bloķē". Tie ir Imanta Ziedoņa vārdi no “Epifānijām” par darbošanos tādā līmenī, kādu šoreiz piedāvā “Mazo lapsu” uzvedums. Uz skatuves redzamais apliecina G. Āboliņa sacīto Latvijas Radio "Mazo lapsu" pirmizrādes dienā 21. februārī, ka “es esmu ļoti pateicīgs un priecīgs, ka šāds materiāls mūsu repertuārā ir nonācis. Tā nu reiz ir laba dramaturģija, kurā aktierim ir darbs. Tas ir tāds, kā saka, “gabaliņš bez kauliem”, kurā ir lomas, kurās tu vari saprast sava tēla darbību, attīstību. Tas jau dažkārt šodien ir piemirsies, jo uz skatuves bieži vien ir destruktīva koncepcija.”
Konstruktīvā koncepcija tad nu būtu tāda kā groziņu vakarā, kur katrs kaut ko atnes pēc savām iespējām un gaumes. Te runa par gadījumiem, kad katram kaut kas jāparāda. Gundars Āboliņš kā pirmo atrāda no sava tēva Tālivalža Āboliņa (1932-1991) mantotu pelēkrūtaino uzvalciņu, kādā tas palicis atmiņā visvairāk no Latvijas TV uzvedumiem. Viņš ilgus gadus ietilpa šo uzvedumu aktieru pamatsastāvā, jo tas bija droši, ka ar viņu uzvedumu skatītāju skaits kļūs lielāks nekā bez viņa. Pelēkrūtainais uzvalciņš šķita kā radīts Tālivalža raksturīgajiem žestiem un intonācijām, kādām “Mazajās lapsās” Gundars ļauj pilnu vaļu.
Ne visiem tādi uzvalciņi, tēvi un mātes kā Vera Singajevska Gundaram, bet katrs aktieris “Mazo lapsu” uzvedumā kaut ko ieliek. Jau minētie A. Keišs, G. Āboliņš, J. Skutelis un S. Kļaviņa cīnās kā lapsu ādās ietērptas lauvas gan par skatītāju uzmanību, gan par 200 tūkstošiem 1900. gada vērtības ASV dolāru, kas mūsu naudā būtu jau tuvāk 200 nekā tikai diviem miljoniem dolāru vai eiro. Patiesā žēlumā uz to visu noraugās J. Čivžele. Pret ievilkšanu nesmukās darbībās bezspēcīgi izrādās Redžainas meita Aleksandra Evelīnas Priedes izpildījumā un Oskara dēls Leo Dāvida Pētersona izpildījumā. Visu šo notikumu iekustināšanai pie viņiem no Bostonas vai varbūt no Čikāgas atbraucis Viljams Māršals Ivara Krasta ķermenī. Simto reizi jaunas nianses kalpotāja Kala tēlā atradis Jevgēņijs Isajevs. “Mazās lapsas” Jaunajā Rīgas teātrī tagad nebūtu ne iedomājamas, ne pieļaujamas bez Aminatas Grietas Diarras, kura līdz ar to sekmīgi nokārtojusi kārtējo aktiermeistarības eksāmenu, tēlojot par sevi daudz vecāko Adiju.
Ar vienu vārdu sakot, gaidām diloģijas otro daļu.
